Daudzu pavārgrāmatu autores Ņinas Masiļūnes mīļākais ēdiens ir pašas autordarbs – saldā desa un kopš bērnības baudītais piena ķīselis. Arī kotletes dikti garšojot. Kas to būtu domājis, ka ēdienu receptes var būt tik iecienītas, ka tās ceļo no rokas rokā un no mutes mutē, bet ar Masiļūnes receptēm tieši tā ir noticis. Pavārgrāmatas to autorei ir atnesušas popularitāti un atzinību – Ņina Masiļūne saņēmusi Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukumu.
Viņas pavārgrāmatas izdotas latviešu, vācu, angļu un krievu valodā. Pirmā no tām - «Ikdienai un svētku galdam» - ir bagātīgi ilustrēta. 70 fotogrāfiju. Bijis apaļš simts, bet visas nav ietilpušas. Daudzi 60. un 70. gados dzimušie tieši šo izdevumu atceras kā savas bērnības mīļāko un krāsaināko grāmatu. Tik daudz bilžu! Tik skaisti ēdieni! «Pavārgrāmata bez bildēm ir mēma,» pavārmākslas granddāma strikti paziņo.
Sarunā ar »Vakara Ziņām« Ņina Masiļūne atklāj savas diētas noslēpumus un 95 gadu vecumā koķeti pozē fotogrāfam: «Fotografē droši, es neizskatos pēc pērtiķa!»
Krustu šķērsu pa Latviju
«Es visu Latviju esmu izbraukusi - no Ventspils līdz Zilupei, no Valkas līdz Liepājai,» saka populārā pavārgrāmatu autore. Lekcijas par latvisko galda kultūru un ģimenes svētkiem viņa lasījusi arī Amerikā, Garezerā, kur dzīvojis viens no Ņinas brāļiem. «Tur es (Vairu Vīķi - red.) Freibergu ieraudzīju. Brālis saka - viņu grib par prezidenti. Es neko nebiju dzirdējusi,» atminas ņiprā kundze.
Viņa katru niecīgāko notikumu prot izgaršot stāsta garumā. Runātīga un sirsnīga, saprotas ar visiem, tāpēc sāka vadīt lekcijas un mājturības kursus. Ēst gatavošana Latgales meitēnu interesējusi kopš bērnības. Mācījusies pie kaucmindietes Dēliņkundzes, apguvusi ēst gatavošanas knifus kultūras namā «Draudzība», bet vīrs, kas bijis restorāna direktors, sūtījis sievu mācīties arī pie sava laika izcilākā konditora Aleksandra Dabres. Vēlāk, kulinārijas kursu vadītājas noskatīta un uzrunāta, Ņina lasīja kulinārijas lekcijas krievu valodā. Atsevišķa programma tapa latviski - par galda kultūru, uzvedības etiķeti, ģimenes svētkiem, galdu klājumiem un rotājumiem, latviešu virtuvi. Lai programmu izveidotu, lasīja grāmatas, kas visiem nav bijušas pieejamas, tajā skaitā par etiķeti. Un tad jau ritenis sāka griezties - kursi un lekcijas, kursi un lekcijas.
Ģimenei gatavoja mamma
Kulinārijas zinību pasniedzēja kļuvusi tik pieprasīta, ka nav bijis laika gatavot ēst savai ģimenei. «Pa kuru laiku?» viņa izsaucas. Gan darbs, gan trīs reizes nedēļā - lekcijas. Dēlēna Raimonda ikdienas ēdienkarti tolaik riktējusi Ņinas mamma.
Populārā pavārgrāmatu autore atceras, ka pat draugus ar saviem gardajiem ēdieniem nav lutinājusi. «Ģimenei mamma gatavoja, man nebija laika. Dēlam gan rīkoju dzimšanas dienas. Tad viņam draugi nāca, viņiem garšoja mana magoņu torte. Dēlam arī. Sev es neko netaisīju, vajadzēja kursiem gatavoties, noskaņoties. Kad aizgāju pensijā, man bija lekcijas jālasa. Sāku rakstīt grāmatu, arī tāpēc nejutu, ka biju pensijā. Tikai tagad izjūtu, ka esmu pensionāre.»
