Pēc KNAB priekšnieka Jaroslava Streļčenoka nesen atjaunotās diskusijas par Jutas Strīķes identitāti arī Neatkarīgajai radās iespēja iepazīties ar ļoti interesantiem, līdz šim nekad nepubliskotiem materiāliem par KNAB priekšnieka uzdoto tēmu.
Proti, tas ir J. Strīķes tēva Jurija Potapova 1996. gada 3. septembra lūgums piešķirt viņam repatriantu ģimenes locekļa statusu, kā arī citi materiāli. Šajos materiālos paustās ziņas nesakrīt ar līdz šim publiski zināmo par J. Strīķi, kura pazīstama arī ar Annas Potapovas vārdu un biogrāfiju.
Gali «neiet» kopā
Tātad 1996. gada septembrī (t.i., gadu pēc Repatriācijas likuma pieņemšanas) Jurijs Nikolajevičs Potapovs par sevi raksta: «Esmu dzimis 1936. gada 13. augustā Kuibiševas /Samara/ apgabalā. Līdz 1991. gada februārim dzīvoju Maskavā, Krasikova ielā 7 - 59 un strādāju ZPI «Mosstroj» par 1. kategorijas inženieri. Esmu tehnisko zinātņu kandidāts un specializējos polimēru materiālu izmantošanā celtniecības konstrukcijās.»
Tālāk viņš raksta: «1991. gada 18. februārī, pēc LR neatkarības pasludināšanas, izdarot dzīvokļa apmaiņu, mana ģimene - sieva un meitas, kopā ar mani atgriezās Latvijā.»
Šis ir pilnīgā pretrunā ar J. Strīķes medijiem savulaik teikto, ka viņas ģimene Latvijā «atgriezusies 80. gadu beigās» (piemēram, 2004. gada 17. janvāra publikācija Dienā - Juta striķī). Tas nekādi nesakrīt ar J. Strīķes oficiāli izplatīto biogrāfiju, ka viņa jau no 1988. gada līdz 1993. gadam mācījusies Latvijas Universitātē.
Tam, kad J. Strīķes ģimene tiešām atgriezusies Latvijā, varētu būt nozīme, izlemjot jautājumu par repatrianta statusa piešķiršanu.
Piemēram, Repatriācijas likuma 19. pantā ir teikts, ka «repatriantam, kurš izceļojis no Latvijas laikā līdz 1990. gada 4. maijam vai dzimis ārvalstīs, vai izceļojis no Latvijas pēc 1990. gada 4. maija un izceļošanas brīdī bijis nepilngadīgs, ir tiesības uz materiālo palīdzību. Tiesības uz materiālo palīdzību pirmām kārtām ir tiem repatriantiem, kuri, glābdamies no komunistiskā un nacistiskā terora, atstājuši Latviju kā bēgļi vai tikuši nepamatoti represēti vai deportēti.»
Juta un Vita
J. Potapovs savā iesniegumā neko neraksta par savu dzīvi Latvijā - tāpat kā J. Srīķe savās oficiāli pieejamās CV (piemēram, 2003. gada 3. septembrī oficiāli kandidējot uz KNAB priekšnieka amatu, J. Strīķe iesniegusi CV, kurā viņas aktīvā dzīve pēc piedzimšanas 1970. gadā Maskavā sākas tikai ar 1988. gadu - ar iestāšanos Latvijas Universitātē). Bet J. Potapovs norāda, ka «1968. gada 7. decembrī Jūrmalas dzimtsarakstu birojā stājos laulībā ar LR pilsoni Taigu Zvirbuli». Acīmredzams ir tas, ka J. Potapovam šo iesniegumu kāds «labdaris» palīdzējis sarakstīt, jo nav saprotams, kas 1968. gadā LPSR pilsētas Jūrmalas oficiālā iestādē varēja būt «LR pilsone».
J. Potapovs neatklāj, kad konkrēti viņa sieva pārcēlās uz dzīvi Maskavā, bet raksta šādi: «Tā kā Latvijā nenotika zinātniskas izstrādes manā specialitātē, sieva pārcēlās uz dzīvi pie manis Maskavā. Laulībā ir dzimuši divi bērni - meitas Juta /1970. g./ un Vita /1973. g./, pēc tautības latvietes, LR pilsones.»
