Nupat Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvoja Alvja Hermaņa vienīgais iestudējums šajā sezonā – pēc Mišela Velbeka romāna tapusī izrāde Pakļaušanās.
2015. gada janvārī klajā nākušais romāns ir utopisks stāsts par 2022. gada Franciju, kur politisko varu pārņēmuši musulmaņi. Velbeks uzskata, ka Eiropas civilizāciju apdraud nevis musulmaņi, bet eiropieši paši. «Rietumu sabiedrība atrodas bedrē un turpina čakli rakt. Mūsu izrāde ir veltījums visiem racējiem,» saka Alvis Hermanis.
Jau pirmdien izdevniecībā Neputns klajā nāk divas grāmatas, kas veltītas režisora daiļradei. Apjomīgajā albumā Alvis Hermanis dominē fotogrāfijas no 43 vizuāli interesantākajiem režisora iestudējumiem, iekļautas Normunda Naumaņa recenzijas, Edītes Tišheizeres eseja, Sarmītes Ēlertes intervija ar režisoru. «Albumā ir kādas 700 lappuses, sajūta ir tāda, ka varētu iet pensijā, ko arī labprāt darītu, bet to jau nevaru atļauties, tāpēc būs kaut kas jāizdomā. Bet man ir talants iekulties situācijās, kad nevar saprast, kas notiks. Zinu - būs pārsteigumi. Droši vien es jau kaut kā pats uzprasos,» viņš nosaka. Otrā grāmata Alvis Hermanis. Dienasgrāmata, kā apgalvo pats režisors, tapusi tāpēc, ka pirms viņa 50. dzimšanas dienas vairāki cilvēki vienlaikus gribējuši par viņu rakstīt grāmatu, bet tas viņam galīgi neesot paticis, nolēmis rakstīt pats. «Veselu gadu pāris reižu nedēļā rakstīju par aktuālajām norisēm savā dzīvē - darbā un ģimenē, bet vienlaikus dienasgrāmatas formātu izmantoju, lai atcerētos, kā viss sākās, - grāmatā ir prātojumi par Jauno Rīgas teātri un teātri vispār, arī par politiku. Bez šaubām, es zināju, ka rakstu publicēšanai, lai gan līdz pašām beigām nebiju pārliecināts, vai doma to publicēt, ir laba. Grāmatā ir daudz, ja tā var teikt, no teātra virtuves.»
- Jūs esat ticīgs cilvēks?
- Kāds austriešu aktieris man reiz teica, ka dzīves beigās visi paliek par katoļiem, bet tikpat labi varētu teikt, ka dzīves beigās visi paliek ticīgi. Nezinu, vai man jau dzīves beigas tuvojas, bet arvien... Mūsdienās daudz runā par reliģijas krīzi, bet es domāju, ka ļoti daudzi cilvēki dzīvo pēc desmit baušļiem. Varbūt viņi neiet uz baznīcu, nepiedalās rituālos, bet desmit baušļus ievēro, līdz ar to ir iekšējs ētisks un harmonisks stabilizators, pat nepiederot pie kaut kādas konfesijas.
- Jūs piederat pie kādas konfesijas?
- Nē, es nepiedalos rituālos. Ja uz jautājumu, vai esmu ticīgs cilvēks, jāatbild ar jā vai nē, tad atbilde ir jā. Kāpēc to vaicājat?
- Tāpēc, ka jūsu jaunākais iestudējums Pakļaušanās, kas ir sociāli aktuālas tēmas skarošs darbs, runā arī par dzīves netveramo pusi.
- Izrāde ir arī par to, ka Rietumu cilvēka dzīvesveids tagad ir, maigi sakot, iekšēji bišķi sapuvis, sapiņķerējies. Un ne tikai sabiedrībā, bet katram cilvēkam vajag kaut ko vairāk nekā materiālo labklājību. Tā nevar būt, ka Eiropai un Latvijai nav citu mērķu kā tikai nacionālā kopprodukta palielināšana, tad kaut kas nav pareizi.
