Satiku (virtuāli) ģeogrāfijas doktoru, vienu no Latvijas Tautas frontes iniciatoriem un veidotājiem, LR Augstākās padomes deputātu Valdi Šteinu. Valdis teica, ka Latvija atrodas karastāvoklī.
Es teiktu, ka Latvijas vara ļaujas manipulēties un spēlēties uz karastāvokļa robežas. Pašā Latvijā, nedaudz pārspīlējot, var teikt, ka sociālais miers ir, vien pateicoties jaunās emigrācijas ventilim. Tomēr - konfliktu kara (arī tā, kā to uztver Valdis) līmenī es Latvijā pagaidām nesaskatu.
Mūsu iepriekšējās intervijas sakarā Valdim tika adresēts vārds «sakāpināts». Arī «histērisks» (F. Gordons). Valda gadījumā es to uztveru kā komplimentu. Jo mums šodien pamaz «garaiņu, kas veicina vārīšanos» (I. Ziedonis). Valdis ir viens no tiem. Es varu viņam nepiekrist, bet esmu spiests domāt. Valda satraukums un aicinājums Cilvēki, mostieties! turklāt atgādina, ka klāt 21. augusts - diena, kad katram būtu vērts īpaši padomāt, kas mums konstitucionāli izdevies, kas nē.
- Tātad - Latvijā karš?
- Jā, Latvija de facto atrodas karastāvoklī. Amerikāņi to sauc par neizsludināto Martial Law situāciju. Saku de facto, jo de iure to izsludina tikai tad, kad sāk džinkstēt un spindzēt lodes.
- Un kas liecina par karu?
- Atbilde ir vienkārša un nežēlīga - visa dzīve!
- Tas ir dzirdēts: visa dzīve ir cīņa. Tomēr - ja karš, tad ir karojošās puses. Kurš ar kuru tad te karo, kurš kuru te apkaro?
- Karš izpaužas fiziskā, saimnieciskā, sociālā un garīgā veidā. Tā ir situācija, kad suverēnam cilvēkam ir liegtas tā dabiskās tiesības - tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu, tajā skaitā mājokli. Tā ir situācija, kad valsts, kura domāta cilvēku drošībai un aizsardzībai, vēršas pret pašu cilvēku. Tā ir situācija, kad suverēnam liegtas pat konstitucionālās tiesības, kad tiek pieņemti antikonstitucionāli likumi, kad pat likumi netiek ievēroti, bet «maģistrāts» (ANO, ES, Latvijas administrācijas kopums) vadās no likumu pantu skaidrojumiem un anotācijām. Tas ir līdzīgi kā jūdaistiem talmudistiem vairs spēkā it kā nebūtu Tanaka (Tora, Neviim, Ketuvim) un tie vadītos no Talmuda, kas faktiski ir tikai dažādu rabi un priesteru Tanakas (Vecā derība ir Tanakas plaģiāts un tikai daļēji klāj Tanaku) skaidrojumi, kuri ir uzrakstīti laika posmā apmēram no 200. gada pirms mūsu ēras līdz 600. gadam. Rodas secinājums, ka Latvijā pie varas ir sava veida latviski runājoši «talmudisti».
Par karu Latvijā liecina fakts, ka Satversmes otrajam pantam, kurā ir skaidri pateikts, ka augstākā vara pieder tautai, ka suverenitātes nesējs ir tauta, kā nevajadzīgai ceļa zīmei ir uzbāzts virsū melns maiss. Suverēni pilsoņi ir pārvērsti par «maģistrāta» pavalstniekiem. Par valstisko apvērsumu valstī liecina tas, ka pārstāvju valdības vietā varu ir sagrābis «maģistrāts» (vietējie un pārvalstu administratori). Tautvaldības vietā, kuru nosaka pieminētais Satversmes otrais pants, darbojas politbrigāžu kliķe ar antikonstitucionālo koalīcijas padomi, kurai ar padomu došanu nav nekāda sakara. Tā ir valstisma orgāns, kurš dod pavēles tā saucamajiem deputātiem. Daži, tas ir - 0,1%, valda pār 99,9% iedzīvotāju, un varturi to sauc par demokrātiju - viņi valdot tautas labad, jo tauta taču ir dumja un nesaprot, kā tai pašvaldīties. Tieši tāpat kā «maģistrāta» masu manipulācijas līdzekļi (MML) vēsta - cik gan neaptēsta un negudra ir angļu tauta, kas sadomājusi izstāties no Paradīzes, vai arī cik stulbi ir amerikāņi, kuri gatavojas balsot par Klaidoni (Tramp).
