Nevis 1. aprīļa joks, bet skandāls ir tas, ka Ministru prezidents Māris Kučinskis šajā datumā izbrāķēja un atdeva pārstrādāšanai pilnīgi visus ministriju iesniegtos rīcības plānus.
No 13 Latvijā esošajām ministrijām 11 izpildīja rīkojumu līdz 30. martam iesniegt Ministru prezidentam savus rīcības plānus. Sākotnēji bija domāts, ka 7. aprīlī būs iespējams šo plānu kopsavilkumu apspriest ar uzņēmēju un arodbiedrību vadītājiem, taču tad M. Kučinskis konstatēja, ka saņemtais ir tikai «deklaratīvas frāzes un pārstāsts par ikdienā veicamajiem darbiem». Šādā veidā Ministru prezidents 1. aprīlī publiski novērtēja ministriju un viņa izraudzīto ministru veikumu, paskaidrojot valdības sociālajiem partneriem, kāpēc 7. aprīļa tikšanās tiek atcelta. M. Kučinska vārdiem runājot, ministriju iesniegto plānu kvalitāte neatbilstot kritērijiem, par kuriem tika panākta vienošanās valdības deklarācijas apstiprināšanas laikā. Vakar ministrijas saņēma Ministru prezidenta biroja norādījumus, kas tieši neatbilst politiķu norunām katras konkrētās ministrijas plānā, un apsolīja šīs nedēļas laikā plānus pārrakstīt. Tomēr grūti noticēt, ka ministrijas un to pakļautības iestādes varētu sāk rīkoties citādi nekā rīkojušās līdz šim, tiklīdz to rīcības plānos tiks ieviesti jauni vārdi un frāzes.
Par atbalstu un pamudinājumu M. Kučinskim iespējams uzlūkot Latvijas mēroga viedokļu līdera, premjeru deleģējušās Zaļo un zemnieku savienības sadarbības partijas Latvijai un Ventspilij vadītāja, Ventspils mēra Aivara Lemberga 30. marta kritiku valdības rīcība plāna projektam. «Tātad rīcības programmā ir simtiem priekšlikumu, kā tērēt naudu. Lielākais ir veselībai – pāri par 300 miljoniem, bet es neredzu nevienu punktu, kā ekonomēt naudu. Ja nav punkta, kā ekonomēt naudu, kas tad tas par rīcības plānu? Nākamais, protams, ir kā pelnīt naudu, – arī par to nekā nav,» stāstīja A. Lembergs. Šo plānu burtiski divos vārdos viņš nosauca par «sociālistisko utopismu».
M. Kučinska aktivitāte ir saprotama no komunikāciju taktikas viedokļa, jo ir taču jādod sabiedrībai kaut kāds pamatojums, kāpēc gandrīz vieni un tie paši cilvēki pārsēdās no Laimdotas Straujumas valdības M. Kučinska valdībā. Šādā skatījumā M. Kučinska rīcība sniedz divus vēstījumus. Pirmkārt, ka tajā laikā, kad sabiedrība zākāja politiķus par nespēju izveidot jauno valdību, viņi īstenībā ir spējuši par kaut ko ļoti būtisku vienoties. Otrkārt, ka tagad valdībai ir vadītājs, kurš spēj prasīt vienošanos izpildi.
No vienas puses, ļoti labi, ka tagad uz valdību pārceļojuši nodomi, ka vajadzīgas izmaiņas jeb reformas, par ko gadiem ilgi pārsvarā savā nodabā ir runājis Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. No otras puses, slikti, ka neko konkrētu viņš tā arī nav pateicis. 2014. gada 20. oktobrī Neatkarīgā atreferēja I. Rimšēviča uzstāšanos paša organizētā pasākumā, kur namatēvs nāca klajā ar definīciju, ka «strukturālās reformas nozīmē tādus pārveidojumus sistēmā, lai tā uzlabotu savas darbības rezultātus atbilstoši efektīvākiem laika, darba un naudas ieguldījumiem». Gadi pagāja, veltīgi lūdzot no I. Rimšēviča kaut kādu konkretizāciju, kas tieši būtu jāpārveido «sistēmā», t.i., Latvijā, vismaz no viņa viedokļa. Te gan jāatzīst – Latvijas Bankas atturība pamācīt valdību ir lielā mērā saistīta ar to, ka arī valdība nemāca Latvijas Banku. Tagad valdība pati gribot reformas – ko tas varētu nozīmēt?
