Medicīnas doktors, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) priekšsēdētājs Valdis Keris intervijā Neatkarīgajai raksturo varas nevēlēšanos saprast situāciju nozarē. Šī nevēlēšanās ir tik liela, ka pirmajā maijā tautas sapulcē, iespējams, tiks pieprasīta premjerministra demisija.
- Vai vairs ir taisnība tas, kas rakstīts LVSADA mājaslapā: «Mūs respektē darba devējs. (..)Ar mums rēķinās Veselības un Labklājības ministrija»?
- Taisnība, jo darba devēju puse mūs respektē. Mūsu darba devējus lielākajā vairumā gadījumu pārstāv Latvijas Slimnīcu biedrība. Ar to mums ir saskaņots viedoklis - kā nozarei būtu jāattīstās, kādas ir galvenās problēmas un kā tās jārisina. Arī Veselības ministrija (VM) ir izpratusi situāciju nozarē. Ja pirms gada, kad mēs aprīlī rīkojām protesta akciju pie Nacionālās bibliotēkas, ministra kungs bija ļoti aizņemts ar ārzemju viesiem un viņam nebija laika nākt ar mums parunāt, tad gada laikā stāvoklis ir mainījies.
Nostāja starp visām trim pusēm - VM, darba devējiem un arodbiedrībām - ir saskaņota. Problēma šobrīd pastāv Ministru prezidenta situācijas izpratnē. Nezinu, kāpēc, bet viņš vai nu nevar, vai nespēj objektīvi analizēt nozarē notiekošo. Mēs esam iesnieguši visām Saeimas frakcijām, Valsts prezidenta kancelejai paketi ar starptautisku organizāciju (pamatā Pasaules veselības organizācijas (PVO)) ieteikumiem, ar starptautiski atzītu pētījumu rezultātiem, Valsts kontroles ziņojumiem par to, kas notiek nozarē un kas būtu jādara, lai situāciju uzlabotu. Kāpēc tas tiek ignorēts? Un kāpēc veselības nozari joprojām tiek domāts badināt, tiek domāts virzīt valsti uz nozares privatizēšanu? Nezinu. Šajā brīdī man atbildes nav.
- Vai nozares privatizēšana tagad būtu tas pats, kas valsts medicīnas likvidēšana?
- Jā.
- Domāju, ka atsevišķu nozaru plāni, nozares politika nevar tapt bez valdības, vismaz dažu citu ministriju dalības. Ko vērta šī plānu stumdīšana starp ministru un premjeru? Valdība mums taču ir vienots orgāns.
- Tieši tā. Bet orgānam acīmredzot ir dažādi funkcionējošas daļas. Tas, ko iesniedza VM, bija jau pieminētais, saskaņotais variants, ko mēs 10. martā kopīgi izskatījām. Tur ir konkrēti uzrakstīts: par kādu ciparu jāpieaug nozares finansējumam un kam šis pieaugums tiek sadalīts - rindu samazināšanai, pacientu iemaksu samazināšanai, darba samaksas paaugstināšanai, rezidentūras vietu skaita palielināšanai… Lielie, galvenie virzieni. Un parādīts arī, kā pa gadiem sadalās vajadzīgais naudas daudzums. Līdz šim tika uzsvērts: jūs prasāt naudu, bet nerādāt, kā tā tiks izlietota. Tagad tas viss tur ir ielikts iekšā. Bet Ministru prezidents nosauca to visu par aprakstītiem papīriem un pavīpsnāja par pieprasīto naudas summu. Tā tiešām nav maza, bet atbilst reālajai situācijai, jo nozare ir konsekventi nobadināta (protams, ne Kučinska kungam vienam par to jāatbild). Un mēs arī nesakām, ka visam jābūt rīt uz brokastu laiku. Bet - mēs gribam redzēt, ka beidzot notiek konkrēta, plānveidīga virzība uz nozares spēju atjaunošanu. Tieši tā, kā tas šobrīd notiek ar aizsardzības nozari. Piesaistot nozares finansējumu procentam no iekšzemes kopprodukta (IKP). Skumji tas, ka Kučinska kungs negrib iet šo ceļu. Un tas var būt pamats tam, ka mēs izsakām viņam neuzticību. Ja cilvēks nespēj, nevar, negrib, kāpēc viņu mocīt? Lai dod vietu kādam, kurš spēj.
