Latvijā: SARUNA: Motivēt, lai nav vēlme ražot vienreizlietojamu preci Komentēt
 
Latvijā

SARUNA: Motivēt, lai nav vēlme ražot vienreizlietojamu preci

 
CĪŅA PRET PLASTMASU. Rudīte Vesere informē, ka Eiropas Savienības dalībvalstīm līdz 2018. gada beigām jānodrošina, ka plānos plastmasas iepirkumu maisiņus veikalos vairs neizsniedz bez maksas, bet līdz 2025. gada 31. decembrim būtu jāpanāk, lai gada patēriņa apjoms nepārsniedz 40 vieglās plastmasas iepirkumu maisiņus uz vienu cilvēku / F64

Intervija ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktori Rudīti Veseri.

– Valsts kontroles ziņojumā teikts, ka 44 Latvijas pašvaldību iedzīvotāji divarpus gados par atkritumu izvešanu pārmaksājuši 3,66 miljonus eiro. Kādi ir ministrijas secinājumi, kāpēc tāda pārmaksa radusies? Vai esat saņēmuši iedzīvotāju sūdzības par šo jautājumu?

– Neesam saņēmuši sūdzības no iedzīvotājiem ar jautājumu: esmu pārmaksājis par atkritumiem, ko man darīt? Gribu piebilst, ka Valsts kontrole izskatīja 44 pašvaldību darbību, bet tas nenozīmē, ka pārējās strādājušas citādi un tur problēmas nepastāv. Analītiski vērtējot, uzskatām, ka ir diskutabli pateikt – tieši tāda summa ir pārmaksāta, jo ne likumi, ne noteikumi nepateica, kādā veidā ir precīzi jāpārrēķina tilpums no kubikmetriem uz tonnām. Bet pārrēķināt vajadzēja. No 2004. gada bija publiski pieejams zinātnisks pētījums, un praktiski visi apsaimniekotāji lietoja tajā norādītos koeficientus un rādītājus. Ja nav noteikta konkrēta kārtība, tad izmanto pieejamo. Tajā pašā laikā piekrītam, ka komersantiem vajadzēja vērtēt reālo situāciju un faktisko tilpumu un masu, un to attiecību, nevis bija jābalstās tikai uz vienu pētījumu.

Šobrīd ministrija intensīvi strādā pie Atkritumu apsaimniekošanas likuma grozījumiem, kuros būs precīzi pateikts, kas, kurā brīdī, kam ir jādara, kādā veidā veikt pārrēķinus, kādus rādītājus ņemt vērā. Papildus tiks noteikti pienākumi apsaimniekotājam katru gadu izvērtēt atkritumu sastāvu, veicot uzmērījumus. Tas pats attiecas uz pārrēķinu par dabas resursu nodokli. Kad šī kārtība tiks pieņemta Saeimā, plānojam, ka pārrēķini pēc tur pieņemtajām formulām būs jāveic no 2018. gada 1. janvāra, bet līdz tam – jāpiemēro pārrēķina koeficients.

Gribētu atgādināt, ka maksu par atkritumu apsaimniekošanu apstiprina pašvaldība. Ja pašvaldības bija saskatījušas problēmu, jau sen varēja rīkoties un apsaimniekotājiem norādīt, ka jāveic mērījumi, lai iegūtu precīzus datus un iedzīvotāju maksājumi būtu atbilstoši saražotajam atkritumu daudzumam.

– Kad grozījumi varētu stāties spēkā?

– Ceram, ka likumprojektu parlamentā varētu pieņemt līdz Saeimas vasaras brīvdienām.

– Pašlaik atkritumu apsaimniekošanas nozare ir kaut cik sakārtota?

– Gribētu teikt, ka runājam ne tik daudz par nozari vien kā par visu sistēmu. Tas nozīmē – par visām iesaistītajām pusēm, sākot ar atkritumu radītāju, katru no mums, kas saražo atkritumus mājās, darbavietā, piknikā un tā tālāk. Pēc tam – par atkritumu apsaimniekotāju, kurš savāc atkritumus, sašķiro un nogādā vai nu uz pārstrādi, vai uz atkritumu apglabāšanas poligonu, kā arī par pašvaldību, jo sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšana iedzīvotājiem ir pašvaldību autonoma funkcija. No pašvaldības pieejas lielā mērā ir atkarīgs, kā šis process tiek organizēts uz vietas.

