Saeimas deputāts, atvaļināts brigādes ģenerālis Kārlis Krēsliņš intervijā Neatkarīgajai raksturo NATO un ES aizsardzības spējas, pamato NATO daudznacionālo vienību izvietošanas nepieciešamību Baltijas valstīs un uzsver, ka Latvijai saistībā ar mūsdienu draudiem daudz darāmā. Viņa īsā atbilde uz to, kas darāms, ir: «Nevajag melot.»
- Mani, lasot Eiropas drošībai veltītos amatpersonu tekstus un pat dokumentus, nepamet sajūta, ka tajos pastāv noklusēšana. Jo definīcijas, situācijas analīze un darbības pamatojums nereti ir aptuveni. Rodas pat iespaids, ka konfliktu telpa varētu būt veidota mākslīgi. Acīmredzot bruņojuma ražotāju iespaids uz drošības politiku arvien ir milzīgs…
- Daļēji es tam, ko jūs sakāt, piekrītu. 2006. gadā amerikāņi organizēja starptautisku semināru par to, kādiem jābūt bruņotajiem spēkiem (BS) mūsdienās. Savādā kārtā viņi runāja par tādiem BS, kādus paši neveido. Es jautāju: «Kādēļ?» Atbilde: «Mēs nevaram to izdarīt. Mums ir tāds lobijs, kas ražo lidmašīnas, bruņumašīnas… Viņi vienmēr pierādīs, kas patiesi vajadzīgs... Bet jūs, Baltijas valstis, gan varat izveidot tādus spēkus, kādi būtu loģiski pareizi.» Piekrītu - šī ietekme ir liela. Ar to ir jārēķinās.
- Tādā gadījumā vai tas, par ko sprieda, piemēram, NATO samitā Polijā, ir adekvāts realitātei pēc būtības?
- Domāju, ka ir. Lēmums par NATO daudznacionālo vienību izvietošanu gar NATO valstu austrumu robežu ir loģiski pamatots un pareizs. Lai arī, ja visi būtu simtprocentīgi pārliecināti, ka Vašingtonas līguma piektais paragrāfs iedarbosies, šī kontingenta izvietošana varētu arī nebūt pirmajā vietā. Daļēji mēs ar to, ka šeit ienāk cits karaspēks, izsakām neticību tam, ka šis paragrāfs nostrādās. Un - mēs nesen redzējām BBC filmu, kas arī viesa šaubas. Jo atklāja demokrātijas negatīvo pusi - lēno lēmumu pieņemšanu, vilcināšanos dot prettriecienu, kad raķetes jau palaistas, neizlēmību…
Tomēr - pasaulē nav valsts vai valstu kopuma, kas spētu būt veiksmīgi konvencionālā karā pret NATO. Lokālos konfliktos droši vien ir ieinteresēti daudzi. Tie tiek plānoti, tiek atbalstīti. Bet plānot konfliktu starp NATO valsti un kādām citām valstīm vai to grupām ir pārāk bīstami, lai kāds to uzdrošinātos. Tāpat kā pāriet uz kodolieročiem. Tad uzvarētāju nebūs.
Plašsaziņas līdzekļos daži eksperti apgalvo, ka Krievijas Federācijas BS var ieņemt Baltijas valstis īsā laikā. Tā ir taisnība. Bet - kas tālāk! Kādas būs sekas? Jā, nav nevienas NATO teritorijas, kuru nevarētu ieņemt. Bet - jautājums ir par to, kā NATO reaģēs. Un, ja NATO saka, ja arī Kanādas pārstāvji, ārlietu ministrija saka - mēs neatdosim ne kvadrātcentimetra, tad NATO savu ir pateikusi.
Papildus viens un pat vairāki NATO bataljoni drošības situāciju pēc būtības nemaina. Agresoram var būt cerības, ka NATO 5. paragrāfs nenostrādās. Bet, ja militārā agresija būs vērsta pret NATO lielvalsts karavīriem, tad tā savus karavīrus noteikti aizstāvēs. Tas agresoram ir atturošs arguments. Tiešā militārā iebrukuma iespējamība NATO valstu teritorijā ir tuvu nullei.
- Ja tā, kāda jēga izvietot šeit NATO daudznacionālās vienības? Vai no mūsu pašu puikām nevar izveidot militāri, fiziski, tehnoloģiski un psiholoģiski visaugstākajā līmenī sagatavotas vienības? Vai Kanādas puikām jābūt lielākiem Latvijas patriotiem nekā mums?
- Pirmkārt - te ir NATO valsts teritorija. Arī šajā telpā jārisina kopīgi militāri uzdevumi - kopīgas mācības, treniņi, savietojamība, arī komandvadība… Tas mums ir derīgi.