Prokuratūrā ceļgali drebējuši
Kad Ņina Masiļūne gājusi uz savu pirmo kulinārijas lekciju prokuratūrā, viņai ceļgali drebējuši. Domājusi, ka tur būs smalkas dāmas vien. Toties vakarā visa prokuratūras māja smaržojusi pēc ēdieniem tā, ka pārējie nav varējuši pastrādāt. Masiļūnes labā slava izplatījusies vēja spārniem, un drīz vien viņa raušus rauta uz iestādēm, fabrikām un rūpnīcām. Gadījies kursus vadīt pat garderobē. Citur nebijis brīvu telpu.
«Pie manis nāca krievietes, kas atbraukušas no Padomju Savienības. Krievu grupu bija daudz. Tanī laikā Latvijā dibināja atpūtas namus, sanatorijas un trūka pavāru. Viņas tur gāja ar manu dokumentu, un viņas ņēma darbā. Es daudziem cilvēkiem iedevu darbu. Krievu grupā sievas teica, ka grūti pierakstīt, prasīja, lai dodu lekcijas, viņas pašas pārrakstīšot uz rakstāmmašīnas. Pēc tam latviešu grupa to pašu prasīja. Tā sākās grāmatas iedīgļi,» viņa aumaļām stāsta.
Receptes ceļoja no rokas rokā, tika publicētas presē. Ņina sapratusi - ja reiz tik un tā jāuzraksta receptes kursu apmeklētājām, tad kāpēc to visu neizdarīt vēl daudzu citu cilvēku labā - pavārgrāmatā.
Vēlāk Ņina strādāja Zinību biedrībā, un pēc pirmās lekcijas par galda kultūru vīrs atnesis puķes - «lai man nebūtu vientuļi».
«Kad Planetārijā (tagad Rīgas Kristus piedzimšanas katedrāle - red.) pirmo lekciju lasīju, pirms tam nolūdzos dieviņam - es neko neteikšu pret reliģiju, tikai par ēšanu, lai cilvēkam būtu labs prāts.»
Slepeni rakstītā pavārgrāmata
Pirmā Ņinas Masiļūnes pavārgrāmata izdota 1982. gadā, kad produktus bija grūti iegādāties. Veikalos to tikpat kā nebija. Masiļūne cepusi tortes, nesusi tās pasūtījumu galda (bija tādi veikali, kuros varēja nopirkt to, ko parastajos nepārdeva - red.) darbiniecēm, bet viņas pretim deva produktus, no kā gatavot ēdienus, lai tos varētu nofotografēt. Stiepusi pilnas somas, jo daudzi ēdieni tapuši mazajā dzīvoklīti Imantā. Kad vajadzējis tos bildēt, uz dīvāna pat brīvas vietas nebijis, viss nokrauts ar šķīvjiem. «Man kaimiņi saka: kur tik daudz produktu nesat? Es atbildu, ka man laba apetīte,» viņa atceroties smejas.
Kad pirmo grāmatu rakstījusi, turējusi to noslēpumā, tomēr reiz izpļāpājusies kādam amatniekam, kurš viņai gatavojis nazīšus. Šis ziņu padevis Ņinas radiniecei. Bijis par vēlu kost mēlē. «Es zinu, ka nedrīkst kaut ko teikt, pirms izdarīts.»
Jāsmejas ar vēderu, lai grumbas nerodas
Padomju laikā Ņina Masiļūne lekcijās un kursos stāstījusi par latviešu nacionālo virtuvi, bet neviens tāpēc viņai neesot pārmetis. Viņa lepni saka: «Man bija trīs P: praktiskums, poētiskums un lokālais patriotisms. Man par to neviens nepiesējās padomju laikā. Brīnos, ka mani neaiztika.» Un secina, kāpēc pavārmākslas lektore nav tramdīta: «Liec sāli vai cukuru, vai piparus, vai garšvielas, maisi, vāri vai sautē, dari ko gribi, ja vien ir ēdams.»
