Samērā bieži sabiedrību pāršalc ziņas par vardarbību pret bērniem. Kāds atstāj bērnu saules uzkarsētā mašīnā, kāds cits - nebaro un izsmej savus bērnus, sit viņus. Būt vienaldzīgiem pret šīm situācijām, kurās cieš bērns – neiespējami.
Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs intervijā ar portālu riga.lv pastāstīja, kāda mēdz būt vardarbība pret bērnu, ko darīt situācijā, kad kaimiņš pastāvīgi kliedz uz saviem bērniem un kāpēc dažreiz bērnam labāk ir palikt bez saviem vecākiem.
Mēs bieži dzirdam vārdu salikumu "vardarbība pret bērnu", taču šis jēdziens ir ļoti plaši interpretējams. Kā šo jēdzienu skaidro Rīgas bāriņtiesa?
Vardarbību pret bērnu var iedalīt vairākos veidos. Fiziska vardarbība izpaužas kā fizisku ciešanu un miesas bojājumu nodarīšana bērnam. Salīdzinot ar citiem vardarbības veidiem, tā ir visvieglāk konstatējama. Emocionālā vardarbība ir jebkurš verbāls, emocionāls vai psiholoģisks aizskārums. Šie divi vardarbības veidi nereti iet roku rokā. Piemēram, bāriņtiesas pārziņā ir lieta, kad mamma vardarbīgi izturējās pret savu bērnu - sita un žņaudza. Bērnam izdevās izsaukt policiju un viņš tika nogādāts slimnīcā. Vēlāk bērna mamma draudēja izdarīt pašnāvību, un tas viss notika otra bērna klātbūtnē, pret kuru attiecīgi bija vērsta emocionāla vardarbība. Vēl viens izplatīts vardarbības veids ir pamešana novārtā, kad bērna vecāki nerūpējas par savu atvasi. Un pēdējā ir seksuāla vardarbība, kas var izpausties gan tiešos, gan netiešos seksuālos kontaktos. Piebildīšu, ka bieži vien varmāka izskatās pēc kārtīga vīrieša, kurš nerada nekādas aizdomas. Ja par seksuālo vardarbību tiek ziņots nekavējoties, tad to ir viegli pierādīt. Ir gadījumi, ka cilvēks to atklāj tikai tad, kad jau ir pieaudzis.
Vai tiešām mātes, radinieki neredz, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā?
Iespējams, negrib to redzēt. Diemžēl nereti visšaušalīgākās pārestības pret bērniem pastrādā tieši tuvi cilvēki. Ir bijuši šokējoši gadījumi, kad māte pieļauj sava bērna seksuālu izmantošanu, vai arī, kad ekspertīze apstiprina aizdomas par bērna seksuālu izmantošanu, bet māte nemaz tam netic. Seksuālās varmākas ar pieredzi spēj tā pārliecināt bērnu, ka viņš nesaprot, ka tas, ko ar viņu dara, ir ārpus normas. Ja bērnam ir pieci gadi un viņš ir seksuāli izmantots, viņš nesapratīs, ka tam tā nav jābūt. Viņam nav dzīves pieredzes, zināšanu, un tādēļ viņam var likties, ka tas nav nekas īpašs - visiem laikam tā ir, tāpēc arī bērns par to nerunā, bet sekas, ko atstāj seksuālā izmantošana, ir neizdzēšamas. Arī par seksuāla rakstura noziegumiem vajadzētu piespriest bargākus sodus. Ir bijis gadījums, kad patēvs ilgstoši seksuāli izmantoja septiņgadīgu puisīti un saņēma par to tikai divu gadu cietumsodu. Manuprāt, šajos gadījumos, nosakot sodu, par atbildību mīkstinošu apstākli nevar ņemt vērā to, ka noziedznieks nožēlo notikušo un atzīst savu vainu.
Atgriežoties pie mātēm, kuras neredz vai negrib redzēt - vai viņām var pārtraukt aizgādības tiesības?
Tas ir atkarīgs no situācijas, bet, ja bērns ir cietis, un, ja māte to nesaprot un pilnīgi noliedz šo faktu, tad bērna drošība ar šādu cilvēku ir apdraudēta, un šis apstāklis visdrīzāk būs par iemeslu aizgādības tiesību pārtraukšanai.
Laikam Jūs nevarat nepiekrist - cilvēki baidās no Bāriņtiesas, uztver jūs kā iestādi, kas soda.
Jā, no mums baidās, jo mēs esam tie, kuri pieņem nepopulārus lēmumus un šķir bērnus no ģimenēm, bet ir jāsaprot, ka bērna intereses ir svarīgākas par vecāku tiesībām, un, ja vecāku vardarbīgā uzvedība var nopietni ietekmēt bērnu, mūsu pienākums ir viņu pasargāt no tās. Mūsu mērķis nav kādu sodīt. Sabiedrībai būtu jācenšas izprast un noticēt, ka bērna šķiršana no ģimenes ir ļoti nopietns lēmums, un tas ir galējais līdzeklis, ja bērna vecāki paši nav spējuši novērst bērna attīstībai nelabvēlīgus apstākļus. Taču bāriņtiesa risina dažādus jautājumus un pieņem arī citus lēmumus, piemēram, par adopciju, audžuģimenēm, viesģimenēm, aizstāv bērna vai personas ar ierobežotu rīcībspēju mantiskās intereses.
Kur ir robeža starp vardarbību un audzināšanu? Piemēram, vecāki piespiež bērnam spēlēt klavieres, bet viņam tas nepatīk, mēģina bastot mūzikas skolu. Vai tā ir vardarbība?