- Redzēju šo plānu. Man tajā trūka norādes uz līdzekļu gūšanas avotiem.
- Protams, varētu šādu prasību izvirzīt. Bet - no otras puses - cik loģiski ir prasīt no veselības nozares, lai tā sniedz FM konsultācijas par to, no kurienes ņemt naudu? Taču - mēs varam pateikt, no kurienes. Viens variants būtu paņemt daļu no tā, kas šobrīd uzkrāts sociālajā budžetā (tur ir apmēram pusmiljards eiro). Tas, ka daļa sociālā budžeta līdzekļu tiek virzīta veselības aprūpei, nav nekas slikts un nav nekas nepareizs. Lielākā daļa Eiropas Savienības (ES) valstu tieši tā arī dara. Jautājums - cik lielu daļu no šīs naudas dot veselībai? Iesākumam tie varētu būt kaut vai 50 miljoni, kaut vai 10 procenti. Bet dzirdam: to nevar… Jo šī nauda, izrādās, esot jau sadalīta citiem mērķiem. Piedodiet, mums ir tiesības prasīt, kāpēc citiem mērķiem? Eiropas prakse paredz, ka tā nauda būtu jāiedala tieši veselībai.
- Tomēr - jūs sūkstāties, ka naudas trūkst, sakāt, ka veselības nozarei vajag 5-7% no IKP, bet pašu tēriņu aprēķins tostarp ir pa roku galam. Raugi, jūsu kolēģis, mikroķirurgs Mārtiņš Kapickis Neatkarīgajai nesen (15.04.2016.) teica: «Neviens nav aprēķinājis, cik maksā pamatpakalpojums veselības aprūpē. Finansējumu slimnīcām piešķir, izejot no «vidējās cenas» par pakalpojumu, bet reālās cenas nerēķina.»
- Tā vis nebūs. Kāpēc? Vispirms - PVO patiešām ir pateikusi, ka tas naudas daudzums, ar kuru nozare var normāli funkcionēt, ir vismaz 5% no IKP. Nav tā, ka neviens nezina, cik naudas vajag. Vai konkrētie tarifi par sniegtajiem pakalpojumiem atbilst vai neatbilst reālajām izmaksām? Ir trīs nopietni avoti, kuri saka - tarifi ir daudz par zemu. Viens - Valsts kontroles 2011. gada ziņojums. Tur nav teikts, ka naudai nevar izsekot, ka nauda pazūd nezin kur, bet ir skaidri un gaiši parādīts, ka, saskaņā ar valstī izmantoto grāmatvedības metodiku, tarifam būtu jābūt krietni lielākam. Taču medicīnai nezin kāpēc piemērota metodika, kas uzrāda ievērojami zemākas izmaksas. Ir gan skaidrs, kāpēc tas tā darīts. Medicīnā nozares budžetu diemžēl neveido, vispirms sarēķinot, cik lielas ir vajadzības, un tad liekot pretī ciparu. Mums paņem ciparu, kādu politiķi uzskata par vajadzīgu, un pasaka: jūs tagad sadaliet to tā, lai visiem kaut kas tiek. Protams, tādā veidā reālās izmaksas dabūt nevar. Bet ir arī divu starptautisku auditorkompāniju (PricewaterhouseCoopers un Deloitte) ziņojumi, kas pieejami Austrumu slimnīcas mājaslapas sadaļā Aktualitātes. Arī tur skaidri pateikts, ka tarifi, pēc kuriem valsts norēķinās ar pakalpojumu sniedzējiem, ir nepamatoti zemi.