Latvijas Banka uz savu 2014. gada rudens pasākumu bija sapulcinājusi pirmā lieluma zvaigznes finanšu pasaules debesīs, kuru uzskaitījumam pietiek pieminēt Vācijas Bankas (Deutsche Bundesbank) prezidentu Jensu Veidmanu (Jens Weidmann) un Polijas ekonomisko brīnumu virzītāju Lešeku Balceroviču. Tomēr visi pasākuma dalībnieki mocījās ar reformu definēšanu līdzīgi kā I. Rimšēvičs, līdz beidzot uzmirdzēja L. Balcerovičs kaut ar negatīvu definīciju, ka reformas nebūs tik lielas nepatikšanas kā Otrais pasaules karš, kaut arī tās noteikti būs lielas nepatikšanas, ja vispār būs reformas. Šāda reformu skaidrojuma adaptāciju Latvijai banka uzticēja savam darbiniekam Oļegam Krasnopjorovam. Proti, ka «strukturālās reformas» «nav visaptverošā algu griešana un atlaišanas». Ja tā, tad izcilākais reformators Latvijā ir veselības ministrs Guntis Belēvičs, kurš atņem naudu reģionālajām slimnīcām un iedod dažām lielajām slimnīcām Rīgā. Diez vai O. Krasnopjorovs parakstītos zem šāda apgalvojuma. Ticamāk, ka viņš atkārtotu Neatkarīgajai jau paustās atrunas, ka reformām «jāmaksimizē pozitīvās sekas un jāminimizē negatīvās», nevis jāsamazina laucinieku izredzes tikt pie ārsta pat tad, ja rīdzinieku izredzes mazliet palielinās.
2014. gada rudens pasākuma kopsaucējs bija aicinājums Eiropas Centrālajai bankai neuzpirkt eirozonas valstu parādzīmes, kas ar praktiski bezgalīga kredīta piešķiršanu valdībām nobloķēšot jebkādas reformas. Šajā ziņā toni uzdodošais J. Veidmans skaidroja it kā ļoti pašsaprotamas lietas, ka naudas drukāšana iznīcinās vācu tagadējo un topošo pensionāru uzkrātos divus triljonus (ne miljardus) eiro. Ja Vācija ar augstu inflāciju samazinātu valsts, pavalstu un visus citus parādus, tai nāktos vai nu kompensēt pensionāriem nodarītos zaudējumus, lai Vācija paliktu tagadējā valsts ar visiem tās tiesiskuma standartiem, vai sekot bijušās PSRS piemēram, kas atkratījās no saviem iekšējiem un ārējiem parādiem ar valsts sadalīšanu. Nepilnus divus gadus vēlāk ECB ir naudas drukāšanā gājusi daudz tālāk, nekā 2014. gadā varēja sapņot. Inflāciju tas nav izraisījis, bet J. Veidmans tik un tā brīdina par pieaugošu risku, ka «fiskālā politika sagādās vilšanos». Šeit citēts J. Veidmana runas izklāsts, ar kuru pašlaik sākas Vācijas Bankas mājaslapa. I. Rimšēvičs šādiem uzskatiem pievienojas, cik nu viņa vai Latvijas ietekme ECB to ļauj.
Inflācijas nesekošanu eiro drukāšanas pieaugumam J. Veidmans izskaidro ar to, ka «ar naudas politiku ir riskēts nonākt par tālu nezināmā teritorijā», ko neapraksta tagadējās ekonomiskās mācības. Tomēr redzams, ka naudas drukāšanas komplektā ietilpstošās negatīvās depozītprocentlikmes noved pie tā paša, pie kā inflācija, jo izputina pensionārus ar negatīvu ienesīgumu pensiju fondos. Uzskatāmāk un pārliecinošāk mūsu apstākļiem to apliecina vakardienas dati portālā manapensija.lv par zaudējumiem, kādus gada laikā cietuši praktiski visi no 1,2 miljoniem cilvēku, kuriem Latvijā ir kaut kādi uzkrājumi 2. līmeņa pensiju fondos. Protams, ļaudis var cerēt uz naudu arī no 1. un 3. pensiju līmeņa, taču eiro drukāšana un eiro uzkrājumu vērtības zudums izraisa nemieru, ko vismaz Latvijas valdība nevar ignorēt, pat ja M. Kučinska prasībai uzlabot valsts iestāžu darbu nekādu rezultātu nebūs.