- Nacionālā kopprodukta palielināšanos var izteikt skaitļos, bet to, kas ir ārpus materiālās labklājības, jau nevar izmērīt, skaidri pateikt - šogad ir par tik un tik procentiem vairāk, tātad - labāk.
- Bez šaubām. Tieši tāpēc Eiropai ir tāds šoks par Brexit rezultātu. Mans vecākais dēls ir finanšu analītiķis, strādā bankā Vīnē, tur arī piedzīvoja savu pirmo melno piektdienu. Dēls teica, ka visi bijuši šokā par Brexit iznākumu, jo pēc visiem racionāliem aprēķiniem, cipariem un tabulām tas nebija iespējams, bet izrādījās, ka cilvēkus vada citi faktori. Dzīves vērtības.
- Tas ir labi vai slikti, ka tieši tāds ir balsojums Brexit.
- Gan, gan. Visā Rietumu sabiedrībā šobrīd ir ļoti, ļoti dziļas un lielas problēmas, un nav gudri tās ignorēt vai izlikties, ka to nav. Nav arī gudri bārstīties ar apvainojumiem par labējo populismu vai dēmonizēt trampus un lepēnas, jo ar to problēma netika atcelta.
- Un problēma ir?
- Ka šim modelim nav nākotnes. Pašreizējais Rietumu pasaules modelis ir demogrāfiski īslaicīgs projekts.
Kā es to saprotu - indivīda un sabiedrības intereses šobrīd ir pretrunā, tās kļūst arvien nesavienojamākas. Jo Rietumu modelī prioritāte ir katra indivīda brīvības, bet šis tīri egoistiskais modelis mirst, proti, nedzimst bērni, un ar to jau pietiek - demogrāfiski visu laiku iet mīnusos.
- Un darbojas vienkāršais likums - daba nemīl tukšumu.
- Bez šaubām, vietā nāks cits modelis.
- Tad varbūt to pieņemt kā likumsakarību un necepties, arī netaisīt izrādi.
- Kad taisījām Melno pienu - izrādi, kas bija veltīta Latvijas laukiem, daudzi teica: «Kāpēc to lauku tēmu? Latviešiem ātrāk vajag pamest laukus, tikt vaļā no pagātnes romantizētā sentimenta, jo 21. gadsimtā ir pilnīgi cita domāšana...» Labi, lauki būs tukši ne tikai Latvijā, bet arī daudz kur citur, bet cilvēki ir dažādi, viņiem ir dažādas saprašanas par vērtībām... Man jau nav nekādu varenu priekšlikumu. Arī šī izrāde ir tikai spogulis, vairāk nekas. Tāpat kā savulaik taisījām Gogoļa Revidentu, kas arī bija sabiedrības spogulis, tā, manuprāt, Pakļaušanās ir spogulis, kurā Rietumu cilvēkiem paskatīties uz sevi. Un es nenorobežoju sevi, es jau arī sevi tur redzu, mūs visus.
- Cilvēkam nepatīk spogulī ieraudzīt ne to, ko viņš grib.
- Pēc izrādes Pakļaušanās pirmizrādes var just, ka tas nepatīk. Tas ir skaidrs - pēc šādām izrādēm draugu kļūst arvien mazāk. Daudzi jau riktīgi sanervozējušies par šo izrādi, meklē attaisnojumus... Visbrīnišķīgākais, ka daži gudrinieki raksta, ka šis Velbeka romāns ir vāja literatūra un tamlīdzīgi. Bet tas jau neatceļ problēmu.
- Vēl attaisnojums - kāpēc to iestudēt Latvijā, jo tamlīdzīgi notikumi mūs neskar.
- Es arī tā visu laiku domāju, ka mani tas neskar. Pats negribot, pēdējo gadu laikā esmu iekļuvis visādās nepatikšanās. Kad atteicu iestudējumu Lielajā teātrī, kad Vācijā beidzot kļuvu slavens pa īstam... (2015. gadā Alvis Hermanis pārtrauca sadarbību ar teātri Thalia Theater, protestējot pret Vācijas politiku bēgļu jautājumā - aut.) Es jau arī līdz tam domāju, ka varētu arī kaut kā bez tās politikas, tikai ar mākslu... Viss kļuvis ļoti sarežģīti. Bet stāsts jau nav par musulmaņu apdraudējumu.
