Ir tomēr cilvēki, kuri dodas no Krievijas uz Eiropu, uz Latviju nevis Eiropas komforta dēļ, bet tāpēc, ka uzskata sevi par nesavietojamiem ar Krievijā pastāvošo režīmu. Lai arī, ja uzlūkot vispārējo patēriņa standartu, viņiem Krievijā neklājās slikti. Un viņi tur nebija aktīvi opozicionāri.
Elena Košeļeva un Anatolijs Sotčenko ir ģimene. Viņiem ir divas meitas – Klaudija un Anfisa. 2009. gadā viņi reģistrēja Latvijā savu uzņēmumu, nopirka māju un 2010. gadā pārcēlās. Viņi un viņu bērni ļoti labi runā latviski. Iespējams, viņu stāsts, viņu attieksme pret Latviju vedinās arī mūs, latviešus, kaut mazliet savādāk uzlūkot savu zemi. Maigāk un ar lielāku mīlestību.
– Kas jūs esat?
Elena Košeļeva: – Mēs esam no paaudzes, kura iestājās universitātēs deviņdesmitajā gadā. Mūsu uzskati veidojās perestroikas laikā. Tā laika brīvības pote iedarbojas joprojām, un nekāda pārticība, nekāds šķietams dižums vairs neko nemainīs.
Es biju Centrālās bankas ierēdne un vienlaikus pasniedzu augstskolās. Centrālajā bankā es sāku strādāt tad, kad vēl nebija Likuma par bankām. Var teikt, ka Krievijā pastāvošā banku likumdošana ir rakstīta arī ar manu roku. Normāla banku sistēma radās mūsu acu priekšā. No nulles. Bet pēc 2000. gada Krievija tik vien kā plūc tās reformas augļus, kuru deviņdesmitajos īstenoja tā laika reformatoru (tagad ļoti lamāto demokrātu) komanda. Es to apgalvoju kā ekonomiste.
Pārcēlusies uz citu valsti, es zaudēju iespēju turpināt savu profesionālo un zinātnisko darbību. Un tomēr esmu pārliecināta, ka ir lietas, kas ir svarīgākas par profesiju, svarīgākas par karjeru, svarīgākas par naudu.
– Bet vai krieviskā sākotne nesmeldz?
E. K.: – Ciktāl runāt par nacionalitāti, tik manī plūst piecas asinis. Es nejūtu sevi ne kā krievieti, ne kā ukrainieti, ne kā polieti, ne kā ebrejieti, ne kā čigānieti (viss mans komplekts). Ja tomēr identificēt sevi, tad – esmu eiropiete. Esmu uzaugusi internacionālā ģimenē, kurā tika kultivētas Eiropas vērtības.
Savukārt Krievija no tām novērsās un izvēlējās citu ceļu. Man žēl, ka nācija, kura savā būtībā ir eiropeiska, kuras kultūra tās kopumā veidojusies Eiropas kultūras iespaidā, nez kāpēc skatās uz Austrumiem. Tajā ziņā, ka valsts vairāk sliecas pieņemt Austrumu despotijas, nevis Rietumu demokrātijas modeli.
Tāpēc pārcelšanās uz Eiropu, pārcelšanās uz Latviju man nebija nekas cits, kā vien atgriešanās savā vēsturiskajā, savā kultūras, mentālajā dzimtenē.
Anatolijs Sotčenko: – Mans vectēvs un vecāmāte bija Latvijas pilsoņi. Arhīva dati liecina, ka mani senči dzīvojuši Latvijā vismaz piecās paaudzēs. Mans tēvs piedzima un auga Latvijā. Dienesta laikā Ļeņingradā viņš iepazinās ar manu mammu. Es piedzimu tur, bet pēc tam mani atveda uz Latviju. Te nokristīja un audzināja līdz skolai. Manas pirmās bērna atmiņas saistās ar Latviju.