Negribētu piekrist, ka sistēmā ir liels haoss, jo pēdējos 20 gados esam ļoti rūpīgi strādājuši, lai no haosa pārietu uz sistēmisku pieeju, sistēmisku domāšanu un sistēmisku darbu. Protams, vēl ir ko darīt un ir mērķis, kura virzienā attīstīties, jo ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē pēdējos gados atkritumiem ir pieteikts īpašs karš. Atkritumus uzskatām par kaut ko nevajadzīgu un traucējošu, no tiem gribam atbrīvoties. Jāmaina domāšana, jo atkritumi ne tikai var būt, bet ir vērtīgs resurss. Iegūstam pozitīvu rezultātu, atkritumus gan atkārtoti izmantojot, gan reģenerējot, gan pārstrādājot no materiāla materiālā. Pirmkārt, tas ļauj samazināt resursus, ko ņemam no dabas, lai saražotu kaut ko jaunu. Piemēram, lai saražotu stiklu, vajag kvarca smiltis, bet tās daļēji var aizvietot ar stikla lauskām. Kvarca smiltis vairāk neradīsies – cik dabā ir, tik ir, bet to patēriņu gan varam samazināt un tērēt pārdomāti. Otrkārt, zemes platība, kurā izvietojam atkritumus. Atkritumu poligoni aizņem noteiktu teritoriju, to darbība vidēji ilgst 25–30 gadu, pie pašreizējām tendencēm un attīstības poligoni varētu darboties vēl ilgāk. Attiecīgi šo teritoriju ilgstoši nevaram izmantot citiem mērķiem. Tas nozīmē, ka zeme ir vēl viens resurss, kas tiek izmantots, bet šī resursa izmantošanu īsti nenovērtējam. Samazinot atkritumu apjomu, tos pārstrādājot un samazinot apglabājamo daudzumu, arī zemes resursi tiek izmantoti daudz efektīvāk.

– Iedzīvotāji tiek aicināti šķirot atkritumus, diemžēl rīdzinieki konstatē, ka konteineru atsevišķiem atkritumu veidiem visur nemaz nav.

– Rīgā atkritumu apsaimniekošanas sistēma diemžēl nav sakārtota. Tiešām, visā pilsētas teritorijā iedzīvotājiem nav iespēju šķirot atkritumus mājas apstākļos un adekvātā attālumā tos nodot. Kā jau teicu, atkritumu pakalpojuma organizēšana ir pašvaldības funkcija, tā izvērtē un nosaka, kāda ir sistēma, ievērojot visus atkritumu apsaimniekošanas nosacījumus, kas likumos un noteikumos, un valsts atkritumu apsaimniekošanas plānā noteikti. Pašvaldība atbilstošā procedūrā izvēlas komersantu, kas to darīs, un nosaka prasības atkritumu apsaimniekošanai savā teritorijā. Šo kārtību, iesaistīto pušu tiesības un pienākumus nosaka saistošajos noteikumos un līgumos ar atkritumu apsaimniekotājiem. Ja Rīgā būtu skaidri noteikts, kur un kādi dalītās vākšanas konteineri atkritumu apsaimniekotājiem jāizvieto, tad šis jautājums būtu atrisināts.

No otras puses, iedzīvotājiem ir pietiekami lielas iespējas ietekmēt šo procesu. Vēl nesen dažas pašvaldības minēja, ka iedzīvotāji prasa, kāpēc kaimiņu novadā ir iespēja mājās sašķirot atkritumus un maksāt mazāk, bet kāpēc mums nav šādu konteineru? Tas arī pašvaldības ir papildus motivējis attīstīt atkritumu dalītās vākšanas sistēmu savā teritorijā.

– Nereti atkritumu šķirotāji redz, ka konteineru saturs tiek sabērts vienā mašīnā. Jautājums – kāda vajadzība šķirot?