- Šīs izrādes galvenais varonis daudziem raisa asociācijas ar jūsu iestudēto izrādi Revidents, bet man vairāk tā asociējās ar Oblomovu.
- Kad mēģinājām izrādi, man pašam arī bija asociācijas ar Oblomovu. Arī dēļ dīvāna, kas ir mūsdienu Rietumu cilvēka ķermeņa pagarinājums. Aizvakar pa radio Liniņš teica, ka dīvāns kā priekšmets cēlies arābu pasaulē, tas nav rietumu izgudrojums. Man tas nebija ienācis prātā. Tipiskam eiropietim dīvāns tagad ir svētvieta.
Velbekam prāts strādā tādā dīvainā veidā, ka viņam piemīt spēja uz eiropiešiem paskatīties no malas. Protams, dažas lietas viņš pārspīlējis, bet par daudz ko arī nepastrīdēsies, jo viņam ir absolūta taisnība, - šī sabiedrība nerada bērnus, ka, cilvēkam pieminot ģimeniskās vērtības, viņš uzreiz tiek pataisīts par ortodoksu, ka Rietumu sabiedrībā ir valstis, kurās par rasistu un fašistu tiks apzīmēts cilvēks, kurš iestāsies par nacionālas valsts interesēm. Un nevar nepiekrist Velbekam, ka viss aizgājis greizi.
- Atšķirībā no romāna izrādē ir divas galvenās līnijas - galvenā varoņa neziņa, ko darīt ar savu dzīvi, un ļoti skaidri parādīts mehānisms varas pārņemšanai. Jums pašam nekļuva baisi, cik tas ir vienkārši, cik precīzi var spēlēt uz eiropieša materiālajām interesēm, kuru dēļ viņš pārdod visu?
- Daudzi cilvēki pamatoti izrādē saskatīja paralēles ar 1940. gada notikumiem Latvijā. Jo tas jau notiek ļoti vienkārši. Arī es savas dzīves laikā, 1990. gadā, redzēju, cik vienkārši cilvēki maina savus uzskatus un pārliecību. Acīmredzot tas tiešām ir ļoti vienkārši.
- Nav bail, ka tā var būt realitāte?
- Esmu novērojis, ka jebkurā sabiedrības modelī lielākā daļa cilvēku tomēr ir konservatīvi, lai gan es drīzāk viņus dēvētu kā veselā saprāta vadītus. Šī sabiedrības daļa vienmēr un visur ir skaitliski lielākā, tā gādā par to, lai lietas izlīdzinātos un stabilizētos. Līdz ar to es redzu, ka daudzās valstīs Eiropā gan politiskā līmenī, gan cilvēku domāšanā pašsaglabāšanās instinkts tomēr ieslēdzas. Un varbūt nebūs tik traki, varbūt Eiropa tomēr mācēs par sevi pastāvēt. Daži saka paldies Putinam, ka, pateicoties viņam, NATO ir ieguvusi otro jaunību, tikpat labi mēs varam pateikt milzīgu paldies Merkelei par viņas lēmumu bēgļu jautājumā, jo šī gada laikā eiropieši ir sapratuši, ka viņiem ir savas vērtības, par kurām vajag pastāvēt. Mēs labi zinām, ja rietumnieki jebkurā musulmaņu zemē sāktu uzvesties un sludināt savas vērtības, viņiem plāni klātos, domāju, ka eiropieši pamazām nāk pie prāta, gan izdomās veidu, kā saglabāt sevi drusciņ ilgāk.
- Gadumijas notikumi Ķelnē gan lika domāt, ka eiropiešiem politkorektums jau ir instinktu līmenī.