Kad apprecējos un mums piedzima meita, sākām apmeklēt Latviju regulāri. Trīsdesmit gados es sāku saprast, ka mentāli mana personība ir veidojusies tieši Latvijā. Tāpēc, ka Krievijā es vienmēr jutos mazliet dīvaini. Attiecībās ar cilvēkiem man bija daudz kas nesaprotams. Tur es vienmēr jutos kā baltā vārna. Kā cilvēks, kurš neiekļaujas standartos. Kad atbraucu šurp, sapratu, ka nepavisam neesmu balta vārna.
E. K.: – Anatolijam tā bija atgriešanās dzimtenē. Pie savām saknēm, pie šīs te gaisotnes, kas uztur skaidrību attiecībās starp cilvēkiem. Viņš sajutās kā mājās.
– Kas tieši Krievijas politiskajā ikdienā noveda jūs līdz nesavietojamībai ar režīmu?
E. K.: – 2010. gadā jau bija pilnīgi skaidrs, ka valsts slīgst diktatūrā un kļūst ļoti grūti dzīvot. Cilvēki vairs nevarēja atklāti paust savu kritisko viedokli, neriskējot izsaukt pret sevi negatīvu kolēģu vai pat draugu un radinieku attieksmi. Pēc Gruzijas kara (kuru, tāpat kā tam sekojošo karu Ukrainā, izraisīja Krievija) agresijas temperatūra sabiedrībā arvien cēlās. Kļuva skaidrs, ka audzināt bērnus militārisma un naida gaisotnē kļūst neiespējami.
– Bet kas bija tas, teiksim, pēdējais piliens, kas lika jums pieņemt galīgo lēmumu?
E. K: – Par pēdējo pilienu kļuva šausmīgais 2009. gada terorakts uz dzelzceļa Maskava–Pēterburga. Tas raksturo reālo pastāvošā Krievijas režīma attieksmi pret cilvēkiem. Mans vīrs bija vilcienā Ņevas ekspresis, kuru uzspridzināja. Sprādziens norāva un apgāza trīs pēdējos vagonus. Pārējo vagonu pasažieri bija neziņā, kāpēc vilciens strauji apstājies. Viņiem neko neteica. Nekādas informācijas. Kad Anatolijs devās uzzināt, kas noticis, viņš ieraudzīja vilciena priekšnieku, kurš pūlējās aizsegt sprādziena bedri kliegdams: «Neuzdrošinieties fotografēt!» Viņam bija pilnīgi vienalga, ka viņam jau ir divdesmit astoņi zārki. Cietušo liktenis viņu neinteresēja.
Anatolijs bija starp tiem, kas mēģināja palīdzēt cietušajiem. It kā esot tikuši sūtīti helikopteri… Tie ir meli! Vismaz divas ar pusi stundas nebija nekādas palīdzības! Pēc tam parādījās pirmā ātrās palīdzības mašīna ar diviem ārstiem (uz 150 cietušajiem). Šajā vilcienā brauca daudzi mani paziņas. Mana tiešā priekšniece izdzīvoja katastrofā, būdama ievainota, pati aizgāja līdz stacijas pārrauga namiņam un… nomira no asins zuduma.
Vīrs man atsūtīja īsziņu: «Esmu dzīvs!» Un pēc tam rakstīja, kas notiek. Mirušie, cietušie, nav palīdzības, nav lukturu,… Es to visu tūlīt liku Eho Moskvi portālā, galvenā redaktora blogā. Manus vēstījumus momentā aizvāca. Pašcenzūra jau darbojās. Pat Eho Moskvi.
Man tā bija kvintesence! Vīrs pēc tam nedēļu gulēja ar seju pret sienu. Bet tad mēs atvērām internetu un atradām māju Latvijā.
– Jūs runājat par nomācošu gaisotni. Man Pēterburga deviņdesmitajos un arī agrāk, pateicoties paziņām, likās salīdzinoši gaiša pilsēta. Vai tiešām atkal, pat sadzīvē, kļūst aktuāls Buņina vai Ribakova vēstītais?
