Intervija ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoru Jāni Sārtu: par mērķiem pēc Varšavas NATO samita, par Krievija retoriku, par hibrīdkaru, kas patlaban notiek, un par auksto karu, ko nedrīkst pārvērst karstajā.
- Ar ko nodarbojas NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs?
- NATO izcilības centru kopā ir 24 NATO valstīs, un to koncepts ir šāds: valstis uz tiem nosūta savus labākos ekspertus konkrētās jomās, lai pētītu un attīstītu jaunākās politiskās un militārās metodes un doktrīnas. Šajos centros tiek radītas jaunākās zināšanas NATO vajadzībām. Mums tas nozīmē stratēģisko komunikāciju. Daudziem nav skaidrs, ko tas nozīmē, un priekšstati ir dažādi. Mans vienkāršais skaidrojums: tā ir izpratne par to, ko saka vai nesaka, ko dara vai nedara NATO, tā ir ietekme uz informāciju, caur to ietekmējot cilvēku viedokļus un uzvedību. Tas notiek visu laiku bez pārtraukuma - neatkarīgi no tā, vai mēs par to domājam vai ne. Stratēģiskā komunikācija - kā to visu savilkt kopā un, to saprotot, radīt efektus, kas palīdz sasniegt stratēģiskos mērķus. Krievu mediji nereti mūs dēvē par propagandas kanālu, taču ir būtiskas atšķirības. Pirmkārt, stratēģiskā komunikācija balstās uz patiesas informācijas. Protams, ne vienmēr šī patiesā informācija ir atrodama, turpretim propagandas metodoloģija ļauj darīt jebko, līdz ar to nav nekādu morālo robežu. Otrkārt, mēs mēģinām būt caurspīdīgi tajā, ko mēs darām: 70 līdz 80% no mūsu pētījumiem ir publiski. To, kas attiecas uz operacionālo vidi, mēs gan nevēlamies rādīt pretiniekiem, jo mūsu domu gaita un rīcības metodes nav jāatklāj.
- Vai daudzas valstis pievienojas šādiem centriem?
- Ir valstis, kurās ir vairāki šādi centri, ir valstis, kurās nav neviena NATO centra. 90% no šiem centriem ir izteikti militāri: piemēram, tie pēta kaujas metodes kalnu apstākļos, militāru izdzīvošanu ekstrēmā aukstumā un tamlīdzīgi. Baltijas valstu centri ir vairāk ar stratēģisku novirzienu. Igaunijas centrs specializējas kiberaizsardzībā, mums ir stratēģiskā komunikācija, savukārt lietuviešiem - enerģētiskā drošība. Patlaban centram ir pievienojušās vai ir pievienošanas procesā vienpadsmit dalībvalstis. Mēs esam NATO organizācijas sastāvdaļa, un šeit strādā virsnieki un civilpersonas, diplomāti un pētnieki.
- Kas ir mainījies pēc Varšavas samita? Ir nosprausti kādi jauni stratēģiskie mērķi?
- Jebkurā komunikācijā vislielākā kļūda, ko var izdarīt, ir tā, ka vārdi nesakrīt ar darbiem: ļoti vienkārša patiesība, tomēr ārkārtīgi aktuāla. Beidzot varam teikt, ka NATO šīs abas lietas savienoja. NATO vienmēr apgalvoja, ka 5. pants strādā, tagad šis apgalvojums ir savienots ar reālu darbību. Kamēr tu tikai kaut ko apgalvo, bet nedari, tikmēr ir vieta interpretācijām un spekulācijām par to, uz ko tu esi vai neesi gatavs. Bet šobrīd ar paziņojumu par kaujas bataljona izvietošanu vieta dažādām spekulācijām ir samazinājusies. Protams, informācijas telpā mēs redzam un redzēsim pilnīgi citu ainu, ko mēģinās uzspiest mūsu nedraugi, tomēr jāsaprot, ka fiziskā, praktiskā vide ir kļuvusi drošāka. Ir bīstami, ja tu saki, bet nedari. Krievija pēdējos gados uzskatāmi demonstrējusi gatavību pārsteigt visus, izdarīt kaut ko tādu, ko no tās neviens negaida. Krievija ekspluatē to mirkli, kurā ir iespējas spēlēt pelēkajā zonā. Pēc samita neskaidrības tika samazinātas līdz minimumam.
- Krievija ir mainījusi savu retoriku?