Otrkārt, tas ir signāls visiem, kuri var plānot te ienākt. Signāls, ka viņi te saskarsies ne tikai ar vietējo karaspēku. Un skaidrs, ka NATO valsts, kurā esošie karavīri iekļūs šādā konfliktā, uzsāks militāro pretdarbību, negaidot kaut kādus NATO papildu lēmumus. Tas spēcina atturošo faktoru un iedzīvotāju ticību tam, ka viņi tiks kolektīvi aizsargāti. Turklāt, ja tiks noklusēts tas, ka ieņem NATO teritoriju, tad tā būs beidzamā NATO pastāvēšanas diena. Kāda valstij jēga atrasties NATO, ja NATO teritorija netiek aizsargāta?
Protams, mēs varam (tiesa, ieguldot attiecīgus līdzekļus) izveidot kaut desmit šādas vienības. Un Kanādas puišiem nav jābūt lielākiem Latvijas patriotiem par mums pašiem. Jautājums ir cits. Agresoram tiek darīts zināms, tiek uzsvērts, ka te ir starpvalstu būšana. Ka te viņam pretī būs NATO.
- Bet kāpēc tad NATO sauszemes spēku komandieris Eiropā pūš, ka NATO šobrīd nespēj aizsargāt Baltijas valstis?
- Pirmkārt, tā bija slikta doma - paust ko tādu plašsaziņas līdzekļos. Otrs - saprotams, ka neviena NATO teritorijas vieta nav nostiprināta tā, ka to nebūtu iespējams ieņemt. Šeit neceļ mūrus, nav nocietinājumu, raķešu sistēmu… Bet, kā teicu, jautājums ir par sekām. Uzsākt pret NATO valstu kopumu konvencionālo karu - tā būtu valsts pašnāvība.
- Taču, kamēr pienāks šīs sekas, bojā var iet daudzi tūkstoši jau tā mazas tautas cilvēku.
- Piekrītu. Jo tu atrodies uz ceļa, kur tevi var iznīcināt. Vai visi var aiziet bojā. Un tomēr - tas, kurš uzsāks konfliktu ar NATO, galu galā zaudēs visu. Kaujas spēju līdzsvars redzams, kaut vai samērojot, teiksim, NATO valstu budžetu kopapjomu, ASV budžetu ar Krievijas budžetu.
- Taču abpusēja vēlme kasīties ārpus alianses telpas droši vien nekur nepazudīs. Manā uztverē arī tas vairo mūsu drošības riskus, vairo neprognozējamību…
- Tāda vēlme var rasties. Ukraina, Gruzija… Bet - vai apdraudēta ir Latvija? Ir apdraudēta. Arī tāpēc, ka esam ne visai pareizi likuši uzsvarus. Kādā starptautiskā seminārā mani pārsteidza atvaļināta amerikāņu ģenerāļa secinājums: masu iznīcināšanas ieroči tiks lietoti. Simtprocentīgi. Jautājums - kad un kur. Tas uzreiz rada jautājumus valstīm - cik slimnīcas jūsu valstī ir gatavas, teiksim, ķīmisko ieroču lietošanas gadījumam? Mēs par tādām lietām lāgā nerunājam. Bet tie ir nopietni jautājumi. NATO ne velti katru gadu organizē krīzes pārvaldes mācības. Mūsu vadība tām pievērš diezgan maz uzmanības. Laimdota Straujuma pirms atkāpšanās tajās piedalījās. Bet - tā bija gluži vai pirmā reize.
Lai arī krīzes pārvaldē (no NATO viedokļa) tieši premjers ir tas, kurš krīzi menedžē. Jo krīzes pārvalde neattiecas tikai uz militārām, bet arī uz cilvēka un dabas radītām krīzēm. Man ļoti nepatika tas, ka ugunsgrēks Rīgas pilī vai Zolitūdes traģēdija nelika premjerministram uzstāties kā krīzes menedžerim un noteikt atbildīgo. Sacīsim, Rīgas mēru. Vai iekšlietu ministru. Tad būtu saprotams, ka sistēma ir izveidota un tiek katru gadu trenēta.
- Ko jūs šajā gadījumā saprotat ar sistēmu?
- Pirmkārt, jāspēj kontrolēt un pārvaldīt drošības situāciju valstī. Viss valsts budžets ir drošības budžets, jo drošība skar valsts politiku, ekonomiku, sociālo jomu. Fiziskā drošība ir tikai viena no drošības jomām. Ukraina ir pamācošs piemērs tam, ka, slikti kontrolējot drošības situāciju, valstī rodas daudz un dažādu problēmu.
Tiek kontrolētas naudas plūsmas, slēgtas aizdomīgu darbību vedušās bankas utt. Tas ir solis pareizajā virzienā. Taču notikumi Nicā liecina, ka mums šajā jomā ir jābūt gataviem arī dažādiem jauniem variantiem. Jābūt pēc iespējas pilnīgākai informācijai par nesen iebraukušo cilvēku darbību, jābūt preventīvai informācijai par dažādu cilvēku grupu vai atsevišķu indivīdu nelikumīgam darbībām.
