Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Latvijā

EMOCIONĀLS māmiņas stāsts par redzēto Bērnu slimnīcā

© Facebook

"Ja man piemirstas, kam īsti dzīvē ir nozīme, tad dzīve man to atgādina. Ja nesaprotu mazās zīmes, tad man tiek dāvāta pieredze, kura atgādina sāpīgi, bet uz ilgu laiku," ierakstu Facebook iesāk Laura, kura dalījusies ar pārdomām pēc uzturēšanās Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Rīgā.

"Es nokļuvu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā un tur es redzēju dzīvi. Daudz vairāk kā uz ielām vai pagalmos. Es redzēju brīnišķīgi stiprus bērnus - dzīvotgribošus, smaidīgus, raudošus, rotaļīgus - visādus, tikai ne padevušos. Un tad es domāju par pieaugušajiem. Pilni tramvaji ar lielajiem, kuriem sejās izkārti baltie karogi, kuri padevušies, bet tie bērni - nobindēti, lauzti, griezti, bet palikuši tik dzīvi. Cīnītāji. Vēl nav sākuši spēlēt pieaugušo spēli, kura bieži vien arī liek padoties. Spēle salauž, tieši tāpēc, ka spēlē. Dzīvi nespēlē, to dzīvo.
Bet stāsts šoreiz vairāk būs par šo bērnu mātēm. Es viņas redzēju. Pat ne redzēju, drīzāk sajutu. Dziļi, dziļi iekšā, jo es biju viena no viņām. Es redzēju viņas sēžam blakus saviem bērniem intensīvās terapijas nodaļā daudzas, jo daudzas stundas. Es redzēju viņas nēsājam savus bērnus rokās un jutu, kā viņu rokas kļūst nejūtīgas. Es redzēju viņas neguļam naktis un dienas. Viņas bija pilnas ar līdz šim sevī neatpazītu spēku. Bet es redzēju viņas arī salūztam. Jā, viņas reizēm raudāja, lai pēc mirkļa noslaucītu asaras un ietu tālāk. Ietu un uzsmaidītu saviem bērniem. Viņas raudāja pagalmā uz soliņiem, raudāja aiz palātu durvīm, bet reizēm raudāja kopā ar saviem bērniem.
Par mātēm tur rūpējas. It kā. Nodaļas stāvā ir tualetes, dušas. Trīs reizes dienā nes ēdienu. Lejas stāvā ir kiosks un bibliotēka. Ir bērnu laukums slimnīcas teritorijā, nāk ciemos klauni un kāds puisis, kurš bērniem dzied dziesmiņas.
Bet...ir viens bet. Daudzām mammām bērni vēl ir mazi. Viņas ir vienas, jo atbraukušas no tālienes. No Valkas, Ventspils vai Rēzeknes. Viņu bērni ārstējas nedēļu, divas. Un mammas ir viņiem blakus. Visu laiku. Es neredzēju viņas ejam dušā. Nav tāda iespēja. Jo mazais var pamosties, var izvelties no gultas. Vai arī viņa miegs ir tik sāpju pilns, ka jājūt mamma blakus, lai gulētu. Un tā mammas iztiek bez dušas. Tik daudz netīru galvu vienkopus. Daudzas nevar aiziet uz kiosku pēc kafijas, jo ne ar visiem bērniem ieteicams staigāt pa kioskiem. Pie mammām neviens nenāk, jo Rīgā viņām paziņu nav. Viņu vienīgā doma ir - kaut nebeigtos pamperi, jo kā es tikšu līdz veikalam? Bieži bērniņi uz slimnīcu tiek atvesti pēkšņi un mammas nav sagatavojušās. Viņām nav līdzi pat dvielis, kur nu vēl ziepes un šampūni. Un nav visām cilvēku, kas atved, ticiet man. Un tēvi strādā. Vai paliek ar citiem bērniem. Un visiem tēviem jau arī nav mašīnas. Nopietni. Ja mazais kļūst veselāks, var iet ārā. Bet ratu jau nav. Un tad mammas ņem savus mazos rokās un iet. Lai tikai viņi neaizmirst svaiga gaisa smaržu.
Es varbūt rakstu tos smagākos gadījumus, bet tādi ir, un lika man aizdomāties. Nav jābrauc uz Indiju, lai tīrītu savu karmu. Varbūt vienkārši varam vairāk palīdzēt viens otram? Un tām mammām slimnīcās, jo tur būt jau tā ir pietiekami smagi. Man paveicās, un man bija blakus. Mīļš, mīļš paldies par kafiju, dušu, žurnāliem un apskāvieniem.
Un vēl. Pēdējā laikā daudz dzirdēts par BKUS un dzirdēts ne tas labākais. Jā, tur ir lietas, ko vajadzētu uzlabot, kaut vai palātas nodrošināt ar ziepēm, bet vienu gan varu teikt - ne vienu reizi es nedzirdēju, ka kāds darbinieks būtu nelaipns vai ass pret bērniem. Un tas ir apbrīnojami, jo darba viņiem ir mežonīgi daudz un jāstrādā diezgan saspringtā gaisotnē. Bet darbiniekos ir mīļums pret bērniem, gan tīrot brūces, gan mainot apsējus, gan mērot temperatūras. Viņi mierina un žūžo, lai gan zina, ka bērnu raudas viņu darbā ir neizbēgamas. Tāpēc liels, liels paldies BKUS darbiniekiem. Palieciet, nebrauciet strādāt uz vieglākām vietām. Mums jūs esat vajadzīgi," lūdz Laura.