– Esam daudzkārt vērsuši uzmanību, ka iedzīvotājiem tas ir jāizskaidro: ir atkritumu veidi, kurus varētu likt kopā, piemēram, plastmasa un papīrs vai kartons. Ja no izvešanas biežuma un maršruta tas ir ekonomiski pamatotāk, kāpēc šos atkritumus nelikt vienā konteinerā? Savukārt stikls un metāls būtu liekams atsevišķi. Jā, ir bijis tā, kā konteineru saturu saber kopā ar nešķirotiem atkritumiem vienā mašīnā. Lai cik apzinīgi būtu iedzīvotāji un šķirotu atkritumus, atrodas kāds, kurš iemet kaut ko neatbilstošu. Pie plastmasas pudelēm – metāla bundžu, kartupeļu mizas u.c., un viss konteinera saturs ir jāpāršķiro. Ja skaidri redzams, ka konteinerā ir ļoti daudz nešķirotu atkritumu, tad tos ieber mašīnā pie nešķirotajiem atkritumiem, jo materiāls jau ir sabojāts. Šo saturu vairs nevar likt uz dalīto atkritumu šķirošanas līnijas.

– Vai tiešām taisnība ir aicinājumam «jo vairāk šķirosiet, jo mazāk maksāsiet»?

– Absolūti pareizi. Maksa ir noteikta par kubikmetriem. Ja mājās atkritumus sašķiroju un daļu aiznesu uz speciālo laukumu vai konteineru, tad tas, ko iemetīšu kopējā nešķirotu atkritumu konteinerā, būs mazākā apjomā un samazināsies arī manas izmaksas par nešķirotu atkritumu apsaimniekošanu.

– Ja pašvaldība vai apsaimniekotājs izlemj, ka dalītas šķirošanas konteineru kādā pagalmā nebūs, tādējādi iedzīvotājiem bez vārda runas tiek paaugstināta maksa par atkritumu apsaimniekošanu?

– Jā, bet, ja pieņem šādu lēmumu, ka dalītā vākšana pašvaldībā netiek piedāvāta un nodrošināta, tas būs likumam neatbilstošs lēmums, jo no 2015. gada 1. janvāra pašvaldībām ir pienākums nodrošināt, ka iedzīvotājiem ir pieejams dalītas vākšanas pakalpojums. Tas nozīmē, ka visās pašvaldībās šādai iespējai ir jābūt. Latvijā visās pašvaldībās šis jautājums vēl nav atrisināts pilnībā, tajā skaitā Rīgā. Protams, ir jāizvērtē, cik un kādi konteineri jāizvieto, ievērojot iedzīvotāju blīvumu, apbūves veidu un citus rādītājus.

– Vai Latvijā atkritumu konteineri ir aprīkoti ar čipiem, bet mašīnas – ar svariem? Tad gan varētu visprecīzāk aprēķināt, cik atkritumu saražots un cik par to jāmaksā. Gadās, ka mašīnā izgāž pustukšu konteineru, jo atkritumu izvedējiem ir jābrauc tajā dienā un laikā.

– Latvijā šobrīd šāda sistēma nav nevienā pašvaldībā. Protams, to, cik atkritumu radīts, visprecīzāk varētu noteikt pēc svara. Tad konteineram jābūt čipētam, mašīnai – aprīkotai ar svariem. Latvijā ir divas pašvaldības, kas plāno izvirzīt šādas prasības iepirkumā. Taču tad sākotnējās izmaksas šādas sistēmas izveidei būs dārgākas. Otrs jautājums – kā šī sistēma darbojas visos gadalaikos. Vai lielā aukstumā un karstumā svari strādās bez problēmām? Teicāt par nepilnu konteineru izgāšanu. Iedzīvotāji par to sūdzas, bet aizmirst pateikt, ka mēdz būt arī gadījumi, kad konteineri ir pilni ar kaudzi. Tādējādi gada laikā apjoms izlīdzinās.

– Sāpīgs un neatrisināts jautājums ir lielgabarīta atkritumi un būvgruži daudzdzīvokļu mājās. Uz papīra viss droši vien izskatās labi, bet ikdienā pagalmos pie atkritumu konteineriem sakrauj vecus dīvānus, skapjus, galdus un nomainītos logus, kas laikam jau skaitās būvgruži.

