Visos publiski zināmajos gadījumos, kad kādai personai līdz šim nozagti slepeni dokumenti, ir acīm redzams – valsts noslēpuma sargātāji politiski selektīvi ir izturējušies pret noslēpuma zaudētājiem.
Arī par dokumentu nozagšanu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) politiskās kaislības jau ir situšas augstus viļņus, pat vēl pirms noskaidrots, kas tad īsti tur ir noticis: Jaroslava Streļčenoka noliedzēji ir paziņojuši, ka viņa «dienas ir skaitītas», jo iestādes vadītājs atbild par kārtību iestādē (it sevišķi jau nu par noslēpumu saturošu dokumentu apriti); turpretī viņa atbalstītāji norāda, cik ļoti J. Streļčenoks ir «uzkāpis uz varžacīm» kādam politiskajam grupējumam, ka tā pārstāvji pat ir gatavi iet uz lielu risku un zagt KNAB dokumentus, kas nepārprotami ir krimināli sodāms pārkāpums.
Trīs gadījumi
Atgādināsim trīs publiski zināmos gadījumus, kad kādai valsts amatpersonai, kurai uzticēti valsts noslēpumu saturoši dokumenti, šie dokumenti ir nozagti. Tie ir Militārās izlūkošanas un drošības dienesta (MIDD) priekšnieka vietnieks Maigurs Strīķis (2010. g.), Latvenergo valdes loceklis Matīss Paegle (2005. g.) un Nacionālo bruņoto spēku štāba priekšnieka vietnieks Oļegs Krauja (2002. g.).
It kā jau tā ir aksioma: ja ir kaut mazākās aizdomas, ka cilvēks nemāk glabāt valsts noslēpumu (piemēram, ir pļāpīgs; mēdz atstāt dokumentus tur, kur tie ir pieejami citiem cilvēkiem, pieļauj, ka dokumenti tiek nozagti, u.tml.), viņam valsts noslēpumu uzticēt nevar. Proti, tādam cilvēkam tiek atņemta pielaide valsts noslēpumam, un viņš vairs nevar ieņemt amatus, kur ir jāstrādā ar valsts noslēpumu.
Tomēr M. Strīķim pielaidi neatņēma, un, cik zināms, viņš joprojām ieņem iepriekšējo ļoti slepeno amatu; M. Paegli nikni aizstāvēja partija Jaunais laiks, un viņš pielaidi (amatu) zaudēja tikai pēc šīm cīņām; savukārt O. Krauja, kuram, ja grib, var «piešūt» saistību ar Tautas partiju, no bruņotajiem spēkiem tika izmests nekavējoties.
Vēl dažas nianses
Krimināllikumā ir divi panti - par valsts noslēpuma apzinātu izpaušanu (94. p.) un par valsts noslēpuma izpaušanu aiz neuzmanības (95. p.) (t.i., pazaudēšanu). Nav dzirdēts, ka kādam būtu piemērots 95. pants.
Publiski arī nav zināms, kad slepeni dokumenti būtu nozagti no kādas drošības iestādes, turpretī dokumentu pazušana no izmeklēšanas iestādēm gan nav nekāds retums - par to regulāri tiek runāts tiesas procesos, kur tiek konstatēti gan apsūdzošu, gan attaisnojošu pierādījumu pazušana. Bet 2011. gadā vispār tika piedzīvots kuriozs, kad no Zemgales tiesu apgabala prokuratūras tika nozagta visa krimināllieta.
Savukārt aizvakar KNAB paziņoja - nekāds valsts noslēpums no biroja nav pazudis, kas laikam jāsaprot tā, ka dokumenti nav nozagti, tikai bijuši kaut kur noslēpti pašā birojā.
Dokumentus atstāj mašīnā
2010. gada 4. jūlijā tika apzagts MIDD priekšnieka vietnieka Maigura Strīķa lietotais auto Mitsubishi Colt.
Kā ziņoja Valsts policija, izsitot autiņam logu, zaglis tika pie neuzmanīgā auto lietotāja somas ar aptuveni 100 latiem, kredītkartēm, dokumentiem un mobilo tālruni. Zaglis nekavējoties tuvākajā bankomātā izmantoja nozagto kredītkarti, izņemot 500 latu. Publiski nav zināms, kā zaglim tas izdevies - vai viņš bija īsts sava aroda meistars, jebšu kredītkartes īpašnieks bijis īpaši neuzmanīgs un, piemēram, PIN kodu, uzšņāptu uz kādas lapiņas, bija glabājis kopā ar kredītkarti.
Šos faktus dienasgaismā izvilka Neatkarīgā, kuras uzmanību piesaistīja Valsts policijas preses paziņojums 14. jūlija vakarā, ka kādu auto apzadzēju noķēruši Rīgas Kurzemes rajona iecirkņa policisti, «sadarbojoties ar Militārās izlūkošanas dienestu».
Radās jautājums - kas gan tas par auto zagli, kurš jāķer ar «Militārās izlūkošanas dienesta» palīdzību? Lai cik slepens ir MIDD, jau tolaik bija zināms, ka tas ir Latvijas spēcīgākais un modernākajām izlūkošanas tehnoloģijām bruņotākais slepenais dienests.