Reiz gan nobijusies ne pa jokam. «Mani sauca uz sanatoriju Jūrmalā lasīt lekcijas par galda kultūru. Tur parasti sabrauca maskavieši. Es runāju ar humoriņu. Skatos, visa zāle smejas, bet pirmā solā sēž viena - kā mūmija, pat vaigi nepakustas. Domāju, laikam viņa ir no attiecīgās iestādes, nu gan es dabūšu «braņu», laikam runāju to, ko nedrīkst teikt. Uztraucos šausmīgi. Pēc lekcijas iegāju savā ģērbtuvē, un ienāk tā sieviete. Viņa man pārmet: «Kāpēc jūs tā smejaties, būs grumbu pilna seja. Vajag ar vēderu smieties, hi, hi. Jums bija brīnišķīga lekcija, es tā nosmējos, bet ar vēderu.» Tagad klausieties. Citā reizē lekcijā man uzdod jautājumu: mums Maskavā pasniedz buljonu, kurā ielikta vesela ola, kā to ēst? Es kā iedomājos, kā to buljonu lej mutē ar visu olu, man sanāca smiekli. Bet nedrīkst smieties, tāpēc ar vēderu smējos, kā mani iemācīja. Atbildu: jums bija jāpasauc oficiants, lai paņem buljonu, olu sagriež un ieliek atpakaļ vai lai atnes jums nazi, dakšu un šķīvīti, jūs pati sagriezīsiet. Es domāju, cik labi, ka ieguvu mācību dzīvē - smieties ar vēderu!»
Gandrīz aktrise
Kad mācījās Jaunaglonas klostera ģimnāzijā, sāka rakstīt dzejoļus un lugas, pati tās režisēja. Tur uzrakstīja pirmo pasaku. Ņinai bērnībā patika teātri spēlēt, gribējusi kļūt par aktrisi. Dzīve iegrozījās citādi.
«Skolu beidzot, spēlējām «Pazudušo dēlu». Man bija brūtgāns, tam bija Krustiņa loma. Režisors man teica: tu jau gribētu Matildi spēlēt. Es saku: ko, Matildi? Es gribu Ažu spēlēt, izspēlēties. Man uzlika sirmus matus, skatītāji teica, ka tā ir aktrise, tā nevar būt meitene.»
Visu mūžu viņa bijusi aktrise savu klausītāju priekšā. Palepojas, ka spējusi noturēt pat nemierīgo skolēnu uzmanību. Kādu lekciju par ēst gatavošanu viņi klausījušies vaļā mutēm, un piecpadsmitgadīgs puisis vēlāk pieskrējis un pateicis paldies par interesanto stāstījumu. Arī sarunā ar mums omulīgā kundze plēš jokus un stāsta anekdotes. Un brīvi pāriet no latviešu uz krievu un vācu valodu.
Saldā desa un piparu šņabis
Ņina Masiļūne atmet ar roku, ka neatminoties, cik daudz recepšu ir pašas izgudrotas. Daudz.
Kad bērnībā dzīvojusi Rēzeknē, Ņinas mamma apmeklējusi kulinārijas kursus. Tolaik, pagājušā gadsimta 30. gados, uz Latviju no Amerikas sūtīts kokovārs (margarīnam līdzīga taukviela - red.), ko mamma izmantojusi, gatavojot kūku - pievienojusi salauzītiem cepumiem kopā ar cukuru, kakao, un kūka sacietējusi. «Tas bija saldais ēdiens. To atcerējos, kad ar draugiem rīkojām ballīti. Katram vajadzēja atnest kādu produktu, man pateica, lai atnesu deficītu - salami. Bet man neiznāca to dabūt. Atcerējos mammas cepumus.»
Divas reizes izmēģinājusi līdzīgu, bet pašas pārveidotu recepti - «Saldo desu», līdz sanācis kā vajag. Aiznesusi, saimnieks sācis griezt un spļaudījies, ka desa ir veca, jo drūp. Viens no viesiem bravūrīgi saucis: «Ko, veca?! Dod šņabi un piparus, es apēdīšu!» Izmetis šņabja glāzīti, uzkodis desu un noelsies, ka tā taču salda.