– Optimāli būtu, ja pašvaldība saistošajos noteikumos un apsaimniekošanas līgumos iekļautu prasības un nosacījumus, ko darīt ar lielgabarīta atkritumiem: vai dzīvokļa īpašniekam pašam zvanīt komersantam un vienoties par izvešanu vai atstāt pie konteineriem noteiktos laikos, vai šis būs pakalpojums par papildu maksu. Latvijā ir pašvaldības, kur tas tiek veiksmīgi risināts. Piemēram, noteiktā laikā vai vietā var atstāt mēbeles. Vēl ir risinājums, ka lielgabarīta atkritumus var aizvest uz dalītās vākšanas laukumiem.

– Ticiet man, kad meklēju, kā legāli atbrīvoties no vecajiem koka logiem, vislielākās problēmas radās ar stikliem. Sadzīves atkritumu konteinerā likt nedrīkst, bet pretim neviens tos negribēja ņemt, kur nu vēl braukt pēc pāris stikliem, lai utilizētu.

– Iespējas ir sameklēt būvniecības atkritumu apsaimniekotāju, kuram ir atbilstoša atļauja, to īpaši uzsveru, jo diemžēl dažādos reklāmas izdevumos būvniecības atkritumus piedāvā izvest, bet faktiski tas tiek darīts ar busiņu un nav prognozējams, kur šie atkritumi nonāk.

– Tieši būvniecības firmas ieteica neizmantot viņu pakalpojumus, jo divu logu dēļ īrēt konteineru vai īpašu maisu ir dārgi. Turklāt arī būvniecības atkritumi ir jāšķiro, visu nevar bērt kopā. Bija firma, kurā pateica: mums būtu jābrauc pie jums, bet nebrauksim. Nav izdevīgi.

– Tas Latvijā ir sāpīgs jautājums. Esam daudz pie tā strādājuši gan sadarbībā ar Ekonomikas ministriju, gan Latvijas Pašvaldību savienību, gan ar Latvijas Lielo pilsētu asociāciju. Šobrīd vērtējam, kā šis process visoptimālāk organizējams, kā tas tiek īstenots praksē un kā šo procesu labāk regulēt no likuma puses. Ja pašvaldība atbild par visiem sadzīves atkritumiem, tad pašvaldībai būtu jādomā arī par to, kādā veidā iedzīvotājam nodrošināt būvniecības atkritumu izvešanu. Ja iedzīvotājam jāņem milzīgs konteiners, kur ielikt divus logus par dārgu cenu, tad jautājums, vai viņš to darīs. Strādājam, lai šo jautājumu sakārtotu, bet ir daudz ko darīt, lai nebūtu situācija, par kuru stāstāt. Daudz jāstrādā pie jautājuma, kā motivēt iedzīvotāju būt draudzīgākam sev un videi.

– Ko iesākt ar pārtikas atkritumiem? Tos var izmantot kompostā, bet vai kādā Latvijas pašvaldībā ir pieredze, kā pārtikas atkritumus izmantot centralizēti?

– Bioloģiski noārdāmo atkritumu apjoms ikdienā ir paliels. Privātmājas kompostē lielu daļu šādu atkritumu. Dažās pašvaldībās ir bijuši projekti, kad tika novietoti speciāli konteineri vai izsniegti speciāli maisi, kur iedzīvotājiem salikt atkritumu bioloģiski noārdāmo daļu. Kartupeļu, apelsīnu mizas, u.c. – visu var kompostēt. Lietuvā un Igaunijā tiek plānots, ka no 2018. gada būs obligāti dalīti jāvāc arī šie atkritumi. Mēs arī vērtējam šādas pieejas ieviešanas iespēju. Eiropā pārtikas atkritumu samazināšanai ir pievērsta pastiprināta uzmanība – Eiropas Komisija nākusi klajā ar direktīvu pakotni par pāreju uz apļveida ekonomiku, tajā skaitā par atkritumu apjoma samazināšanu.

– Kā varētu samazināt pārtikas atkritumu apjomu? Nepirkt vairāk nekā var apēst?