- Bez šaubām, Vācija ir bišķi slims gadījums, tā īsti nav rādītājs notiekošajam. Šonedēļ lielākās vācu avīzes raksta par to, ka liela daļa no tā sauktajiem bēgļiem, kas jau dabūjuši darbu, brīvdienās un atvaļinājumos brauc uz savām mājām, etnisko dzimteni, uz turieni, no kurienes atbēguši it kā politiska apdraudējuma dēļ. Un tas nav atsevišķs gadījums. Un vienalga pret viņiem izturas kā pret politiskajiem bēgļiem, tiek maksāti bēgļu pabalsti. Vai arī - šonedēļ Vācijā parlamentā ar nopietnām sejām diskutēja par to, ka burkas un parandžas būtu jāpielīdzina karnevāla kostīmiem, un tad jau arī karnevāli būtu jāaizliedz... Viskrāšņākais gadījums - šī gada sākumā jauna sieviete, kuru bija izvarojuši trīs politiskie bēgļi, publiski par to pateicās televīzijā. Šo gadījumu man atstāstīja, viņa esot teikusi apmēram tā: protams, viņai nācies pārdzīvot dažus nepatīkamus brīžus, bet viņa ir ļoti pateicīga šiem vīriešiem, jo viņa esot sapratusi, cik ļoti mēs visi esot vainīgi šo cilvēku priekšā, cik ļoti daudz vēl darāms, lai viņus integrētu, respektīvi, viņa uzskatīja sevi nevis par upuri, bet par vainīgo. Esmu daudz strādājis Vācijā, būtu daudz ko stāstīt.
- Mūs māna, to zinām, un vienalga viss turpinās. Kāpēc eiropieši to pieļauj?
- Liela sabiedrības daļa Eiropā noliedz nacionālas valsts ideju. Viņi patiešām no sirds ir pārliecināti, ka nākotnē visas robežas būtu atceļamas, ka katram cilvēkam ir tiesības izvēlēties, kur viņš grib dzīvot, un viņiem ir sava teorētiska bāze tā domāt - tā ir pamatota ar Frankfurtes filozofisko skolu, piemēram, Teodora Adorno uzskatiem un tamlīdzīgi. Tā ir ideoloģija, kuru oficiālā līmenī pārstāv Apvienoto Nāciju Organizācija, - ka ar laiku robežām vajadzētu pazust, ka nacionālās valstis ir arhaisks 19. gadsimta uzstādījums un tamlīdzīgi. Tā ir liela sabiedrības daļa, kas tā domā, arī Latvijā. Tas nav muļķības dēļ, cilvēki tiešām tā domā - ekonomika ir globalizēta, visā pasaulē cilvēki ģērbjas vienādās drēbēs, skatās vienas un tās pašas filmas, ēd vienus un tos pašus ēdienus, proti, ka visa pasaule eksistē pēc apvienoto trauku principa jeb Melting Pot (tulkojumā - kausēšanas katls), kā saka Amerikā. Un ir arī otra sabiedrības daļa, kas joprojām pieturas pie nacionālas valsts idejas. Un šī ir milžu cīņa. Divas pārliecības, divas ideoloģijas, kas tagad jo asi satikušās pretstāvē.
- Stihiski satikušās?
- Aiz pārliecības. Kad pirms 25 gadiem Latvija atguva neatkarību, instinktīvi mums bija skaidrs, ka liberālais sabiedrības modelis ir mūsu paraugs, ka tā ir jaunā pasaule, kam sekot. Lielākā sabiedrības daļa, arī es, tā uzskatīja. Tajā vēsturiskajā brīdī tas mums bija progress, bet laiki mainās, pasaule attīstās, un tas, ko nosacīti varam nosaukt par liberālu ideoloģiju, šobrīd jau ir kļuvis destruktīvs. Cilvēki mainās, es arī mainos, arī mani uzskati mainās un droši vien mainīsies vēl.
- Lielākā daļa cilvēku jau grib tikai dažas lietas - dzīvot pārticībā, drošībā, bez satraukuma.