- Krievija izmanto mūsdienu informatīvās telpas pamatelementu, proti, ka vakardienas ziņa jau ir aizmirsta. Viņi šobrīd mēģina ļoti aktīvi apgalvot, ka NATO eskalē situāciju, veidojot saspīlējumu, līdz ar to Krievija būšot spiesta atbildēt. Tas, ko viņi izmanto, bet mēs nepietiekami uzsveram, ir: Krievija sāka savu spēku palielināšanu pie mūsu robežām jau pirms gadiem pieciem. Tur tika izvietota jaunākā militārā tehnika, savukārt jaunas militārās bāzes tika izvietotas 30 kilometrus no mūsu valsts robežas. Jebkurš militārais eksperts pateiktu, ka tie nav aizsardzības elementi. Pirms trim gadiem notika Krievijas militārās mācības, kurās piedalījās līdz pat 100 000 karavīru, Krievijas militāro lidmašīnu uzvedība Baltijas jūrā ir ārkārtīgi riskanta, pārlidojumi pār kuģiem, lidojumi blakus citiem militārajiem lidaparātiem - viena kļūda, un notiek incidents! To visu Krievija it kā aizmirst un mēģina parādīt, ka NATO eskalē situāciju. Ja paskatāmies dinamikā, tad redzam, kā tā ir pilnīgi noteikta, bet samērīga un neeskalējoša NATO atbilde: četri NATO bataljoni nekādā veidā nespēj apdraudēt Krieviju. Militārā klasika apgalvo: ja tu gribi kādu apdraudēt, tavam pārsvaram ir jābūt attiecībās 3:1. Mūsu situācija ne tuvu nav nule pieminētajai, joprojām pārsvars ir Krievijas pusē, bet mūsu spēki vismaz rada kaut kādu pretnostādni. Krievija, protams, cenšas panākt, lai mēs to visu aizmirstam un nepieminam publiskajā telpā, bet pati visu laiku uzsver, ka NATO valstis gatavojoties trešajam pasaules karam. Man ir bijušas gana daudzas intervijas ar Krievijas žurnālistiem, un viņi mūsu aktivitātes pasniedz tieši tādā veidā. Tomēr es paļaujos uz to, ka krieviem ir spēcīgi militārie eksperti, kas spēj arī pateikt, ka faktiski apdraudējuma nav.
- Kāpēc Krievijas retorika tiek tik krasi saasināta?
- Divi iemesli. Pirmais iemesls ir iekšpolitiskais: neaizmirsīsim, ka Krievijā tuvojas vēlēšanas, un, kaut arī Putina popularitāte ir ļoti augsta, par valdošajām partijām tā gluži nevarētu teikt. Un šī retorika ir veids, kā savilkt un koncentrēt atbalstu. Otrā lieta: Krievija mēģina radīt Rietumu valstīs sentimentu, sak, ak, kungs, ko mēs izdarījām - izvietojām NATO spēkus! Viņi vēlas nedaudz sašķobīt gatavību stāvēt pret Krievijas agresīvajām izpausmēm.
- Pēc Varšavas samita jau notikušas sarunas ar Krieviju, bet, kā paudis NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, izpratne no Krievijas puses nav bijusi.
- Man nebija nekādu šaubu, ka NATO un Krievijas sanāksme pēc samita būs ļoti pretrunīga. Attiecības, kādas mums šobrīd ir ar Krieviju, neliedz uzturēt vismaz kaut kādu sarunu. Šādās saspringtās situācijās saruna pati par sevi ir vērtīga. Kaut vai šis žests: NATO pēc sarunām pasaka Krievijai tieši acīs, ka tie ir mūsu lēmumi un mēs darīsim tieši to, ko esam nolēmuši. Protams, krievi lasa NATO lēmumus, tomēr izlasīt ir viens, bet pateikt acīs - pavisam kas cits. Tā ir vismaz kaut kāda komunikācija. Es negribu teikt, ka šādā situācijā vajadzētu nerunāt ar Krieviju - ir jārunā! Skaidrs, ka mēs vairākos gadījumos nevienosimies, sarunas būs skarbas, bet tieši tāpēc, ka situācija ir saspīlēta - Sīrijas, Ukrainas vai Baltijas jūras kontekstā -, ir labi, ka sarunas vispār notiek.
- Daudzi uzskata, ka atkal sākšoties aukstais karš.