Tā pamazām, velkot aiz diedziņa, izgaismojās tā bilde, kas tagad publiski ir zināma.
Politiskais jumts
Galvenais ir tas, ka zaglis 9 dienas (!) ne tikai varēja pētīt dokumentus (leģenda gan stāsta, ka tie esot uzreiz izmesti lifta šahtā), bet arī papētīt kredītkarti (kuriem aģentiem tika maksāts?) un telefonu (kuriem aģentiem zvanīja?), kas piederēja vienam no visslepenākajiem operatīvajiem darbiniekiem Latvijas valstī. Toreizējās KNAB priekšnieka vietnieces Jutas Strīķes vīram.
M. Strīķis kā priekšnieks vienmēr no padotajiem ļoti principiāli pieprasījis ikdienā ievērot maksimālu modrību un piesardzību, izpildot dažādus priekšrakstus, kā jārīkojas ar telefonu, dokumentu mapēm, automašīnām u. tml., lai izslēgtu jebkuru nejaušības faktoru, ka šīs lietas varētu nonākt citu personu varā. Viņam priekšniecība šo visu priekšrakstu pārkāpumu piedeva, un pēc dažiem mēnešiem tika paziņots, ka valsts noslēpums šajā incidentā nav cietis.
Kāpēc M. Strīķim piedeva? Ņemot vērā to, ka Strīķu pāris augstos amatus KNAB un MIDD ieguva, tieši pateicoties partijai Jaunais laiks, nav šaubu - M. Strīķim tika nodrošināts visaugstākā līmeņa politiskais «jumts».
Atcerēsimies, kas bija pie varas 2010. gada vasarā: Ministru prezidents bija Valdis Dombrovskis no Jaunā laika, M. Strīķa tiešais priekšnieks - aizsardzības ministrs - bija Imants Viesturs Lieģis no Jaunā laika satelītpartijas Pilsoniskā savienība. Satversmes aizsardzības biroja pārraugs - tieslietu ministra pienākumu izpildītājs - tobrīd (no 20. aprīļa līdz 3. novembrim) arī bija I. V. Lieģis. Iekšlietu ministre bija Linda Mūrniece no Jaunā laika.
Cīņas par pielaidi
Ļoti ilgi tika aizstāvēts arī Jaunā laika ietekmīgā biedra, Latvenergo padomes priekšsēdētāja Viļa Vītola protežē - Latvenergo valdes loceklis Matīss Paegle.
Par to, kādos apstākļos 2005. gadā jaunais cilvēks pazaudēja slepenos dokumentus, stāstīja pikantas anekdotes. Politiski neitrālā Drošības policija M. Paeglem tūlīt atņēma pielaidi valsts noslēpumam, tomēr likumā noteiktā pārsūdzības kārtība viņa likteni ļāva izlemt pavisam citiem cilvēkiem - pie Jaunā laika virzītā SAB direktora Jāņa Kažociņa un ģenerālprokurora Jāņa Maizīša. Šie kungi ļoti ilgi vētīja M. Paegļa lietu, līdz beidzot tomēr acīm redzami negribīgi atzina, ka pielaide tiešām ir atņemama.
Armijas lietas
Turpretī 2002. gadā nekādas cerības uz pielaides valsts noslēpumam atjaunošanu nepalika O. Kraujam. Viņam nozaga slepenu dokumentu, līdz ar to viņš bija pierādījis, ka nemāk glabāt valsts noslēpumu. Punkts.
O. Krauja pats vēlāk intervijās skaidroja, ka slepenie dokumenti nozagti speciāli, lai dabūtu viņu prom no augstā amata un prom no Latvijas armijas. Šo versiju neapstrīd neviens, kurš ir iedziļinājies lietas apstākļos.
Kāpēc tas darīts? Zinātāji stāsta, ka O. Krauja esot vairākkārt bijis Krievijā tādos kā tūrisma braucienos, bet nav iesniedzis detalizētas atskaites par to. Spiegošanu, protams, «piesiet» nav varēts, bet, nozogot dokumentus, no armijas viņš dabūts ārā.
Intervijā 2008. gadā Latvijas Avīzē O. Krauja stāsta, ka no viņa seifa nozagts dokuments «Valsts aizsardzības operatīvā izpēte». Viņš uzskata, ka tā ir bijusi Militārā pretizlūkošanas dienesta (MPD, vēlāk - MIDD) provokācija. Pēc viņa domām, iemesls bijis sliktās attiecības ar «augsta ranga militārās jomas cilvēkiem», arī ar tālaika MPD priekšnieku Vitautu Ivanausku. O. Krauja atzīst arī braukšanu uz Maskavu, kur viņš esot ticies ar draugiem - biznesmeņiem. Tomēr viņš arī apgalvo, ka neviens viņu nav brīdinājis - braukt uz Maskavu nedrīkst.
Pēc atlaišanas no armijas O. Krauju Tautas partija virzīja uz Latvenergo padomi, kur gan viņš nostrādāja tikai dažus mēnešus. Vēlāk viņš darbojies valsts akciju sabiedrības Valsts informācijas tīkla aģentūra vadībā. Vēl vēlāk O. Krauja kļuva par izpilddirketoru privātam tekstiluzņēmumam SRC Brasa, kurš cita starpā ražoja arī armijas formas tērpus.