- Es tomēr neredzu te tik dziļas kara metastāzes kā tu. Arī tādā kara formā, kā to traktē tu. Ja tā ir, tad man nav daudz ko pārmest tam 0,1%, kuram izdodas, spekulējot ar demokrātiju, nevis draudot ar brutālu varas diktātu, viegli pakļaut tos pārējos. Un… es tomēr vienā otrā vietā pašvaldībās, laukos redzu cilvēkus, kuri grib un spēj, kā tu saki, pašvaldīties…
- Par karastāvokli laukos liecina daudzskaitlīgās bruņotās karadraudzes - tautā iesauktas par melno sotņu, melnajiem, melnkombinezoniem un tamlīdzīgi. Patiešām, ļoti daudzos novados, mazākās un lielākās pilsētās domes deputāti, protams, demokrātiski - «tautas labad», par novada pilsoņu nodokļu naudu ir izveidojuši savas kara draudzes, kuras nosaukuši par «pašvaldību policiju». Tām nav nekāda sakara ar pašvaldību un nekāda sakara ar policiju. Piemēram, Mārupes novadā ir 23, Ikšķiles novadā 9 «pašvaldības» policisti. Bet mums Ikšķiles pagastā AP laikā un padomju laikā bija viens policists - milicis. Bet īstenībā mums nav vajadzīgs neviens, mums pilnīgi pietiek ar valsts policiju. Tās ir paramilitāras struktūras tautas iebiedēšanai, kontrolei un uzraudzībai. To uzdevums ir apzināt jūsu dzīves vietu, būt gataviem paņemt jūs ciet vai izmest no mājām, ja daudz runāsiet pretī vietējam despotam vai kaut jel kādā veidā pretosieties kādam karastāvokļa likumam vai prasībai. Kamēr pavēle «ciet ņemšanai» nav saņemta, tikmēr ikdienā varonīgie «policisti» nodarbojas ar zemturu terorizēšanu, zāles garuma mērīšanu, latvāņu medīšanu un smēķētāju izķeršanu. Šie cilvēku tvarstītāji patiesi domā, ka pīpētāju ieguldījums globālā klimata sasilšanā ir milzīgs.
Karastāvokļa iezīme un pazīme ir tā sauktās lauka kara tiesas jeb troikas, kuras te nosaukuši par Administratīvām komisijām. Tās soda cilvēkus un lemj likteni visai dzīvai radībai, kura mīt pļavā, kokos vai mājas pagalmā. Sodi, sodi, sodi! Ar šiem sodiem tiek pauperizēta tauta, kura ieslīgst aizvien dziļākā nabadzībā, kā muklājā, kurā iesūcas visi sapņi par laimību šeit uz zemes virsas.
- Valdi, es tavā nostājā sazin kāpēc saklausu hipiju laika paaudzes atskaņas. Vara - tikai slogs. Tas ir labi, ka tu mūs brīdini par gaisā jūtamu tendenci, tai būtu jāliek mums domāt un sarosīties, taču pagaidām tā man šķiet tikai tendence. Roc dziļāk.