Pēc būtības - jā, bet tas, protams, nekļūst par pamatu bērna šķiršanai no ģimenes. Jāsaprot ir viens - audzināšana nav siksna un piespiešana. Ja bērnam nepatīk spēlēt klavieres, varbūt viņam var piedāvāt kaut ko citu? Lasot šo, cilvēki nodomās, ka mēs iestājamies par bērnu visatļautību. Nē! Disciplīnai jābūt, bet vislabākā audzināšana ir vecāku savstarpēja mīlestība un piemērs. Tā ir mijiedarbība starp bērnu un vecākiem. Ar bērniem ir jārunā.
Papildus tam vecāki var izmantot Rīgas pašvaldības piedāvātos pakalpojumus, tai skaitā, bērnu līdz 7 gadu vecumam emocionālās audzināšanas kursu vai apmācību programmu „Ceļvedis audzinot pusaudzi”. Tajos apmāca, kā pēc iespējas pareizāk sadzīvot ar saviem bērniem.
Ko nozīmē „pareizi”?
Nav vienotas definīcijas, ko nozīmē “pareizi audzināt bērnu”. Pašvaldības piedāvātās apmācības ir izglītojošas un atbalstošas, kas sniedz vecākiem zināšanas, kā labāk izprast savu bērnu, uzzināt vairāk par bērnu attīstību un bērnu audzināšanas principiem, tikt galā ar bērnu emocionālām vai uzvedības grūtībām. Vecākiem tiek dota iespēja paskatīties uz daudziem jautājumiem no citas puses.
Bieži paradās ziņas, ka Rīgas pašvaldības policija pieņēmusi lēmumu šķirt bērnu no ģimenes. Kāpēc tā ir policija un kas notiek tālāk?
Vakara stundās un nakts laikā bāriņtiesas kompetenci šķirt bērnus no ģimenes pilda pašvaldības policijas darbinieki. Viņiem ir tiesības pieņemt lēmumu par bērna šķiršanu no ģimenes un nogādāšanu drošos apstākļos - krīzes centrā. Nākamajā darba dienā bāriņtiesas loceklis pieņem vienpersonisku lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem. No lēmuma pieņemšanas brīža 15 dienu laikā tiek apkopota visa nepieciešamā informācija, lai bāriņtiesas sēdē koleģiāli izlemtu, vai vecākiem ir atjaunojamas aizgādības tiesības vai bērnam jānodrošina ārpusģimenes aprūpe. Taču ir arī gadījumi, kad pašvaldības policijas darbinieki nešķir bērnus no ģimenes, bet nogādā tos drošos apstākļos, piemēram, gadījumos, kad kādu no vecākiem ir nepieciešams hospitalizēt, otrs vecāks uz to brīdi nav tuvumā, bērnus nav, kam pieskatīt. Bērni tiek nogādāti krīzes centrā līdz brīdim, kad vecāks tiek izrakstīts no slimnīcas. Tādās situācijās bāriņtiesa nešķir bērnus no ģimenes un vecākiem nepārtrauc aizgādības tiesības.
Cik bieži Bāriņtiesa pieņem lēmumus par bērna šķiršanu no ģimenes?
Uz 2016.gada 31.augustu Rīgas bāriņtiesā ir pieņemti 56 vienpersoniskie lēmumi. Kopumā šogad ir pārtrauktas aizgādības tiesības 270 personām, bet 2015.gadā - 316 personām. Ņemot vērā šos statistiskos rādītājus, var prognozēt, ka šo personu skaits šogad pieaugs.
Ar ko saistīts šis pieaugums?
Diemžēl vardarbība pret bērnu bijusi vienmēr un visur. Lietu pieaugums ir saistīts ar produktīvu iestāžu darbu. Iestādes vairāk pievērš uzmanību problēmsituācijām, ātri reaģē uz notikumiem un ziņo par bērnu tiesību pārkāpumiem.
No kurienes Jūs saņemat informāciju par vardarbību pret bērnu?
Lielu daļu informācijas bāriņtiesai nodod Rīgas pašvaldības policija, kā arī Rīgas Sociālais dienests - gadījumos, kad viņu iespējas un kompetence risināt situāciju ir beigusies. Tāpat arī mums ziņo medicīnas un izglītības iestādes - ja ir aizdomas, ka bērns cietis no vardarbības, kā arī mums zvana un sūta e-pasta vēstules ar lūgumu pārbaudīt situāciju ģimenēs. Starp tām diemžēl gadās arī tādas, ar kurām vienkārši vēlas nodarīt kādam pāri un pabojāt nervus. Piemēram, ir kāda sieviete, kurai ļoti nepatīk viņas znots un viņa attieksme pret bērniem, tāpēc viņa divas reizes gadā nāk pie manis un sūdzas. Pēc tam lūdz neizskatīt iesniegumu, jo pašai ir kauns par savu uzvedību, bet, protams, mēs visu pārbaudām.
Ja es katru vakaru dzirdu, ka kaimiņi kliedz uz bērniem, ko darīt?
Paziņot Rīgas pašvaldības policijai vai mums, zvanot uz informatīvo tālruni 67037746 bāriņtiesas darba laikā vai rakstot uz e-pastu bt@riga.lv. Mēs pārbaudām arī anonīmu informāciju. Protams, cilvēki ne vienmēr prot objektīvi izvērtēt situāciju, bet, ja ir aizdomas par kaut kādu nelikumīgu rīcību, ir jāzvana pašvaldības policijai vai bāriņtiesai. Labāk piezvanīt un bažas neapstiprinās, nekā pretēji - paklusēt un ļaut visam aiziet līdz nopietnām problēmām.