Protams - nauda nav viss. Var piekrist tam, ka darbs veselības aprūpē, darbs medicīnā prasa no cilvēka atbildību, pašaizliedzību, empātiju… Tās ir lietas, ko nevar nopirkt par naudu. Vai nu tās ir, vai nav. Bet, lai cilvēks sajustu gandarījumu par savu ieguldījumu, nauda tomēr ir svarīgs faktors. Jo ar empātiju viņš tomēr nevar nopirkt bērnam drēbes, ar empātiju nevar bērnu aizvest uz skolu… Un tāpēc ir vērts paskatīties, ko par darba samaksas attiecībām saka starptautiskā pieredze, labā starptautiskā prakse, kas mums ir pieejama. Un reiz - 2005., 2006. gadā, piedaloties visām procesā iesaistītajām pusēm, jau tika panākta vienošanās: normāli būtu, ja vidējā ārsta darba samaksa līdzinātos divām vidējām tautsaimniecībā. Ja māsa saņemtu 60% no ārsta likmes, sanitārs - 40%. Šim koeficientam tolaik piekrita arī Pasaules Banka.
Šobrīd esam no tā ļoti tālu. Nu ir jāsaka tā: valdība, kura 2005., 2006. gadā rakstiski apņēmās, ka pildīs kopīgi panākto vienošanos, ir piešmaukusi mediķus dubultā.
- Pagājušās nedēļas beigās jums bija tikšanās ar Saeimas komisiju un arī ar premjerministru. Kāds ir to sausais atlikums?
- Jā, 21. aprīlī tikāmies ar Saeimas komisiju, kur runājām par nozares finansējumu, arī par obligāto apdrošināšanu. Vairums komisijas deputātu apliecināja izpratni par to, kāpēc esam sākuši gatavot protesta akciju un kāpēc nepiekrītam valdības pašreizējai nostājai.
Tūlīt pēc šīs tikšanās Ministru kabinetā notika Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēde, kur tika apspriests valdības rīcības plāna projekts. Divas sadaļas - veselība un izglītība - līdz 26. aprīļa valdības sēdei palika atvērtas (26. aprīļa sēdē valdība mūsu kompromisa priekšlikumu nepieņēma). Piektdien tikāmies ar Ministru prezidentu. Bija arī citi nozares pārstāvji. Vienā jautājumā visi (vismaz tie, kuri izteicās) bija vienoti. Steidzami un būtiski jāpalielina nozares finansējums. Atbilstoši tam, ko iesaka PVO un Eiropas Komisija (EK). EK, kura parasti mīl formulēt savus ieteikumus diplomātiski, savā jaunākajā ziņojumā ir izteikusies ļoti skaidri: veselības aprūpes pieejamību Latvijā būtiski apdraud nepietiekamais valsts finansējums.
- Tomēr es lāgā nesaprotu, kāpēc viens no taču jau intelektuāļu, profesionāļu kopumiem (līdzās skolotājiem, juristiem…) gadiem nespēj panākt profesionālu varas attieksmi pret nozari un tās mērķi? Jūs secināt: valsts medicīna šobrīd ir sagrauta. Bet tā taču turas uz mediķiem.
- Paskatīsimies, par ko atbild mediķi. Pirmkārt, par to, kā katrs strādā. Tas ir skaidrs. Tālāk viņi atbild par to, kā viņi savu darbu, vajadzības, bez šaubām - arī atbildību skaidro sabiedrībai. Un, treškārt, viņi atbild par objektīvi pamatotu vēlmju sarakstu vai pieprasījumu, kas viņiem vajadzīgs, lai varētu izpildīt pirmo un galveno.
Latvijā situācijas, kad kāds mums paprasītu: ko jums vajag, lai varētu normāli, labi vai vēl labāk strādāt… nav bijis gadiem. Visu laiku jādzird pilnīgi pretējais - šito nevar, naudas nav, tieciet galā tāpat… ar iekšējām rezervēm. Iekšējās rezerves līdz kaut kādam brīdim var meklēt. Bet, ja reiz mēs zinām, ka normālam nozares darbam ir vajadzīgs konkrēts naudas daudzums (orientējoši - tie paši 5% no IKP), taču Latvijā visu laiku tiek dots mazāk, tad nav ko brīnīties, ka nozarē rodas un aug nevis veiksmes, bet problēmas. Tas ir tāpat kā paņemt kādu, kaut vai vislabāko, automašīnu un ieliet bākā divreiz mazāk benzīna nekā vajag, lai aizbrauktu no punkta A līdz punktam B. Un, ja mašīna apstājas pusceļā, pie visa vainot šoferi. Ārstu. Nē - vainīgs ir tas, kurš ielējis par maz benzīna. Šinī gadījumā - valdība un Saeima.