- Tieši drošības jautājumi būs galvenie nākamajās un aiznākamajās vēlēšanās dažādās valstīs Eiropā. Gribas ticēt, ka vairākumā ir cilvēki, kuriem piemīt veselais saprāts, jo radikāļi un ekstrēmisti abās pusēs var sašūpot sabiedrību, tomēr notiek stabilizēšanās.
- Varbūt Eiropa savu vienkārši ir izdzīvojusi?
- Redzi, Velbeka romānā aprakstītais scenārijs praktiski nav iespējams. Pirms diviem gadiem, kad viņš rakstīja grāmatu Pakļaušanās, iespējams, varēja pieļaut, ka tā var notikt, teiksim, Francijā, bet tagad izskatās, ka grāmatā aprakstītais scenārijs vairs nav iespējams. Jo Velbeks raksta par līganu, mīļu un jauku pārejas periodu, bet tagad Eiropa ir sašūmējusies, un to vislabāk redzēs tuvākajās vēlēšanās. Turklāt arī mode mainās. Šonedēļ vācu avīzē Die Welt bija divi ievadraksti par to, ka globalizācija iet uz beigām arī ekonomiskā līmenī. Kā ikvienā jomā, arī šajā ir paisums un bēgums, un tagad sākas bēgums. Piemēram, kompānija Adidas atgriežas Vācijā, kas ilgu laiku savus produktus ražoja Ķīnā, Malaizijā, Indonēzijā, cita lieta - atgriežas tāpēc, ka vairs nav vajadzīgs lētais darbaspēks, to darbu var paveikt roboti. Domāju, jau tuvākajā nākotnē notiks vēl visādi brīnumi, par kuriem mēs nevaram neko prognozēt, jo tehnoloģiju attīstība var ļoti negaidītā veidā visu kardināli mainīt. Ja vēl parādīsies jauni enerģijas avoti... Ar visu bēgļu ļembastu plašāka sabiedrība palaidusi garām to, ka Vācijā pirms gada publiskoja pirmos eksperimentus par kontrolētu kodolenerģiju, kur vienas istabas izmēra reaktors spēj ražot enerģiju par velti, enerģija vispār var būt bezmaksas. Pirms dažām dienām redzēju, ka Vācijā veikti pirmie eksperimenti ar privātajiem droniem, - cilvēks varēs pārvietoties ar dronu, viņam kā Karlsonam virs galvas būs nevis viens, bet 20 mazi propellerīši, šobrīd baterija velk apmēram 20 minūtes. Tehnoloģijas attīstīsies neparedzamā veidā, tas visu bildi var sakratīt līdz nepazīšanai tā, ka pat man mati stāvus sacelsies (smaida). Lasīju, ka pavisam tuvu ir tas brīdis, kad 20 procenti zemeslodes iedzīvotāju ar savu darbu spēs apgādāt pārējos 80 procentus, kas varēs vispār neko nedarīt, jo mainās un evolucionē ražošanas veidi. Ja gadījumā tehnoloģijas attīstās tā, ka eksistenciālas problēmas - ēšana, enerģija un tamlīdzīgas, tāpat kā internets šobrīd - ir par brīvu... Par brīvu jau šobrīd var pat apmeklēt vislabāko universitāšu lekcijas...
- Nu jā, bet vairākums cilvēku šobrīd negrib neko vairāk kā ēst, gulēt, nodarboties ar seksu, baudīt dzīvi. Nav jau baušļa - tev būs strādāt, pilnveidot un attīstīt sevi kā personību!
- Izskatās, tieši tā ir liberālās ideoloģijas kļūda - uzskatīt, ka cilvēkam galvenais ir viņa materiālā dimensija, patērētāja domāšana.
