Ceturtdiena, 18.aprīlis

redeem Jadviga, Laura

arrow_right_alt Latvijā

Policisti: Reizēm mums jābūt arī psohologiem

© Valsts policija

Viena diena netrafarētajā auto nozīmē 12 stundu darba dienu, apmēram 300 līdz 400 nobrauktus kilometrus, ja tiek pieskatīti ātruma pārkāpēji uz šosejām, un iespēju paralēli policistam būt arī par psihologu.

Šoreiz savu stāstu par darbu policijā atklājuši Aigars un Jevgēnijs, kuri darba dienu sākuši ar netraferēto policijas auto dodoties patrulēt ceļā Tīnūži- Koknese.

Abi policisti bijuši daļa no ceļu policijas ciešās komandas visu laiku, ko strādājuši Valsts policijā. Aigaram tie ir jau 16 gadi, bet Jevgēnijam septiņi. Abi policisti stāsta, ka ierasti esot nostrādāt divpadsmit stundas un tad doties mājup, bet reizēs, kad nākas, piemēram, pavadīt ārzemju viesus, tad, protams, darba diena ir daudz ilgāka. Diena parasti iesākas ar katrai ekipāžai uzdotu uzdevumu, nereti nākas sastrādāties arī ar medijiem vai kā šodien līdzi darba pienākumu izpildē ņemt līdzi mūs.

Dienā apturēto auto skaits ir dažāds. Abi atbild reizē, ka tas nav tik viennozīmīgi. Viss esot atkarīgs no tā, kur tu strādā un kādām lietām pievērs uzmanību - tas var būt ātrums uz šosejām, luksoforu gaismas signālu ievērošana pilsētās, drošības jostu vai bērnu krēsliņu lietojums vai jebkas cits. Ja koncentrējas uz atļautā ātruma ievērošanu un dodas uz kādu no lielajām šosejām, tad dienā tie esot nobraukti 300 līdz 400 kilometri, un lielākais skrējēju skaits sastopams darbadienu rītos. Lai attaisnotos par atļautā braukšanas ātrumu pārsniegšanu, autovadītāji izdomā visdažādākās atrunas. Visbiežāk tie esot slimi radinieki, sievas, kuras dzemdējot, lidmašīnas, uz kurām jāpaspēj, un ļoti svarīgas darba tikšanās.

Rīta cēlienā tiek apturēti vairāki ātruma pārkāpēji, kuri par izdarītajiem pārkāpumiem saņem naudas sodu. Policisti arī norāda, ka saprot, ka cilvēkiem ir citas domas galvā, un, ja vēl policija aptur, tad tas tikai piešauj visam uguni. Tādēļ policistam jābūt arī psihologam, lai zinātu, kā labāk ar katru šoferīti sarunāties. Jevgēnijs turpina Aigara iesākto domu, uzsverot: “Sodīt katrs māk, bet izdarīt tā, lai viņš nākamreiz tā nedarītu, lūk, tas ir mūsu galvenais uzdevums.”