Vēlāk pavārmākslas meistare desu arī apģērbusi - ietinusi ruletē. Cits skats un atšķirīgāka garša. «To saldo desu, ko tagad veikalā pārdod… Man vienreiz atnesa pagaršot. Nu riebīgi, jo margarīnu liek iekšā. Kā var to ēst, tfu!» viņa sašutumā nospļaujas.
Ja nesanāk viens, sanāk cits
Citā reizē nolemts kulinārijas kursos gatavot vistas salātus. Padomju laikā daudz ko nevarēja nopirkt, un tā sanācis arī ar vistu. Nav, un viss. Ko darīt? «Skatos, uz galda stāv ‘Antonovka’ āboli, rupjmaizes ķieģelītis un sīpols. Domāju - labi, mēs taisīsim salātus, tikai ne vistas. Tā man dzima rupjmaizes salāti. Sagriezām kukulīti un ābolus mazos kubiņos, sīpolu divreiz applaucējām, tad nav sīvās garšas. Pielikām krējumu un obligāti - mārrutkus, lai izteiktāka garša. Un, re, ja nesanāk viens, sanāk cits.»
Ēdienu pārbauda ar gredzenu un zīlē ar ūdeni
Reiz veselība saniķojusies un bijis jābrauc uz slimnīcu uz operāciju. Kopš tā laika Ņina Masiļūne ēdienu pārbauda ar zelta gredzenu - ko drīkst un ko nedrīkst ēst. Viņa izstāsta, kā tas darāms. Ēdiens jātur pretim saules pinumam un virs tā - diedziņā iesiets gredzens. Lai mums būtu saprotams, Ņina paņem trauciņu ar konfektēm un jautā, vai viņa drīkst ēst konfektes. Gredzens griežas, un Ņina tulko - drīkst. Pēcāk paņem telefonu un taujā gredzenam, vai metālu drīkst ēst. Gredzens virpuļo pavisam citādi, atbilde ir «nē».
Kamēr slimnīcā veseļojusies pēc operācijas, iemācījusies, kā zīlēt ar ūdens glāzi. «Ūdens runā,» viņa ir pārliecināta. Virs glāzes ar ūdeni tur gredzenu un vaicā savu jautājumu, bet ne par ēdienu. Piemēram, vai māsīca rīt atnāks ciemos? Ņina šādi pārliecinājusies, ka viņa var doties prom no slimnīcas. Ārste, iespējams, nebūtu vēl izrakstījusi, bet paciente atzinusies, ka uzzīlējusi ar ūdeni un tas pateicis, ka jāiet mājās. Ārste sākusi smieties. Toties Ņina varējusi braukt uz savu Imantas dzīvoklīti.
Latviešu virtuvei - jā, svešzemju ēdieni nesmeķē
Ņina Masiļūne bijusi un ir latviešu virtuves popularizētāja. Latviešu ēdieni ir visgardākie un vislabākie, vietējie produkti ir Latvijas iedzīvotājiem vispiemērotākie. Nevajag mums svešzemju ievestos brīnumus. «Esmu par Latvijas virtuvi un produktiem, mūsu organismam der tas, kas te aug. Mūsu cilvēkus samaitā broileri, pasarg dievs tos ēst, ķīmija iekšā. Ar kokakolu flīzes var mazgāt,» viņa neapmierināti runā.
Bijusi ciemos Austrumvācijā. «Mani tur uzlūdza viesos. Uz galda ir liela baltmaize ar sviestu, uzliek siera un šķiņķa šķēli un griež pa kumosiņam. Salātiņi mazā bļodiņā, vairāk par karotīti katram neiznāca. Tāds skopums,» Ņina šķendējas. Kūciņas - napoleoni - negaršīgas ka bail, par maz cukura.
Ņinas vecākā brāļa meitas vīrs ir vācietis un apvainojies, ka viņa izbrāķē vācu saldumus. Latvju pavāre nolēmusi parādīt, cik garšīgi var gatavot. Izcepusi torti «Napoleons». Tā kā vajag, ar sviestu. Viņas skolotājs Dabre mācīja, ka nekad nedrīkst sviestu un cukuru zagt. Cik receptē noteikts, tik jāliek. Radagabals vācietis teicis, ka tortes neēd, tomēr vienu mazu gabaliņu pierunāts paņemt. Pagaršojis, iesaucies: «O!» Un notiesājis lielu gabalu.