- Ja lasīsiet un klausīsities krievu medijus, tad uzzināsiet, ka tūlīt, tūlīt sāksies trešais pasaules karš - karstais! Krievijas mediji mēģina radīt priekšstatu, ka mēs visi atrodamies trešā pasaules kara priekšvakarā. Un tas, protams, ir mobilizējošs efekts, kas krieviem ļoti noder. Es gan negribētu teikt, ka mēs esam atgriezušies aukstā kara laikos, jo pasaule tomēr ir citāda. Krievija ir citāda. Jāteic, protams, ka Krievijas vadība arī ir citāda, salīdzinot ar Brežņeva laiku. Šodien tā diemžēl ir neprognozējamāka.
- Cilvēki, kuri nav iedziļinājušies samita sarunās, uztraucas par to, ka Latvija kļūs par kaujas lauku, kurā norisinās cīņa starp divām lielvarām - Krieviju un ASV.
- Pirmkārt, mēs ģeogrāfiski atrodamies tur, kur atrodamies - vietā, kur vienmēr sadursies dažādas intereses. Ne vienmēr tas ir slikti: to var pavērst pozitīvā gultnē, kaut vai ar tirdzniecības kontaktiem un tamlīdzīgi. Jautājums vairāk ir par to, ko pārstāv tie, kuru intereses šeit krustojas. Krievija iekšējās dinamikas dēļ ir izvēlējusies konfrontējošo ceļu kā sev efektīvāko. Domāju, ka neatbildēt uz to visu, ko pie mūsu robežām patlaban dara Krievija, ir daudz bīstamāk nekā atbildēt. Jā, mēs esam interešu krustpunktā, taču ne tik daudz amerikāņu - šo kārti parasti izspēlē krievi, bet tieši Eiropas un Krievijas interešu krustpunktā. Amerika ir vairāk nekā militārais simbols. Svarīgākais patlaban ir tas, lai viss nepārvērstos nepatīkamā krīzē, lai vieta, kurā mēs atrodamies Rietumu telpā, paliktu neapstrīdama un tāda, kuru būtu neizdevīgi apšaubīt. Cilvēki, aplūkojot lietas, parasti izvērtēt riskus un ieguvumus, tāpēc vienmēr ir jārada situācija, kurā, mēģinot radīt krīzi, riski būs lielāki par ieguvumiem. Tāpēc jau mums nav jāpārvēršas par vienu milzīgu militāro poligonu, bet jāizskaidro, ka krīzē zaudējumi būs lielāki par ieguvumiem.
- Daudzi runā par hibrīdkaru, tomēr nespēj izskaidrot, kas tas īsti ir.
- Daudzi pētnieki vēl strīdas par to, vai tas ir pareizais termins. Bet tas tiek tagad izmantots, un, manuprāt, tas ir gan labs. Hibrīdkarš ir veids, kā, izmantojot virkni instrumentu - gan militāro, gan nemilitāro, kur iekļauti ekonomiskā un informācijas kara elementi -, panākt nepieciešamo efektu un iedarbību uz sabiedrību. Vislabākais hibrīdkarš ir tas, kura efekts tiek panākts maksimāli nepamanāmā veidā. Vislielākā loma ir šādam informatīvā kara elementam: ja tu ielien pretinieka galvā un sāc manipulēt ar to, kā viņš redz pasauli, tu vari panākt to, ka manipulē ar viņa rīcību. Mūsdienās vairs nav robežu, arī valoda nav barjera, tagad ir iespējas uzrunāt ne tikai sabiedrību, bet arī katru atsevišķu indivīdu šajā sabiedrībā. Pilna spektra hibrīdkarš pie mums vēl nenotiek, arī Lietuvā un Igaunijā ne, tomēr tā elementi ir vērojami. Arī citur tas ir, piemēram, Vācijā. Bija stāsts par trīspadsmitgadīgu krievu meiteni, kas it kā tika bēgļu izvarota, taču beigās izrādījās, ka šis notikums ir izdomāts. Krievu mediji ekspluatēja šo stāstu, panāca krievvalodīgo Vācijas iedzīvotāju protestus, pat Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs par to runāja, bet tā bija viņa kļūda... Visefektīvākais informācijas karš notiek tad, ja tiek izmantota kāda jau esoša problēma. Un problēmas ir vienmēr - migrācija, minoritātes, korupcija, sociālā nevienlīdzība un tamlīdzīgi. Informatīvā kara vedēji it kā nolaupa šo diskursu un mēģina radīt sev vēlamo efektu. Taču viņi kļūdās, kad mēģina izveidot faktos nebalstītu stāstu - telpā, kuru viņi pilnībā nekontrolē. Krievijā tas nostrādāja veiksmīgi, Vācijā - ne. Bet Krievijas propagandas mašinērija uz to strādāja, iesaistoties pat valdības pārstāvjiem - mēs neesam vienīgie, pret ko vēršas hibrīdkarš. Piemēram, Somijas žurnālisti, kas pēta interneta troļļu darbību medijos, tiek vajāti interneta komentāros, melīgi stāstot, ka tas vai cits žurnālists pārdod narkotikas vai tamlīdzīgi.