Ja paskatāmies civilizācijas, cilvēku rases vēsturi, kas ilgst jau daudzus gadu tūkstošus, tad - cik dažādi ir bijuši sabiedrības modeļi. Un pašreizējais Rietumu sabiedrības modelis pastāv knapi 150 gadus, tas ir mazītiņš eksperimentiņš cilvēces vēsturē. Pirms tam ir bijuši tūkstošiem dažādu citu dzīvošanas modeļu, pēc mums noteikti arī būs neskaitāmi citi modeļi. Mums nevajag būt tik iedomīgiem un uzskatīt sevi par radības kronis. Tāpat kā manai paaudzei bija tā laime drusku padzīvot eksperimentā, ko sauc par komunismu, tad šis ir vēl viens eksperiments. Zinām, kā beidzās eksperiments komunisms, arī šis eksperiments kaut kad beigsies. Eiropa ir autors diviem lielākajiem sabiedriski politiskiem eksperimentiem - komunismam un ASV modelim, jo abas idejas gan piedzima Eiropā, gan arī cilvēki, kas tās inspirēja un realizēja, nāk no Eiropas. Amerikas Savienotās Valstis uzbūvēja eiropieši, tāpat Markss ar latviešu strādniecības palīdzību visā bijušās cariskās Krievijas teritorijā mēģināja praksē pārbaudīt komunisma idejas. Kā ar tādiem trusīšiem eiropieši uztaisīja divus krāšņus eksperimentus, kas saucās sociālistiskais bloks un ASV. Tagad izrādās, ka pašas Eiropas modelis ir eksperiments, kas tuvojas pavērsienam. Es, protams, esmu profāns šajā jomā, bet man ir aizdomas, ka šajā lietā pilnīgi visi ir profāni.
- Ja paskatās vēsturē, islāma tiekšanās uz Eiropu bijusi vairākas reizes, bet vienmēr šie centieni cietuši fiasko. Kāda ir jūsu atbilde uz to, kāpēc islāma pasaulei šobrīd vajag Eiropu?
- Kāpēc cilvēki no Sīrijas veic 3000 kilometru pārgājienu tieši līdz Vācijai, lai gan pa ceļam ir vēl kādas piecas valstis, kur varēja dabūt politisko patvērumu? Protams, pabalstu dēļ, naudas dēļ. Bez šaubām. Viņi grib izmantot Eiropu, netaisās pieņemt Eiropas vērtības.
- Noteikti esat dzirdējis viedokli, ka Eiropa šobrīd maksā par iepriekšējos gadsimtos veikto koloniālismu, ka tās ir sekas.
- Šis arguments ir pilnīgs sviests. Man jāpiekrīt Jūlijai Latiņinai, kura šo argumentu iznīcina. Tajos laikos, kad bija tā sauktā kolonizācija, tajās valstīs bija miers, kārtība un drošība, un harmoniska dzīve. Kad eiropieši aizgāja no tām valstīm, sākās jukas un slaktēšanas. Piebalgs bija atbildīgais par nabadzīgajām Āfrikas valstīm, būtu interesanti viņam pajautāt, kuras neatkarīgās afrikāņu valstis pašas ir uzcēlušas daudzmaz jēdzīgu sabiedrības modeli, bez ļauno eiropiešu palīdzības.
- Domājat par to, ko konkrēts cilvēks visā šajā jezgā var darīt?
- Tur nu katram ar sevi jātiek skaidrībā. Demogrāfiskos jautājumus nevar valstiski risināt. Lai gan vēsturē ir kāds interesants piemērs. Ir leģenda par kimono izcelsmi Japānā. Pēc kārtējā kara starp Japānu un Ķīnu, kad Japānā tikpat kā nebija palikuši vīrieši, imperators esot izdevis drastisku pavēli, ka visām sievietēm jāstaigā tādā apģērbā, kas tagad saucas kimono, ka jebkuram vīrietim, kuram pēkšņi rodas vēlēšanās, ir tiesības un arī iespēja jebkuru viņam tuvumā esošo sievieti uzreiz apaugļot, lai tautu demogrāfiski atjaunotu.
- Smaidāt, to sakot, bet man ir asociācijas ar gadumijas briesmīgajiem notikumiem Ķelnē.