- Karastāvokļa laikā ārkārtīgi svarīga nozīme ir totālai uzskaitei un uzraudzībai. Augstākā Padome atcēla padomju dzimtbūtniecisko pieraksta sistēmu, Jaunlatvijas Saeima atkal atjaunoja šo pieraksta sistēmu. Proti - ieviesa obligāto deklarēto dzīvesvietu, aizbildinoties ar to, ka pastnieks citādi nevarēs atrast adresātu. Ar to, protams, bija par maz - valstisti ieviesa vēl dažādas diskriminējošas normas, atkarībā no tā, kurā īpašumā cilvēks ir vai nav deklarējies. Diskriminācija visaugstākajā mērā un sociālistiskā dzimtbūtnieciskā pieraksta sistēma ir atjaunota.
Ienākumu un mantiskā stāvokļa deklarācijas un pašdeklarācijas arī liecina par kara stāvokli. Jo valstistiem - «maģistrātam» ir vajadzība kontrolēt savus pavalstniekus, kontrolēt katra pavalstnieka maku un lādi. Zināt, kur un kā katrs ieguvis naudu un mantu? Dieva dotās dabiskās tiesības uz brīvību un laimību, īpašumu, mājokli ir paliktas zem kājslauķa. Valstisti uz tām noslauka savas kājas.
Katra kristāldzidrā (V. Lāča vārdiem runājot) komunista dziļākais sapnis bija kontrolēt un vadīt graudu ievākšanu. Gan burtiskā šī vārda izpratnē, gan pārnestā. Karastāvokļa ieviešana dod iespēju šo sapni realizēt, tā dod iespēju izvērst vistotālāko kontroli - gan pār prātiem, gan darbiem, gan makiem.
Kara laikā zūd jēga jebkuram īpašumam, jo tas jebkurā brīdī var tikt atņemts vai iznīcināts. Privātīpašums 1997. gadā, ieviešot nekustamā īpašuma nodokli, tika likvidēts, bet tas dod iespēju kontrolēt, atņemt, izpārdot katra zemtura un namtura īpašumu. Pēc būtības ekspropriēt īpašumu sava kara vajadzībām. Iebrauc tik pagalmā un savāc «zirgus» un suķus. Tieši tas pats attiecas uz lauksaimniecības tehniku un automašīnām. Pēdējo kontrole ir sasniegusi visaugstāko pakāpi. Ja valsts aparāts uzmanītu savu pavalstnieku veselības stāvokli tā kā automašīnu kondīciju, tad karotāji būtu veseli. Bet - vajadzīga ir tikai tehnika.
Karš pret tautu izpaužas arī uzņēmējdarbības apkarošanā, jo bez ražošanas labklājība nav iespējama. Par uzņēmējiem tagad tiek saukti banksteri, gangsteri, spekulanti, «plānā galdiņa urbēji» un visādi citi sociālie parazīti. Īstie uzņēmēji - tautsaimnieki, partizānuzņēmēji spiesti nodarboties ar patieso tautas saimniecību un savas ģimenes eksistences nodrošināšanu slepus. Bet tas, kurš nespēj izturēt valstistu uzbrukumu, dodas kara bēgļu gaitās.
- Šis gan man liekas salīdzinājums vietā. Un tas, ka atgriešanās politika no valsts varas puses ir tik impotenta, nebūtiska, arī pastiprina tevis sacīto par Latviju kā kara lauku.
- Kara bēgļi no Latvijas iet pa iemītām takām, pa tām pašām, pa kurām bija jābēg no sarkanā mēra - uz Zviedriju, Vāciju, Apvienoto Karalisti, Īriju, Brazīliju, Jaunzēlandi un citām valstīm. Pašu valstistu oficiālā statistika liecina par vairāk nekā 500 000 bēgļiem pēdējo 15 gadu laikā, bet mēs visi zinām, ka stāvoklis ir daudz bēdīgāks. Tas liecina par karastāvokli Latvijā, tieši tāpat kā Sīrijā. Dažs varbūt ir vienkārši dezertieris, negrib cīnīties ar ienaidnieku, bet vairākumam tas tomēr ir izdzīvošanas un ģimenes dzīvības jautājums.