A. S.: – Deviņdesmitajos tādas gaisotnes nebija. Deviņdesmitajos bija sajūta, ka mēs soli pa solim veidojam civilizētu sabiedrību. Viss mainījās divtūkstošajos. Pirmām kārtām tika iznīcināti neatkarīgie masu informācijas līdzekļi. Visi vadošie MIL tika padarīti par valsts kontrolētu propagandas instrumentu. Iegalvošana, iedvešana – tas ir visas Krievijas MIL sistēmas darbības pamats. Patlaban šī propagandas mašīna darbojas tik efektīvi, ka vairākumam Krievijas (un ne tikai Krievijas) iedzīvotāju var ieborēt visu, kas ienāk prātā. Piemēram, ka notikusi marsiešu agresija un Krievija vienatnē tai pretojas. Visi ticēs. Es personiski nespēju skatīties televizoru kopš 2004. gada.
E. K.: – Mēs izmetām televizoru no mūsu mājas.
– Vai tiešām atgriežas kaut kāds kolektīvs…
E. K.: – …vājprāts.
A. S.: – Šis kolektīvais vājprāts tiek nodrošināts ar modernām tehnoloģijām. Proti – nav nekādas varmācības. Vienkārši – MIL nodrošina varenu iespaidu uz cilvēku prātiem. Tas ir galvenais sabiedriskā viedokļa manipulēšanas instruments.
E. K.: – Piemērs. 2007. gads. Pēc atvaļinājuma Latvijā dalos iespaidos ar kolēģiem. Man saka: «Stop! Latvijā nomāc krievus. Stāsta, ka sieviete sēdējusi autobusā, pie viņas pienācis latvietis un paziņojis: «Tās ir latviešu vietas. Jums jāceļas un jāļauj sēdēt man kā pamatnācijas pārstāvim.»» Es teicu: «Murgi!» Taču cilvēki, sazin kāpēc, vairāk sliecas uzticēties televizoram.
A. S.: – Mani turklāt nomāca absolūtas neaizsargātības sajūta. Tāpēc, ka valsts dzīvo nevis saskaņā ar likumu, bet ar kaut kādiem nerakstītiem jēdzieniem, kļūst bezjēdzīgi vērsties, piemēram, policijā. Pirmkārt, bieži, ja netiks apmierinātas savtīgās intereses, nekas netiks izmeklēts. Otrkārt, pastāv liela varbūtība, ka iznākumā tieši tu būsi bez vainas vainīgais. Taisnība būs tam, kam ir iespēja organizēt zvanu kaut kur no augšas.
E. K.: – Sevišķi pēc 2004. gada kļuva jūtams, ka tiek ieviests varas kults. Man tas ir pilnīgi svešs. Manā uztverē prezidents, mērs,... ir manis izvēlētie, nolīgtie menedžeri, kuriem jāpārvalda valsts, pilsēta. Ja, teiksim, prezidents netiek galā ar savu darbu, mēs viņu atlaižam. Taču Krievijā kaut kādā neiedomājamā veidā ir notikusi varas sakralizācija. Manu paziņu bērni raksta dienasgrāmatas Es un Putins. Kas tas ir?
Piemērs. Staigāju ar bērnu Katrīnas parkā. Parks pastāv, pateicoties arī manai – nodokļu maksātājas – naudai. Turklāt esmu nopirkusi ieejas biļeti. Pēkšņi man liedz izeju un saka: «Atvainojiet, te jūs nevarat iziet pilsētā. Ejiet apkārt (divus kilometrus ar mazuli!). Patriarhs atbraucis.» Kāpēc Krievijas pareizticīgo galva jāsargā tādā veidā? Kas viņam draud? Eiropā braukšanas privilēģijas tika atceltas jau franču buržuāziskās revolūcijas laikā 1789. gadā. Bet Pēterburgā bērni dzimst ātrajos ceļā uz dzemdību namu. Jo ātros neviens nepalaiž. Toties, ja parādās kortežs, visiem jāapstājas. Es nespēju paskaidrot saviem bērniem, kāpēc mums stundām jāstāv korķī, tik tāpēc, lai palaistu garām mašīnas ar bākugunīm.