Otrkārt, sabiedrībai jātrenējas dažādu krīžu pārvarēšanai. NATO katru gadu organizē krīzes pārvaldes mācības. Saeimā ir izskatīts un aptirināts Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas likums. Tas paredz izstrādāt valsts, reģionālos un pašvaldību civilās aizsardzības plānus. Līdzīgs dalījums ir krīzes pārvaldības plāniem. Plāni ir dažādi, to ir daudz, bet vai Latvijas iedzīvotāji - nodokļu maksātāji - zina par to eksistenci un nozīmi valsts drošības sistēmā, par savu vietu tajos un vai ir trenēti to izpildei?
Komandējumā Zviedrijā tika organizētas lokālās krīzes pārvaldības mācības. Zemnieks zināja, ka viņam vajadzēs pabarot vietējo militāro vienību, vietējais smago automašīnu īpašnieks norīkoja dažas savas mašīnas krīzes pārvaldības štāba rīcībā utt. Visi zināja, kas un kā jādara. Vai mēs to zinām? Vai esam tam trenēti?
Treškārt, Latvijas iedzīvotājiem ir jābūt informētiem. Ne velti demokrātiskajās valstīs ir četras neatkarīgas varas: likumdošanas, izpildvara, tiesu vara un plašsaziņas līdzekļi. Kam ir resursi, tie var ietekmēt, pirmkārt, atsevišķu plašsaziņas līdzekļu darbu. Bet - cilvēkiem nevajag melot, vajag skaidrot, kas ir kas. Viena no mūsu bēdām ir tā, ka aizsardzības jautājumi tiek pārāk bieži slepenoti. Jo tā ir arī iespēja piesegt sliktu darbu.
Saprotams, ka Latvijā tīrā iebrukuma varbūtība ir tuva nullei. Reāls drauds Latvijai ir hibrīdkarš, zaļie cilvēciņi. Somijā, Šveicē vai Zviedrijā zaļo cilvēciņu klātbūtne ir ļoti minimāla. Latvijai šajā jomā daudz darāmā. Jo cilvēkam ir svarīgas trīs lietas: ticība vai uzticība valdībai, labklājība un drošība (sociālā, ekonomiskā, politiskā un fiziskā). Uzticība mūsu pārvaldes sistēmai ir ļoti zema. Salīdzinot ar pārējām ES valstīm, nevaram sevišķi lepoties arī ar labklājību.
Drošība. Cik labi strādā drošības struktūras? Un - vajag vienoties par šī vārda izpratni. Aizsardzības ministrijas un NATO kontekstā vārds «aizsardzība» nosaka pasākumu kopumu cīņai ar NATO Stratēģiskajā koncepcijā noteiktajiem draudiem, riskiem un izaicinājumiem: globālā terorisma draudi; kiberuzbrukumi; enerģijas resursu drošība; globālās klimata pārmaiņas, hibrīdkara draudi.
- Cik adekvāti šo tēmu savā starpā korelē ES un NATO?
- Stratēģiskajā līmenī NATO un ES ir jāizstrādā sadarbības modelis. Piemēram, ja NATO nākotnē kļūst par ANO spēka struktūru, tad ES varētu veidot savus BS, kas, līdzīgi ASV, varētu iekļaut savas vienības NATO starptautiskajās miera ieviešanas un uzturēšanas operācijās.
Sākumā diskusijas par to bija kā sacensība. Pagaidiet, ir NATO, kam vēl ES… Pēc tam gan sākās runas arī par sadarbību.
Saistībā ar ES nākotni ir divi virzieni - vairāk neatkarības ES dalībvalstīm vai lielāka, ciešāka valstu integrācija. Ja veidojam kopējus ES ārējās robežas aizsardzības spēkus, ja runājam par ES kopējiem bruņotajiem spēkiem, tad tas liecina, ka ejam uz lielāku federalizāciju, uz Eiropas Savienotajām Valstīm. Otrā variantā var pastāvēt diskusija par to, kādu pilnvaru apjomu neatkarīgās ES dalībvalstis dod kopējai vadībai. No tā, pie kura virziena vairāk pieturēsimies, būs atkarīga sadarbība arī militārajā jomā.