- Manuprāt, hibrīdkarš padara sabiedrību mazāk spējīgu pretoties gan fiziski, gan morāli.
- Tas ir hibrīdkara vedēju mērķis: lai tavs pretinieks negribētu pretoties. Bet cilvēks grib pretoties tāpēc, ka viņš iestājas par kopīgajām vērtībām, kādas aizstāv visa sabiedrība. Hibrīdkarš to visu sagrauj. Vēsturē ir piemēri, ka lielāks karaspēks kaujā zaudē mazākam, jo otram ir vēlme uzvarēt un pārliecība par savu taisnību.
- Izskatās, ka mūsu valdošās aprindas arī piedalās hibrīdkarā pret savu tautu...
- Kā jau es teicu: tiek ekspluatētas leģitīmas problēmas. Tā ir veiksmīga metode, kurā ir grūti nodalīt patiesību no meliem. Otra problēma ir tāda, ka arī leģitīmā metode sāk pārtapt par hibrīdkara elementu. Ja man vajadzētu domāt par šādu hibrīdkara operāciju, man būtu skaidrs, kurš par ko runā, un es viņus izmantotu, zinot viņu motivāciju un paradumus.
- Vai ir kāda iespēja cīnīties pret trollēšanu?
- Skandināvijas valstīs, arī Lietuvā ir cilvēki, kurus esam nosaukuši par elfu armiju. Tie ir pilsoniskās sabiedrības locekļi, cilvēki, kas saistīti ar interneta vidi. Viņi ieiet interneta komentāros un sāk pretcīņu. Tas ir simpātiski, jo šie cilvēki strādā sabiedrības labā, jo tieši visas sabiedrības intereses tiek apdraudētas. Otra lieta: troļļi daudzkārt vairs nav cilvēki, bet gan robotizētas programmas. Tās dod ļoti plašu efektu: pēkšņi parādās daudz ziņu, milzīgs skaits retvītu par kādu konkrētu tēmu, un paliek iespaids, ka diskusijā piedalās milzīgs skaits cilvēku. Kaut gan īstenībā to dara robotu tīkls saskaņā ar saviem algoritmiem. Sadarbībā ar matemātiķiem veidojam līdzvērtīgus rīkus, lai atklātu un neitralizētu šādas programmas. Norvēģu pasakās ir tā: ja trollis iznāk gaismā, tas sastingst. Tāpat - ja trollis tiek atpazīts, tā efektivitāte strauji samazinās. Mums, starp citu, ir pētījums par troļļiem: tie nepanāk viedokļa maiņu auditorijā, tie panāk emocionālu efektu. Ja cilvēks nepiekrīt troļļa viedoklim, viņš sāk justies depresīvi. Turklāt visievainojamākā ir vecākā paaudze.
- Hibrīdkarš tomēr ir savveida karš. Vai tajā darbojas NATO 5. pants?
- Kaut kādos konkrētos brīžos tas tā varētu notikt. Var notikt kiberuzbrukums, sabotāžas un tamlīdzīgi. Protams, ne jau katrā tādā reizē tiks iedarbināts 5. pants, bet NATO pasaka: ja jūs pārkāpsiet robežu, kaut arī tā nav precīzi definēta, mēs varam iedarbināt 5. pantu. Tas pretiniekam manevrus padara sarežģītākus. Bet kopumā varu teikt tā, kā teica senie romieši: gatavojoties karam, mēs nodrošinām mieru. Iespējams, cilvēki jūtas satraukti, redzot uz ielām bruņutehniku, bet tas viss tiek darīts miera nodrošināšanai. Mums visiem vajadzētu uztraukties vairāk, ja tā visa nebūtu. Par spīti visam, ko redzam un dzirdam no Krievijas, Latvija šobrīd ir drošībā.