Sirmais aizmirsis uzcienāt ar rūnīta gaiļa cepeti
Ņina Masiļūne atgādina, ka pirms vairākiem gadu simtiem mūsu senči rūnīja gaiļus un gatavoja cepeti. «Gaiļa zupa ir daudz garšīgāka nekā vistas zupa, bet, pērkot nokauto putnu, nekad nezini, vai tas ir gailis vai vista. Rūnīts gailis aug gaļains. Ļoti garšīgs un ekoloģiski tīrs produkts,» stāsta pavārgrāmatu autore. Šo stāstu viņa izstāstījusi slavenajam pavāram Mārtiņam Sirmajam, kurš solījis Ņinu uzcienāt ar rūnīta gaiļa cepeti. Teicis, pēc gada lai gaidot uzaicinājumu. Krietns laiks pagājis, gads jau apritējis, bet Sirmais tā arī neesot piezvanījis. Ne Sirmā, ne rūnīta gaiļa cepeša, acīm dzirkstot, nopūšas Ņina Masiļūne.
Masiļūnes diēta
«Diētu nosaka kuņģis. Man pavasarī drausmīgi gribas zaļumus. Vajag no galda celties, kamēr vēl gribas ēst, sāta sajūta iestājas pēc piecpadsmit minūtēm. Desu neēdu. Nezinu, kā desa garšo. Ēdu vairāk putna gaļu un malto gaļu. Pusdienās ēdu augļus,» raiti uzskaita 95 gadus vecā kundze. «Piecas minūtes pasmejieties, tas ir tāpat kā vienu olu apēst. Man viena sieviete jautāja, kāda ir mana diēta, ja tik ilgi esmu nodzīvojusi? Ēdu tikai to, kas Latvijā ražots, un nekad neēdu līdz sātam. Un dievam ticu, mēs ar dievu abi uz pusēm dzīvojam. Pie manis nāk priesteris, un sūdzu grēkus. Vai man ir ko sūdzēt? Brālis to pašu prasīja, kad piezvanīja. Saku: zini, brālīt, var domās sagrēkot. Bet es kopš dzimšanas nezinu, kas ir skaudība, toties mani ļoti daudz skauda. Par tām grāmatām. Tad atbildēju: paši kaut ko dariet. Indiāņiem ir skaistas parunas. Es jums pateikšu, labi? Viņi dievu sauc par Lielo Garu. Lielais Gars, iekams es gribēšu aprunāt savu kaimiņu, liec man viņa mokasīnos noiet vienu jūdzi. Vai nav skaisti vārdi? Padomā, ja cilvēks kaut ko nepareizi dara, vajag izanalizēt un tad tikai nosodīt. Un vēl. Lielais Gars, es iešu pasaulei tikai vienreiz cauri, ja es tur varu darīt laipnību, labus darbus, ļauj man darīt tagad, jo otrreiz pasaulei cauri es neiešu.»
Vīzijas aiz loga un sapņos
Kulinārijas grāmatu autore sevi dēvē par pļāpu, bet vienlaikus atzīst, ka ikdienā nav daudz cilvēku, ar ko parunāties. Mazmeitiņa pagaidām dzīvo Anglijā, pāris reižu mēnesī palīdzēt atskrien vedekla, bet dēls Raimonds ir taisaulē. Kad dēls aizgājis, kapelāne Ņinu iesaistījusi lūgšanu kustībā «No sirds uz sirdi». Viņa lūdzās par dēlu un visiem pasaulē mirušajiem katru dienu rītā un vakarā. Un tad…
«Skatos pa logu, un parādās veca sieviete baltā lakatiņā. Būtu fotoaparāts, būtu nofotografējusi. Viņa ļoti laipni skatās. Domāju, vai es viņu pazīstu? Manai vecaimātei nav līdzīga, manai mirušajai draudzenei - arī ne. Tad izdomāju, ka lūdzos par tiem, par kuriem visi ir aizmirsuši, un ka man parādījās tāds cilvēks. Vīzija. Pēc dēla nāves parādījās dēls. Skatos, stāv istabā. Nu nevar būt, domāju. Bet skatās uz mani. Dēlu redzēju arī sapnī. Vajadzēja iet pie acu ārsta, bet man negribējās. Viņš sapnī saka: mamma, ko guli, celies augšā, tev jāiet. Pēc tam redzēju viņu vēlreiz.»