Cilvēki, kuri uzskata, ka ES jābūt saviem kopējiem bruņotajiem spēkiem, ir arī ES augstākajā līmenī. To izveidei ir loģisks pamatojums. Piemēram, varētu būt ES Baltijas jūras flotile. Latvijas karavīri varētu kļūt par ES Gaisa spēku karavīriem utt. Reiz bija izveidota komisija, kura vērtēja ES bruņotos spēkus. Secinājums: ir pusotra miljona karavīru, kuri nekam neder. Principā vajadzētu veidot ātrās reaģēšanas vienības. Jo mūsdienās, XXI gadsimtā nebūs runa par kvantitāti, bet par kvalitāti. Vajadzīgi labi ekipēti profesionāļi, kuri spēj ātri reaģēt uz visiem notikumiem. Bet arī tad tiem jābūt vairāk kopējiem spēkiem.
- Un kāda būs mūsu vieta? Respektīvi, kā jūs vērtējat jūnijā pieņemto Latvijas valsts aizsardzības koncepciju?
- Man ir daudz pretenziju. Kas man nepatīk? Pirmkārt, koncepcija netika kārtīgi izdiskutēta, izrunāta. Kad franči pieņēma savu militāro stratēģiju, viņi organizēja 40 konferences, seminārus. Visi to saprata. Mums bija kādi pāris pasākumi, bet faktiski diskusiju nebija.
Pat karavīri, es nerunāju par civilajiem iedzīvotājiem, nodokļu maksātājiem, nav to īsti izpratuši. Nesen biju mācībās, kur jautāju novada komandierim: jūs trenējat zemessardzi, bet vai jūs redzat savu vietu kolektīvajā aizsardzības sistēmā? Atbildi nesaņēmu.
Koncepcijā vietām ir runāts par kolektīvo aizsardzību, bet par vajadzīgajām spējām tur runāts tā, it kā mēs sevi aizsargāsim vieni paši. Nav skaidri pateikts, lai cilvēki saprastu - mūsu aizsardzības politika balstās viedā, gudrā kolektīvajā aizsardzībā, mēs kopā izvēlamies, kādas spējas mūsu bruņotajiem spēkiem ir jāattīsta. Pirmkārt, ko mēs dodam kolektīvajam? Ko mēs dodam sauszemes spēkiem? Vienā vietā, par personālu runājot, ir minētas divas rotas. Bet - kāda būs nākotne? Vai brigāde ir jāveido? Kādam nolūkam tā jāveido? Varbūt vajadzētu Baltijas brigādi? Tas nav izrunāts, nav skaidri redzams.
Uzsvars tiek likts uz zemessardzi. Nu labi. Bet tad pasakiet, kur ir tās vieta kolektīvajā aizsardzības sistēmā? Es piekrītu ģenerālim Jonam Kronkaitim, kurš nāk no ASV un bija Lietuvas bruņoto spēku komandieris. Viņa secinājums: «Kolektīvie aizsardzības spēki var veikt teritoriālo aizsardzību, bet teritoriālie spēki nevar veikt kolektīvo aizsardzību.» Tam var nepiekrist. Bet par to vajag vismaz diskutēt.
Un vēl es zinu, ka mūsu zemessargiem, kuri piedalījās ES dežūrgrupā, pēc tam tika piedāvāts pāriet profesionālajā dienestā. Pieteicās diezgan daudz. Viņiem teica: izejiet Alūksnes treniņnometni, kuru iziet jaunkareivji. Praktiski to spēja tikai daži cilvēki. Un sākās… varbūt vajag pazemināt prasības. Ar to es gribu teikt, ka patrioti, amatieri, kuri atnāk uz nodarbībām sestdienās un svētdienās, savā brīvajā laikā ir viena lieta, bet profesionāļi, kas ar to nodarbojas no rīta līdz vakaram - otra.
- Rezumēsim. Kā tad īsti mums jāpozicionējas, lai Latvija gan kā neatkarīga valsts nebūtu tukša vieta, gan arī lai tā būtu droša valsts ne tikai militārā nozīmē?
- Īsā atbilde - nevajag melot. Visos līmeņos. Otrkārt - cilvēkiem jābūt skaidram, ka atbildībai un tiesībām jābūt sabalansētiem. Es uzstājos Saeimā un jautāju: kā mums atdalīta likumdevēja vara no izpildvaras? Ministri sēž starp deputātiem. Lai sēž. Bet, ja koalīcijas padomi vada premjers, tad iznāk, ka viņš atskaitās pats sev. Jo koalīcijas padomē tiek nolemts, kā balsot. Ja tas nav atdalīts, tad nodokļu maksātājiem nav skaidrs, kas par ko atbild. Liepājas metalurgs, airBaltic, Maxima.... Kas tad īsti ir vainīgs? Tas, kuram lielāka ietekme plašsaziņas līdzekļos, var noteikt, kas melns, kas balts. Tam cilvēki noticēs.
Melošana un notikumu pasniegšanas veids grauj mūsu ticību. Vienreiz apmāna cilvēkus, otrreiz… Tā ir mūsu vājā vieta. Laba augsne neapmierinātām grupām. Ar tādu uzvedību mēs apdraudam paši sevi.