- Un tomēr - varas mobilizācija tiek skaidrota ar ārējo apdraudējumu, ar mūsu drošību…
- Visvairāk par karastāvokli un policejiskas valsts izveidošanu, protams, liecina un pārliecina rūpes par bruņojumu policijai un armijai. Latvijā un visā Eiropā tiek izvērsta kara propaganda. Tā iedveš bailes no neredzamā ienaidnieka, citplanētiešiem un meteorītu uzbrukumiem, kā arī demonizē kaimiņus. Kara miglas plīvurā notiek policejiskas valsts veidošana. Valsts policijai par 22 miljoniem piešķirti jauni auto, bet par šo naudu varēja normalizēt veselības aprūpi, skolotāju algas un izdevumus skolu uzturēšanai. Varēja novirzīt šos līdzekļus lauku sētu atjaunošanai, arī pašu policistu algām.
Starp citu - policisti pārvietojas tikai divatā. Mēs zinām, kāpēc viņi tā darīja padomju laikā (kopā - astoņu klašu izglītība). Bet tagad? Ja saliktu divus vienā, tad varētu būt divreiz lielāka alga un vēl daudz līdzekļu ietaupītos.
Sīks, bet spilgts karastāvokļa piemērs ir ceļu policija, kura bloķē ceļus un tvarsta braucējus. Tādas akcijas - reidus parasti veic tikai kara apstākļos. Rīgas pilsētā bruņotas komandas aptur autobusus un trolejbusus (pat starp pieturām), lai it kā veiktu biļešu pārbaudi… Bet - ja runāsiet pretī, tad ar steku pa galvu, no braucamrīka ārā un uz pārrunu telpu.
Iekšlietu ministrija pieprasa 22,1 miljonu eiro kā kompensācijas naudu par darba laika pārstrādāšanu. Protams, ja cilvēki ir strādājuši virsstundas un viņu darbs nav ticis pilnībā apmaksāts, tas ir jāapmaksā. Bet tādā gadījumā šādas pretenzijas par virsstundu darba apmaksu ir jāiesniedz visiem pretendentiem, kuru rinda sniedzas aiz apvāršņa. Tostarp te nav runa vis par skolotāju, medmāsu neapmaksāto darbu, par pensionāriem atņemtās pensijas atdošanu, par no bada un slimībām mirstošo cilvēku glābšanu, bet par aizdomīgām prioritātēm, par varas struktūru stiprināšanu. Mēs zinām, ka Latvijā veiksmes stāsta rezultātā pašnāvības izdara divreiz vairāk cilvēku nekā iet bojā autokatastrofās. Kas traucē šos miljonus novirzīt tautas atveseļošanai? Tam traucē permanentais karastāvoklis un kara riteņa spieķu spodrināšana.
- Tu tomēr pats esi bijis parlamenta deputāts, redzējis varu, tās reālo potenciālu tuvumā. Vienlaikus - tev ir bijusi iespēja nevis iedomāties, ko varētu tauta, sabiedrība, bet vērtēt, ko tā reāli spēj. Mēs visi šā vai tā pukstam pret varu. No tevis to vien gribēt ir par maz. Gribētos dzirdēt tavu apgalvojumu, tā teikt, politisko bāzi.
- Kas par to visu liecina? Par to liecina valsts aparāta prioritātes. Valsts aparāta piekoptā hibrīdā kara centrālā sastāvdaļa ir fiskālais karš pret tautu.