Viņa atzīst, ka dzīvo ar ticību un piedošanu. Un brīnumi notiek. Tos piedzīvojot ikdienā, jāprot tikai saskatīt. Pat tad, kad nokritusi tik veiksmīgi, ka sasitusi vien pakausi un dibenu, nevis operēto kāju - tas taču ir brīnums, optimistiski stāsta žirgtā sieviņa.
Pie holandieša neaizbrauca un palika dzīva
Saviem sapņiem Ņina uzticējusies kopš jaunām dienām. Viņa uzbur vēl kādu gan skumju, gan romantisku, gan zīmīgu stāstu. Karš. Jābrauc bēgļu gaitās. Viens no trim Ņinas brāļiem tiek nogalināts uzlidojuma laikā, kad dodas pie lokomotīves vadītāja noskaidrot, cikos vilciena sastāvs dosies tālāk. Brāli apglabā, bet pārējā ģimene dodas uz Ventspili, jo nolēmuši braukt uz «fāterlandi», uz Vāciju.
Ventspilī stāv holandiešu kuģis, Ņina meklē kādu matrozi, ar ko sarunāt par iespēju aizbraukt. Viņa labi runā vāciski un taujā, vai kuģī var uzņemt visu ģimeni. Jauns jūrnieks sirsnīgi saka: kāpēc ne, viņš aprunāsies ar kapteini un atrakstīs Ņinai vēstuli. Un uzaicina doties pie viņa ģimenes uz Holandi. «Varbūt es viņam patiku?» tagad prāto Ņina Masiļūne. Toties Ņinas mamma turas pretim, jo neprot peldēt. Viņai bail kuģot.
Gaidot jūrnieka vēstuli, Ņina sapnī redz mirušo brāli, viņa brāli pavada, un pie upes viņš apstājas un saka: es pāri upei iešu viens pats, paliec ar mammu, neatstāj mammu, turies pie mammas. Arī mamma meitai lūdz, lai nepamet viņu vienu Latvijā.
Ņina tiešām saņem ziņu no holandiešu jūrnieka ar aicinājumu braukt prom. Kapteinis esot piekritis uzņemt latviešu bēgļus uz klāja. Jūrā šo kuģi sabombardēja. «Ja es būtu aizbraukusi, vai man tur būtu grāmata iznākusi? Nē, neviena grāmata nebūtu iznākusi,» uz pagātnes notikumiem atskatās Ņina Masiļūne.
ŅINA MASIĻŪNE IESAKA
Dienā var apēst ne vairāk kā vienu banānu, ja lieto asinsspiediena zāles, jo banānos ir daudz kālija.
Dienā ieteicams apēst vienu tējkaroti kurkumas (pret vēzi), pusi tējkarotes kanēļa (lai nerodas cukurslimība). Garda ir auzu putra ar kanēli.
Kuņģa darbības uzlabošanai dienā sagatavo četras tējkarotes (ar kaudzi) kliju, tējkaroti kurkumas, pusi tējkarotes kanēļa un pieber divas tējkarotes (ar kaudzi) samaltu linsēklu. Vienā reizē maisījumu vēlams sagatavot tik daudz, lai var izlietot divu dienu laikā.
Karbonādi trīs stundas mērcē etiķūdenī, tad tā kļūst ļoti mīksta. Prosas putru vārot, trīs reizes uzlej aukstu ūdeni, uzvāra, nolej, lai rūgtums aiziet. Pēdējā reizē uzlej pienu un vāra uz lēnas uguns.
Lasi sālot, ņem trīs ēdamkarotes sāls, ēdamkaroti cukura, pēc tam lasi sagriež gabalos un liek saldētavā. Zivs gaļa kļūst mīksta. Foreli sālot, ņem ēdamkaroti sāls un ēdamkaroti cukura. Arī šo zivi liek saldētavā.
Zivju un gaļas kotletēm var pievienot biezpienu.