- Un tomēr - nekāds līdzekļu deficīts neattaisno atteikumu bērnam vai lingvistiskas pamācības palīdzības vietā. Tā nav naudas, tā ir stājas problēma.
- Jā, taisnība. Tie ir defekti. Katrā ganāmpulkā ir melnās avis, un tās ir jāidentificē un jāstrādā, lai šādu trūkumu nebūtu. Bet - melnās avs noķeršana nevar būt par pamatu nepareizai nozares budžeta plānošanai.
- Vēl mani izbrīnīja Kapicka kunga sacītais, ka medicīna Latvijā ir pasaules līmenī. Kā var būt medicīna pasaules līmenī, ja tautas veselības ainas dinamika ir negatīva? Pats esat teicis, ka Latvijā gadā uz kapiem ar vieglu roku tiek palaista viena pilsēta…
- Jā. Bet - šeit ir divas lietas. Viena lieta ir, teiksim, baltās, skaistās Himalaju virsotnes, ko esam sasnieguši, pateicoties mūsu ārstu meistarībai. Mikroķirurgi transplantē gandrīz jebko. Viņi teikuši, ka varētu transplantēt pat seju. Galvu vēl neuzņemas. Kardioķirurģija. Arī labs līmenis. Tas nozīmē, ka gan zina, gan prot.
Nelaime ir tajā, ka valsts nedod līdzekļus, lai šīs zināšanas un prasmes padarītu plaši lietojamas pacientu labā. Un tāpēc kopējais rezultāts no sistēmas darbošanās nav tāds, kādu cilvēki gaida. Un tāpēc rodas viedoklis, ka ir kaut kāds «melnais caurums», kurā naudu ber un ber, bet… atdeves nav. Nav cauruma - ir bezdibenis starp to, kas ir, un to, kas reāli vajadzīgs. Un tikmēr, kamēr šī plaisa netiks aizpildīta, mēs uz priekšu diemžēl nepavirzīsimies. Kāpēc tad ir tās garās rindas? Tāpēc, ka valsts apmaksā zināmu izmeklējumu vai konsultāciju skaitu. Tad, kad nauda beidzas, kad pakalpojumu skaits, kas ar šo naudu segts, beidzas, cilvēkiem saka: «Stop! Tagad stāviet rindā un gaidiet, kad atkal iedos naudu, tad mēs durvis atvērsim un pa vienam laidīsim iekšā.»
- Te man rodas jautājums - vai veselības politikā maz ir iezīmēta pozitīva tautas veselības kopainas dinamika? Vai arī pastāv tikai grābstīšanās esošā un varbūt nākamā gada budžeta līmenī?
- Informācija par to, kādi Latvijā ir saslimstības, mirstības, invaliditātes rādītāji, tiek apkopota, ministrijā ir institūcijas, kas ar to nodarbojas. Mēs šo informāciju aktualizējam, runājam, stāstām par to. Arī EK ir bāzusi Latvijai degunā to, ka mums ir īsākais veselīgi nodzīvoto gadu skaits, viens no īsākajiem paredzamajiem mūža ilgumiem, ka mums ir jaunajās ES dalībvalstīs visstraujāk augošā invaliditāte… Ka Latvija ik gadu zaudē apmēram 4% no darbaspēka, ko varētu nezaudēt, ja nozare tiktu pienācīgi finansēta. Šis datu kopums ir brēcošs.
- Vai tam pretī ir politika?
- Ir. Trīs pirkstu politika.
