Patlaban Latvijā netiek nodrošinātas atbilstošas telpas nepilngadīgo pratināšanai, noskaidrojis Tiesībsarga birojs, apkopojot Valsts policijas reģionālo pārvalžu sniegto informāciju.
Tiesībsarga Jura Jansona ieskatā būtu nepieciešams ne tikai nodrošināt atbilstošas telpas nepilngadīgo pratināšanai, bet arī psihologa pieejamību jebkurā nepieciešamā brīdī, kā arī ir jāveic vispusīga informācijas uzskaite par nepilngadīgajiem cietušajiem un lieciniekiem.
Jansons kā pašlaik esošos trūkumus Kriminālprocesa likumā minēja to, ka pašlaik nav paredzēts pienākums procesa virzītājam noskaidrot psihologa viedokli par mazgadīgā vai vardarbībā cietušā nepilngadīgā tiešās pratināšanas pieļaujamību, kā arī nav skaidrs, kādā veidā pašlaik tiek lūgts psihologa viedoklis attiecībā uz pieļaujamību veikt nepilngadīgā tiešo pratināšanu.
Uz psihologa klātbūtnes nepieciešamību cietušā nepilngadīgā izvaicāšanas laikā norāda Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikas ārsts Artūrs Miksons, un arī Jansons piekrīt, ka sākotnējā intervijā jābūt klāt psihologam.
Īpaši traumējoši cietušam bērnam ir tas, ja notikušais viņam jāstāsta vairākas reizes un katru reizi citam speciālistam. Miksons skaidroja, ka 90% gadījumu, kad bērns cieš seksuālas vardarbības noziegumos, viņš šo pāridarītāju pazīst. Nereti tas ir kāds no ģimenes locekļiem. Bērnam tā ir liela trauma, jo līdz šim cilvēks, kuram viņš ir uzticējies, nodara viņam pāri.
"Runājot ar bērnu, lai saprastu, kas noticis, bērns ar pieaugušo veido emocionālo saiti, vēlreiz pārdzīvojot traumatiskos notikumos. Ja nākamajā reizē bērnu par notikušo izvaicā atkal cits pieaugušais, tad bērnam atkal jāveido emocionālā saite un atkal jāpārdzīvo traumatiskais notikums," atklāja ārsts. Tāpēc speciālisti uzskata, ka bērna pratināšanai vajadzētu notikt vienu reizi.
Centra "Dardedze" juriste Laura Ceļmale uzsvēra, ka atkārtota bērnu nopratināšana traucē iegūt arī kvalitatīvus pierādījumus noziegumu atklāšanai, jo, prasot vienu un to pašu, bērna stāstījums par notikušo mainās. Viņa informēja, ka citu valstu pieredze apliecina, ka dzimumnoziegumu, kuros cietuši bērni, izmeklēšanā efektīvi palīdz "Bērnu mājas" modelis. Tā ir vieta, kur nopratināšana notiek speciālistu vadībā, nepieciešamības gadījumā uzreiz tiek veikta arī medicīniskā izmeklēšana un notiek datu uzskaite. Šādā mājā bērnu uzklausa kvalificēts speciālists, bet viņa stāstīto vienlaicīgi dzird un redz visi nepieciešamie speciālisti.
"Bērns tiek vadāts nevis pie visdažādākajiem speciālistiem, bet gan speciālisti sabrauc kopā bērna labā. Pašlaik Latvijā jau darbojas krīžu centri, kur arī ir piemērotas telpas bērnu izvaicāšanai, taču tās netiek izmantotas," pauda Ceļmale.
Pašlaik Latvijā bērnu izvaicāšana notiek policijas iecirknī, kas nav tā labākā vieta bērna izvaicāšanai, jo tam neatbilst ne telpas, ne infrastruktūra. Tam piekrīt arī Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieks.
Apkopojot Valsts policijas reģionālo pārvalžu sniegto informāciju par nepilngadīgo liecinieku un cietušo pratināšanu kriminālprocesā, Tiesībsarga birojs noskaidrojis, ka Rīgas reģiona pārvaldes teritoriālajos policijas iecirkņos nav specializēti iekārtotu telpu, kas paredzētas nepilngadīgo cietušo liecinieku pratināšanai. Nepilngadīgo pratināšana notiek izmeklēšanas darbību veicēju darba kabinetos, kā arī speciāli paredzētā telpā nepilngadīgo pratināšanai, taču telpas esot jāpiesaka laicīgi, aptuveni četrus mēnešus iepriekš.
Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldē ir septiņi iecirkņi, trijos no tiem nepilngadīgo pratināšana notiek procesa virzītāja darba telpās, bet četros iecirkņos ir katrā pa vienai speciālai telpai bērnu pratināšanai. Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldē ir seši iecirkņi, no tiem trijos ir speciāli ierīkotas telpas nepilngadīgo nopratināšanai, bet Kurzemes reģiona pārvaldē ir pieci iecirkņi, no tiem trijos pieejamas telpas nepilngadīgo nopratināšanai. Savukārt Latgales reģiona pārvaldē ir seši iecirkņi, un nevienā no tiem nav speciāli aprīkotu telpu bērnu nopratināšanai.
Apkopojot iegūto informāciju, secināts, ka ir iecirkņi, kuros sadarbība ar psihologu notiek, kā arī tādi, kur šāda sadarbība nenotiek. Tāpat secināts, ka ir iecirkņi, kuros netiek veikta nopratināto nepilngadīgo cietušo un liecinieku uzskaite, kā arī konstatēts, ka telpas nav aprīkotas ar atbilstošu tehnisko nodrošinājumu un, lai arī ir telpas, kas paredzētas bērnu pratināšanai, tās ne vienmēr ir draudzīgas bērniem.
Jansons norādīja, ka pašlaik nav tiesiski noteiktu standartu par to, kāda telpa ir atzīstama par piemērotu nepilngadīgo nopratināšanai. Taču pozitīvi ir tas, ka likumā noteikts, ka no nākamā gada janvāra nepilngadīgo pratināšanas gaitas fiksēšana skaņu un attēlu ierakstā būs obligāta. "Sekosim līdzi tam, vai likumā paustais tiek ievērots. Ja tā nebūs, tad mēs par to atgādināsim parlamentam," minēja tiesībsargs, paužot, ka esošo situāciju sarežģī tas, ka Latvijas reģionos ir tikai astoņi iecirkņi ar tehnisko nodrošinājumu un daži no tiem ir novecojuši.
Noskaidrots, ka patlaban ir dažādi iemesli, kādēļ pratināšana ar tehnisko līdzekļu un psihologa starpniecību notiek ļoti reti. Piemēram, procesa virzītājs, pats veicot nepilngadīgo nopratināšanu, ātrāk un ekonomiskāk nodrošina kriminālprocesa mērķa sasniegšanu, darbs ar audio un video ierakstu ir sarežģīts un aizņem daudz laika, kā arī nav skaidrs, kādā veidā pašlaik tiek lūgts psihologa izvērtējums attiecībā uz pieļaujamību veikt nepilngadīgā tiešo pratināšanu.