– Protams, arī šī pieeja. Eiropas līmenī tiek domāts, kā pārtiku izlietot racionālāk un saprātīgāk. Tiek apspriesta iespēja pārvērtēt pieeju derīguma termiņam daļai pārtikas produktu. Piemēram, cepumus izmetam, ja derīguma termiņš ir beidzies, jo tā ir pieņemts. Varbūt tikai derīguma termiņa dēļ neizmest atkritumos to, kas vēl ir patērējams uzturā?

– Vai pēc tam, kad plastmasas maisiņus veikalos vairs nemet pakaļ, bet par tiem ir jāmaksā, maisiņu patēriņš ir samazinājies?

– Jā. Ja cilvēks nav atbildīgs pret dabu un vidi, kurā dzīvo, tad tas ietekmē vidi, kurā viņš uzturas, un tajā skaitā viņa labsajūtu. Ja citi argumenti nepalīdz, tad visbiežāk nostrādā izmaksas, tēriņi, maciņa tukšošana. Jaunā Eiropas direktīva attiecas uz plānajiem plastmasas maisiņiem, pasaulē tā ir nopietna problēma, jo tos lietojam pa labi un pa kreisi. Atsevišķas valstis izlēmušas aizliegt plāno maisiņu lietošanu vispār. Dabā nonāk daudz plāno plastmasas maisiņu, un tas traucē dzīvai radībai, tajā skaitā okeānos un jūrā. Pirmajā mirklī to nenovērtējam. Ja dzīva radība ielien maisiņā, tad visbiežāk netiek ārā un aiziet bojā. Tāds pats iznākums būs, ja dzīvnieks apēd maisiņus. Piemēram, ir izrēķināts, ka valis, apēdot 85 kilogramus plastmasas atkritumu, iet bojā. Plastmasa sadalās labākajā gadījumā 100 gadu laikā. Bet šajā laikā tā ne tik daudz sadalīsies, cik saplīsīs arvien mazākos gabaliņos.

Lai šo jautājumu risinātu, daudzas valstis strādā, lai samazinātu tādu maisiņu patēriņu. Lai aizstātu klasiskos plastmasas maisiņus ar videi draudzīgākiem, piemēram, papīra, auduma, bioplastmasas materiāliem.

Latvijā pirmais solis tika sperts 2008. gadā, kad tika pieņemtas paaugstinātas dabas resursu nodokļa likmes tieši par plastmasas iepirkumu maisiņiem. Tie tika sadalīti plānajos un tā sauktajos biezajos, kurus varam izmantot vairākas reizes un beigās tur vēl varam ielikt atkritumus un izmest. Jau tajā gadā maisiņu kopējais patēriņš samazinājās par 42 procentiem. Latvijā maisiņu patēriņš ir zemāks nekā vidēji Eiropā. Ir avoti, kuros norādīts, ka Latvijā viens cilvēks patērē līdz 480 maisiņiem gadā, bet esam vērsuši Eiropas Komisijas uzmanību, ka šie skaitļi nav korekti. Patēriņš ir vidēji 205 plānie un biezie maisiņi gadā.

Tāpēc valstīm līdz 2018. gadam jāizvērtē, kā rīkoties: vai plastmasas maisiņus vispār aizliegt lietot veikalos vai uzlikt par tiem maksu.

– Veikalos tiešām pārdod dabai draudzīgās plastmasas maisiņus? Tiek rakstīts, ka tie ir bio, ka ātri sadalās.