Vēsturiski skatoties, jau Valdis Dombrovskis ierakstīja, ka veselības nozares finansējums 2020. gadā būs 4,5% no IKP un katru gadu tiks attiecīgi palielināts. Neko no tā viņš neizpildīja. Tāpēc pats tagad ir siltā vietā, bet Vienotība ir nonākusi kaut kur citur. Ko mēs gaidām? To, ka valdība konsekventi virzīsies vai nu uz 4,5, vai 5 procentiem. No vienas puses. No otras puses - mēs saprotam: jo vairāk laika zaudēts nevirzoties, jo grūtāk atlikušajā laika nogrieznī (ja iezīmējam kaut vai to pašu 2020. gadu) uzlēkt līdz tiem 5%. Tāpēc esam spiesti rēķināties ar realitāti un atkāpties no tiem 4,3%, kas bija sākotnēji paredzēti uz 2018. gadu, uz 3,5%. Bet tajā pašā laikā mēs gribam, lai nākamgad ir pavisam konkrēti 3,25%, aiznākamajā - 3,5%. Turklāt - te jārēķinās ne tikai ar procentiem no IKP, bet arī ar to, ka IKP var augt vai arī krist. Šī ir otra svarīga pozīcija, par kuru PVO Latvijai rakstīja jau 2012. gadā (toreizējā veselības ministre un toreizējais finanšu ministrs šo informāciju no sabiedrības noslēpa). Proti - otrs rādītājs, kas jāievēro, finansējot veselības nozari, ir procents no konsolidētā kopbudžeta. Minimālais rādītājs, kas Latvijai būtu jāsasniedz veselības aprūpē, ir vismaz 12% no šiem vispārējiem izdevumiem. Šobrīd no 9,5 miljardiem eiro veselības aprūpei tiek 770 miljoni. Tātad - nav pat 10%.
- Ko, apjēdzis šo kopainu, teiksiet tautas sapulcē pirmajā maijā? Ko jūs gribat, lai cilvēki sadzird? Uz ko aicināsiet? Prasīsiet Saeimas atlaišanu, premjera demisiju…?
- Pirmā maija akcija lielā mērā veltīta tieši veselības problēmām. Tajā pašā laikā mēs saprotam, ka neviens nav vientuļa sala un arī veselības aprūpe nav vienīgā nozare. Katram ir kaut kāda sava sāpe, ko viņš, ja reiz sadūšojies piecelties kājās un atnākt, grib pateikt. Tāpēc jāļauj cilvēkiem runāt arī par citām lietām, kas sāp. Bet veselības aprūpe šoreiz ir vadošais iemesls.
Ar cilvēkiem jārunā skaidra, vienkārša valoda. Viņiem būtu jāsadzird tas, ka mēs pieprasām beidzot atbildīgu attieksmi pret valsts iedzīvotājiem. Nevis pret grāmatvedības tabulām. Iedzīvotājiem ir tiesības strādāt normālos apstākļos, saņemt par to atbilstīgu algu un - par nomaksātajiem nodokļiem - pieejamu un kvalitatīvu veselības aprūpi un izglītību tad, kad viņiem tā ir vajadzīga.
Mēs esam apzinājuši situāciju, noskaidrojuši, kā veselības aprūpi organizē, finansē citās Eiropas valstīs. Esam salikuši visu kopā, kopainu rādījuši un par to stāstījuši. Mēs runājam par sasniedzamām lietām. Par to, ko lielā mērā jau ir izdarījusi Igaunija un Lietuva. Mēs runājam par jauno ES dalībvalstu vidējo rādītāju. Par to, kas ir PVO ieteikumos globālākā mērogā. Tie ir vismaz 5% no IKP. Ir jāturpina konsekventi virzīties uz priekšu. Jo, svārstoties uz priekšu un atpakaļ, nespējot skaidri un gaiši pateikt, kāds būs rīcības plāns, kāda būs ceļa karte, cilvēkos tikai vairojas neticība. Neticība veselības aprūpei, neticība valdībai, neticība tam, ka ir vērts maksāt nodokļus. Ne jau velti Kažociņa kungs ir teicis, ka neticība šobrīd sasniegusi tādu līmeni, ka faktiski ir kļuvusi par pastāvīgu draudu valsts drošībai.
Taču - mūsos negrib ieklausīties. Tā vietā apvaino, ka nodarbojamies ar populismu, brāļojamies ar Kremli un vēl kaut ko. Tāds ir valdošo politiķu skatījums. Lai to izmainītu, mums diemžēl ir jāvēršas pie sabiedrības. Jo bez sabiedrības atbalsta, vieni paši, kā jūs redzat, mēs to nevarēsim izdarīt.
Par izteiksmes līdzekļiem vēl ir laiks padomāt, bet baidos, ka būs jārunā arī par neuzticības izteikšanu Ministru prezidentam. Saeima?… Lai nu paliek.