- Tas ir dabas likums - sievietes pieder uzvarētājiem, šo likumu neviens nav atcēlis, un tas bijis spēkā visās sabiedriskajās iekārtās. Tā bija laikos, kad kurši ar vikingiem kāvās, tā bija pēc 2. pasaules kara, kad padomju armija izvaroja apmēram divus miljonus vācu sieviešu. Ja mūsdienās vācieši atdod savas sievietes, ja pēc vienas nakts notikumiem 1200 sieviešu var uzrakstīt iesniegumus policijā, ka viņas ir seksuāli izmantotas, tad tā ir tā pati loģika - uzvarētāji sievietes savāc sev.
- Sakāt - uzvarētāji?
- Bez šaubām, viņi jūtas kā uzvarētāji. Protams, šis gadījums daudz ko pasaka par vācu vīriešiem. Domāju, ka Austrumeiropas valstīs šis numurs neietu cauri.
Pieļauju versiju, ka Eiropas Savienība varētu izjukt un varētu izveidoties Austrumeiropas valstu politiska savienība, kas īstenībā būtu loģiski, - no Melnās jūras līdz Baltijas jūrai, kopā sanāktu kādi 100 miljoni cilvēku apmēram ar līdzīgu pagātni, mentalitāti, vērtībām un ekonomiku. Tagad gan izskatās, ka Baltijas valstis ar esošajiem politiķiem cenšas bloķēties ar Vāciju, Nīderlandi un Skandināvijas valstīm, bet pēc laika Latvijā pie šprices nāks citādi domājuši politiķi, un es pieļauju, ka tas, ko tagad apzīmē ar jēdzienu Višegradas grupa jeb Polija, Ungārija, Čehija un Slovākija, varētu būt centrs, ap kuru varētu veidoties jauna formācija.
Ir slavena grāmata Next Hundred Years, kurā ir mēģināts pareģot, kas politiskajā ziņā notiks pasaulē. Par Eiropu prognozes ir tādas, ka pēc kāda pusgadsimta Eiropā būs divi centri - Polija un Turcija, bet Vācijas nozīme mazināsies. Grūti prognozēt, jo man šķiet, ka var notikt kaut kas, kas nevienam nav pat sapņos rādījies un kas visu var izmainīt.
- Jā, bet cilvēka daba jau nemainās. Un dabā ir likumsakarība - neuzbrūk stiprajam, uzbrūk vājajam, dzīvnieks jūt - uzvarēs vai ne, jo pretējā gadījumā viņš pats būs upuris. Varbūt kāda pasaules daļa jūt, ka Eiropa ir vāja, ka tai var uzbrukt.
- Velbeks nav tālu no patiesības šajā jautājumā - varbūt pie vainas ir kristietība, jo tās humānie un ētiskie imperatīvi tomēr ir pretrunā ar dabas likumiem, tātad ar Dieva likumiem. Režisoram Luisam Bunjuelam ir filma Viridiana, ko skatījos sen, Valentīnas Freimanes kinolektorijā. Tā ir par jaunu sievieti, kura no saviem aristokrātu vecākiem mantoja pili un daudz naudas, un viņa izdomāja, ka būs labdare, saaicināja pie sevis dzīvot bezpajumtniekus, alkoholiķus, bijušos noziedzniekus, jo viņu vadīja kristīgā ideja par to, ka savam tuvākajam ir jādod viss. Filmas izskaņā viņa sarīkoja brīnišķīgus svētkus ar mielastu, ar bagātīgi un skaisti klātiem galdiem. Viss beidzās ar to, ka bars vienkārši piedzērās un šo sievieti izvaroja, nogalināja un izmeta miskastē. Protams, kā savādāk? Kristietības uzstādījumi ir pretrunā ar dabas, tātad ar Dieva likumiem. Tāpēc atgriežoties pie paša pirmā jautājuma - ja cilvēks turas pie desmit baušļiem, kas, starp citu, nav kristietības monopols, līdzīgi likumi ir arī citās reliģijās, tad ar tiem pietiek, lai cilvēka dzīvei būtu kaut kāda kārtība, tātad jēga.