– Pārsvarā veikalos Latvijā nelieto bioplastmasas maisiņus, kas dabā sadalās. Ja pircējs grib saprast, kāda materiāla maisiņu pērk, tad nevajag paļauties uz uzrakstu «bioloģiskais» vai «ekoloģiskais». Tas vairāk ir tirgotāju žests, mārketinga triks. Lai pateiktu, vai maisiņš ir no bioplastmasas, uz tā jābūt attiecīgam uzrakstam un papildus – arī licences numuram. Šādu maisiņu ražotāji saņem licenci, kuras numuru uzdrukā uz maisiņa. Ir arī speciālas zīmes, pēc kurām var atpazīt bioplastmasu (tās var aplūkot mūsu mājaslapā http://www.varam.gov.lv/lat/darbibas_veidi/iepakojums/bioplastmasas_markejums/?doc=9978). Latvijā tāda zīme nav izveidota, jo paši diemžēl neražojam šādus maisiņus, lai gan Latvijā ir veikti daudzi pētījumi par bioplastmasas pielietojuma iespējām. Jāatzīmē, ka šī materiāla maisiņi ir kompostējami, bet paši tie nesadalīsies. Tie sadalās apmēram sešu mēnešu laikā noteiktos apstākļos – komposts ir jāgroza, jāmaina temperatūra.

– Cik atkritumu gadā saražo viens vidējais Latvijas iedzīvotājs?

– 281 kilogramu sadzīves atkritumu.

– Esat gatava prognozēt, kādi jaunumi atkritumu apsaimniekošanā mūs sagaidīs pēc divdesmit un vairāk gadiem?

– Ilgtermiņā jārunā par Eiropas Savienības un Eiropas Komisijas iniciatīvām, kas nosaka diezgan striktu kārtību un mērķus līdz 2030. gadam. Tie attieksies uz visām dalībvalstīm, arī uz Latviju. Paredzēts, ka poligonos varēs apglabāt vairs tikai 10 procentus no visa radītā atkritumu apjoma. Ja varēsim pierādīt, ka esam izdarījuši visu, ko varējām, bet objektīvi nevaram sasniegt šos rādītājus, tad Latvijā tie varētu būtu 20 procenti. Bet vajadzētu domāt arī par savām vajadzībām un izmantot visas iespējas, ar kurām varam ietekmēt atkritumu apjoma samazināšanu. Piemēram, preču atkārtota izmantošana un lietošana. Nepieciešams veidot un attīstīt sistēmu, kā nevis izmest, bet atdot citam to, kas nav vajadzīgs pašam. Piemēram, Otrā elpa un līdzīgos uzņēmumos, kuru darbība balstās uz trīs pamatvērtību – labdarības, vides saudzēšanas un sociālās atbildības – mijiedarbību.

Latvijā dzīvo pietiekami atraktīvi domājoši cilvēki. Interesenti ir izveidojuši Kompostētāju klubu, kur apmainās ar idejām, kā iegūt labumu no bioloģiski noārdāmiem materiāliem, kā tos izmantot par enerģijas avotu.

– Feisbukā ir domubiedru grupas, kurās aktīvi mainās, pērk un pārdod.

– Pašreiz tā ir vairāk iedzīvotāju iniciatīva, ar to nodarbojas atsevišķas interesentu grupas, bet attieksme un mērķis – lietu izmantojam maksimāli līdz pēdējam – jāizvirza valsts līmenī. Lai nenotiek tā, ka pērkam atkal jaunu mobilā telefona modeli, lai gan iepriekšējais vēl ir labs. Pieprasījums ietekmē piedāvājumu. Ja patērētājs nepirks kādu preci vai tās veidu, pirks mazāk un pārdomātāk, tad to neražos. Mērķim un instrumentiem ir jābūt tādiem, lai arī ražotājam nav vēlme izgatavot vienreiz lietojamu preci. Lai viņš ražo remontējamu lietu, kurai var nomainīt detaļas un lietot ilgstoši, lai tā ir izturīga un to var pārstrādāt. Prasība, ka mobilo tālruņu lādētājiem ir jāatbilst visu modeļu telefona aparātiem, ir viens soli šajā virzienā. Lai iedzīvotājiem ir motivācija lietu nevis izmest, bet lai tā nonāk pārstrādes uzņēmumā, kur no tās tiks radīts kaut kas jauns – siltumenerģija, komposts, ielu segums vai pat džemperis. Piemēram, darbnīca Buteljons veido dizaina priekšmetus no stikla pudelēm, ko citi met ārā. Un cilvēki ir gatavi atnest pudeles. Tādā veidā – ar piemēriem – jāpanāk, lai domāšana mainās, jāinformē iedzīvotāji, kādas ir viņu iespējas, tiesības un pienākumi.



Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers