Latvijas iedzīvotāju skaits 2015. gadā samazinājies straujāk nekā 2014. gadā.
Iedzīvotāju skaita samazināšanās Latvijas Republikā ir tikpat pašsaprotama lieta kā lietus vai sniegs, - šeit nekad nav bijis savādāk kopš 1990. gada. Valsts atjaunošana startēja ar -9,9 tūkstošiem cilvēku uz izceļotāju rēķina, bet jau kopš 1991. gada cilvēku skaita samazināšanās ir izceļošanas un izmiršanas summa. Laika gaitā pret šiem faktiem ir izstrādājusies imunitāte, tajā skaitā atrunas, kāpēc katrā iedzīvotāju skaita samazināšanās gadā var saskatīt arī pozitīvas tendences un simptomus. 2015. gads šajā ziņā nav nekāds izņēmums. Pirmkārt, iedzīvotāju skaits samazinājies tikai mazliet straujāk no -15 372 cilvēkiem 2014. gadā līdz -17 139 cilvēkiem pagājušajā. Starpība par 1767 cilvēkiem nešķiet liela, ja to salīdzina ar Latvijā atlikušajiem 1 969 000 cilvēkiem. Otrkārt, zudumu apmērs nesasniedz 2013. gada apmēru, kas ļauj par esošajiem datiem runāt tā, ka tie parādot kaut lēnu, toties stabilu sarukuma tempa samazināšanos vidēji pēdējos divos gados. Treškārt, pērn ceturto gadu pēc kārtas noturējies dzimstības pieaugums pret iepriekšējo gadu. Dzimstība otro gadu pēc kārtas bijusi virs 21 tūkstoša. Izskatās pat, ka pēc 21 979 jaundzimušajiem pērn nieks vien atlicis, lai šogad jaundzimušo skaits nonāktu virs 22 tūkstošiem. Tas atkārtotu 2009. gada dzimstības līmeni un ļautu sacīt, ka tagad nu gan ekonomiskās krīzes sekas pārvarētas.
Šeit sniegtie skaitļi ir Centrālās statistikas pārvaldes pētījumu produkts, kas tiek izplatīts paralēli Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem, pēc kuriem iedzīvotāju skaits Latvijā gozējas virs divu miljonu robežlīnijas. CSP dati ir rezultāts pārbaudei par to, vai PMLP reģistrā uzrādīto cilvēku dati pagājušā gada laikā aktualizēti vēl citos valsts reģistros - vai cilvēki maksājuši nodokļus, vai mācījušies, vai bijuši pie ārsta u.tml. Šādu iedzīvotāju skaita precizēšanu ar reģistru ziņu pārbaudes metodi izraisīja 2011. gada tautas skaitīšana, kurā ar lielām pūlēm vēl izdevās apliecināt iedzīvotāju skaitu virs diviem miljoniem, bet nācās atzīt, ka 150-200 tūkstoši valsts nominālo iedzīvotāju reāli no šejienes aiz-šmaukuši bez šā fakta pieteikšanas valsts iestādēm. Divu miljonu robežlīniju iedzīvotāju sarūkošais faktiskais skaits šķērsoja, visticamāk, 2014. gada martā. Politiķi cenšas noturēt lielāku ja ne iedzīvotāju, tad vismaz PMLP ierakstu skaitu, neprasot to iztīrīt no sen mirušu vai izceļojušu personu datiem, kā arī piedāvājot Latvijas pilsonību kā dubultpilsonību visiem, kuri to vēlas un kuriem to atļauj valstis, kuru pilsonība viņiem jau ir vai kuru viņi vēlas (novēl saviem bērniem) vairāk nekā Latvijas pilsonību. Ar šādām manipulācijām valsts aparāts slāpē runas par nepieciešamību samazināt šā aparāta apjomu vispār un 100 Saeimas deputātu skaitu jo īpaši. Pagaidām ierēdņu (visdažādākajos veidos nosauktu cilvēku ar valsts pārvaldes darbinieka funkcijām) skaits aizvien pieaug, bet tā nav atbilde uz jautājumu, kas viņus uzturēs. Iedzīvotāju skaita sarukums pauž cilvēku nevēlēšanos piedalīties ierēdņu barošanā.