Nodokļu jeb fiskālais karš ir pret tautu vērstā «maģistrāta» uzturētā hibrīdā kara barojošā sastāvdaļa. Pārcērtot šo barošanās plūsmu, vismaz samazinot tās plūdumu, mēs novājinātu ienaidnieka spēku un spējas. Ienākuma nodoklis ir tipiskākais kara laika nodoklis. Pievienotās vērtības nodoklis jeb kādreizējais apgrozījuma nodoklis - tas arī ir vēsturisks kara laika nodoklis. To esamība arī liecina par karastāvokli valstī. Jebkura valsts, kuras budžets ir balstīts nodokļos, ir lemta bojā ejai. Tikai latviešu paštikums - darbs, tikai brīvas ražošanas attīstība, nevis tautas aplaupīšana, var glābt valsti. Mēs vēl neesam šķērsojuši to līniju, kad valsti vairs nevarētu izglābt!
Ļoti svarīga kara sastāvdaļa ir ēnu ekonomikas apkarošana. Zīmīgi, ka valstisti paši lieto vārdu - «apkarošana». Brīvo patieso tautsaimnieku kustība ir nosaukta par apkarojamo ēnu ekonomiku. Esmu nodefinējis četras spilgtākās patiesās valstisma ēnu ekonomikas pazīmes un sastāvdaļas. Pirmā ir noslēpumainība (slepenās gešeft un andel), kuras viņi dēvē par komercnoslēpumu. Visspilgtākais komercnoslēpums ir tautai piederošo Citadeles un Hipotēku - Zemes banku nopludināšana, kā arī vilcienu iepirkšana, kravas vilcienu un kuģu «pazušana». Jāpiemin arī pasaulē dārgākā tilta būvēšana utt. Tie visi ir piemēri no valstistu ēnu ekonomikas klasikas. Otra pazīme ir shēmas (iepirkumu, izsoļu, ūtrupes utt. shēmas) un licencēšana. Trešā valstisma ēnu ekonomikas pazīme un sastāvdaļa ir netīrās naudas atmazgāšana un iegūšana. Klasisks piemērs ir valstistu līdzdarbošanās azartspēļu rīkošanā, popularizēšanā un netīrās naudas iegūšanā no azartspēlēm. Ceturtā valstisma ēnu ekonomikas pazīme un sastāvdaļa ir valsts institūciju kompradoriskā darbība, kad valsts ierēdņi izpārdod tautas kopīpašumu uz ārzemēm. Protams, saņemot komisijas naudu vai citus labumus. Un pretēji - par labu naudu «piesaistot» kolonizatorus Latvijas tautsaimniecības oligopoliskai monopolizēšanai.
Romas impērija krita tāpēc, ka aizrijās ar saviem nodokļiem, nodokļu ievācējiem, ekspropriācijām, nobarojušos un savairojušos sociālo parazītu - birokrātiju. Valsts stiprums zūd ar katru jaunu izgudroto birokrātisko krēslu, ar katru jaunu nodokli vai nodokļa palielinājumu, ar katru jaunu sodu. Ne jau barbari sagrāva Romas impēriju, Odokara vadītos iebrucējus impērijā 5. gadsimtā sagaidīja kā atbrīvotājus no imperatora («koalīcijas padomes») radītā birokrātijas un nodokļu sloga. Es neuztraucos par impērijas sabrukumu, bet tā bija Romas kā valsts pašnāvība. Nevajadzēja cept sālsmaizi «atbrīvotājiem», bet vajadzēja mainīt sociālo iekārtu pašu valstī - imperatoriskā valstisma vietā bija jāatjauno republikas laika tautvaldība. Latvijai tas nozīmē - atdzīvināt un iedzīvināt visas Satversmes, bet galvenokārt tās otrā panta darbību.
Nevar būt valstī tāda situācija, ka likuma komentāri stāv augstāk par likumu, bet likums stāv augstāk par Satversmi.
Cilvēki, mostieties! Citādi drīz vien pie jūsu durvīm klauvēs, jūsu pagalmā, jau bez maskām, iebruks dedzinātāji. Tā viņus savā laikā iesauca gaišreģis Rejs Bredberijs.