Šeit būtiski ir tas, ka J. Potapovs raksta, ka 1970. gadā viņam piedzimusi meita Juta, kas ir pretrunā, piemēram, ar to, ka Latvijas Universitātē 1988. gadā ir iestājusies Anna Potapova.
Kā zināms, pati J. Strīķe šo pretrunu skaidro ar to, ka kāda Maskavas 584. vidusskolas skolotāja kļūdījusies, izrakstot viņai vidusskolas atestātu uz Annas Potapovas vārda.
Bet kā tad Dobele?
Šis ir pilnīgā pretrunā ar to, ka kāds vārdā neminēts cilvēks medijiem pastāstīja, ka viņa klasesbiedrene Dobeles 2. vidusskolā līdz 8. klasei (tātad - apmēram līdz 1985. gadam) bijusi Anna Potapova.
Bet J. Potapovs raksta, ka «pēc sava tiesiskā statusa esmu bezvalstnieks, LR pastāvīgais iedzīvotājs. Dzīvojot Latvijā, esmu strādājis Dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā līdz tās likvidācijai un patreiz strādāju Kara muzejā.»
Kara muzeja direktore Aija Fleija sarunā ar Neatkarīgo atminējās, ka J. Potapovs bijis ļoti apzinīgs darbinieks, intelektuāls un kulturāls cilvēks: «Man viņš ir palicis ļoti labā atmiņā. Viņš bija ļoti kulturāls un delikāts, ļoti labi pārzināja latviešu valodu. Amatā, kuru viņš pildīja, viņš bija ļoti labs darbinieks, ļoti punktuāls. Reizēs, kad iznāca, mēs arī pārrunājām dzīvi. Viņš stāstīja, ka apprecējis latviešu sievu un tādēļ ieradies Latvijā, iemācījies latviešu valodu. Viņš ir kārtīgs krievu inteliģents, kurš iemācījies latviešu valodu - tā es viņu raksturotu kopumā. Kādreiz braukāju komandējumos uz Pēterburgu, un tādēļ viņš man asociējas ar Pēterburgas inteliģences pārstāvi. Tā mēs viņu muzejā arī uztvērām.»
Kara muzejā J. Potapovs strādājis par muzeja uzraugu. A. Fleija noliedza, ka J. Potapovu darbā būtu iekārtojušas prominentas personas no Aizsardzības ministrijas. Deviņdesmito gadu sākumā viņš pats esot atsaucies uz muzeja izsludināto vakanci. «Tas bija tas laiks, kad cilvēki staigāja apkārt un meklēja darbu. Toreiz - kā kuram laimējās. Viņš meklēja darbu, un tieši tajā brīdī muzejā parādījās vakance. Nekas īpašs tur nebija,» stāstīja A. Fleija.
Tēvs - nepilsonis
J. Potapovs savā iesniegumā raksta, ka ir «nolēmis naturalizēties» un viņam «ir nepieciešams nokārtot pensijas jautājumus», tāpēc viņš lūdz «apstiprināt manu repatrianta ģimenes locekļa statusu». Tomēr 1998. gadā J. Potapovam izdota nepilsoņa pase, kas liecina, ka, pat neskatoties uz labajām latviešu valodas zināšanām, naturalizēties viņam tomēr nav izdevies vai arī viņš to vairs nav gribējis.
Jāatgādina, ka KNAB priekšnieks J. Streļčenoks 14. jūnijā LTV teica: «Mēs vairāk un vairāk nonākam pie jautājuma, vai tiesājamies ar to personu, kas sevi pozicionē par Jutu Strīķi. (..) Šajā situācijā mēs padziļināti pārbaudām arī personas [Strīķes] identitāti (..) un konstatējam, ka ir jautājums par to, kas persona ir - Anna vai arī Juta.»
Viņš skaidroja, ka savulaik Strīķe publiskajā telpā esot izteikusies, ka nekad iepriekš viņas vārds nav bijis Anna, taču KNAB konstatējis, ka vairākos dokumentos Strīķe sevi nosaukusi par Annu.
J. Streļčenokam ir šaubas arī par Strīķes pilsonību, līdz ar to arī par viņai piešķirto augstākās pakāpes pielaidi valsts noslēpumam.