Summārā izceļošana no Latvijas veidojas kā izbraucēju un iebraucēju pretplūsmu samērs. Statistiķi guvuši pārliecību, ka 9,5 tūkstoši cilvēku no citām valstīm patiešām apmetušies Latvijā uz dzīvi, toties 20,1 tūkstotis iedzīvotāju ar vai bez pieteikšanās valsti pametuši. Salīdzinot ar 2014. gadu, iebraukušo izrādījies par nepilnu tūkstoti mazāk, bet izbraukušo - par 1,1 tūkstoti vairāk. Vairāk nekā pusi no iebraukušajiem veido pašas Latvijas valstspiederīgie ar atgriešanos pēc vairāk nekā gadu ilgas prombūtnes. Starp pārējiem aptuveni četriem tūkstošiem iebraucēju statistiķi nesaskata nevienu grupu, kas skaitliski dominētu pār citām grupām.
Jaundzimušo skaita pieaugums par pāris simtiem sakrīt ar izmiršanas palēnināšanos no -6,7 tūkstošiem cilvēku 2014. gadā līdz -6,5 tūkstošiem pagājušajā gadā. Pirmie četri šā gada mēneši turpina jaundzimušo skaita pieauguma tendenci (7138 jaundzimušie šogad pret 7079 pērn), taču ar bažām jāgaida jūnijs. Proti, tikai tad sāks piedzimt bērni, kuru vecāki pagājušā gada rudenī varēja uzzināt par veselu paketi pret dzimstību vērstu pasākumu, kādus tobrīd jau uz atkāpšanos sataisījusies Laimdotas Straujumas valdība atstāja mantojumā tagadējai valdībai kā valsts 2016. gada budžeta likumu. Tur tika paredzēts, piemēram, atņemt grūtniecēm un jaunajām māmiņām apgādājamās statusu, t. i., atņemt ienākuma nodokļa atlaidi cilvēkam, kurš bija pieteicies viņas apgādāt. Finanšu ministrija paskaidroja, ka cilvēkiem, kuri var atļauties dzemdēt, materiālā situācija jau ir tik laba, ka nodokļu atlaides nepienākas. Šis apgalvojums datēts ar pērno septembri, bet šā gada janvārī uzradās izbrīnīti un sašutuši cilvēki ar jautājumiem, kāpēc nodokļa atlaide viņiem no 1. janvāra patiešām atņemta. Sabiedrības vairākums daudz ko uzzina vai saprot ar novēlošanos un reaģē uz to ar vēl lielāku novēlošanos, kas atkarībā no situācijas spēj balstīt gan dzimstības pieauguma, gan tai pretējo sarukuma inerci.
Vēl nopietnākas izmaiņas dzimstības līmenī izraisīs bērnu dzemdēšanas vecumā esošo sieviešu skaita zudums atbilstoši jaundzimušo meiteņu skaita sarukumam pirms 30 gadiem, kāds tagad Latvijā ir vidējais mātes vecums bērna dzimšanas laikā. 1986. un 1987. gads bija vienīgā reize kopš pagājušā gadsimta 20. gadu sākuma, kad jaundzimušo meiteņu skaits (tātad apmēram puse no visiem jaundzimušajiem) pārsniedza 20 tūkstošus gadā vairākus gadus pēc kārtas. Turpmāko desmit gadu laikā piedzimušo meiteņu skaits noslīdēja zem 10 tūkstošiem gadā, kas drīz vien uzsāks vilkt jaundzimušo - meiteņu un zēnu - kopskaitu no tagadējiem 20 uz 10 tūkstošiem gadā. Teorētiski tik daudz jaundzimušo Latvijai pienāktos 2028. gadā, taču gados jaunu cilvēku emigrācija padara šādu situāciju daudz ātrāk sasniedzamu.