A. S.: – Es visu dzīvi ņemos ar biznesu. Situāciju uzņēmējdarbībā ļoti labi raksturojis Krievijas biznesmenis Dmitrijs Potapenko: «Valsts izturas pret biznesu kā pret govi – maigi skatās acīs, tur nazi pie rīkles un jautā: nu, kas tad mums šodien būs – piens vai gaļa?» Agrāk biznesa «jumts» bija bandīti, tagad ar to nodarbojas varas orgāni. Tika radītas valsts megakorporācijas, kuras dabūja savā ziņā visus valsts resursus un caur kurām personu grupa saņem milzīgu renti. Mazās un vidējās kompānijas tiek izspiestas no tirgus. Tādēļ zūd tirgus ekonomikas pamats – godīga konkurence. Tas neapšaubāmi kaitē preču un pakalpojumu kvalitātei.
Daudzi uzskatīs, ka esmu paranoiķis un runāju to, kā nav. Protams, daudzi nav saskārušies ar to, ko te minēju. Viņi par to neko nezina un negrib zināt. Taču tas nenozīmē, ka minētais nepastāv. Un tas nenozīmē, ka viņi ar to nesaskarsies nākotnē. Rupji runājot, ja tu, neskatīdamies apkārt, skrien pāri ielai un tevi pagaidām nav notriekuši, tad tas nenozīmē, ka nenotrieks nākotnē. Tas ir tikai laika jautājums.
– Taču es patlaban Krievijā nesaskatu arī saturīgu opozīciju, kura ne tikai protestētu, bet arī konstruētu drošu un labāku nākotni.
E. K.: – Ar opozīciju notiek tas pats, kas reiz notika ar baltgvardu ģenerāļiem, kuri kā gulbis, līdaka un vēzis vilka uz dažādām pusēm un nespēja vienoties. Visnepatīkamākais ir tas, ka šie cilvēki ne tikai nespēj vienoties, bet gāž virsū mēslus citiem opozicionāriem. Piemēram, Navaļnijam… Taču… tas vairs nav mans karš. Mūsu ģimene ir saistījusi savu dzīvi ar Latviju. Tāpēc es netaisos celt gaisā karogu cīņai ar režīmu Krievijā. Es mēģināju. Mēs gājām uz mītiņiem. Mūs lūdza vilkt baltas drānas, lai uz tām var labāk redzēt asinis. Mana četrgadīgā meita raudāja: «Mammu, es gribu ar tevi!» Droši vien mēs paveicām nepietiekami. Bet, kad braucām prom, bija sajūta, ka pretošanās kļūst bezjēdzīga.
A. S.: – Pats galvenais – nebija sabiedrības pieprasījuma. Vairākumu pastāvošā lietu kārtība apmierināja.
– Kā esat iekārtojušies Latvijā? Kā te jūtaties?
E. K.: – Ir pazīstama Solžeņicina fotogrāfija Vermontā. Solžeņicinam fonā ir sniegots mežs, un viņš dziļi ievelk elpu. Esmu zaudējusi statusu sabiedrībā, toties esmu saglabājusi pašcieņu. Es ļoti augstu vērtēju to, ka cilvēku attieksme pret mani Latvijā nav atkarīga no tā, kādu stāvokli es ieņemu sabiedrībā. Mēs tiekamies ar dažādiem cilvēkiem. Mani vērtē kā personību.
Turklāt nav mazsvarīgi tas, ka Latvijā mēs jūtamies drošībā.
A. S.: – Es esmu mājās. Latvijas sabiedrībā izveidojušās unikālas attiecības starp cilvēkiem. Priekš manis pasaulē nav citas vietas, kur es justos tik komfortabli. Mani bērni gāja latviešu bērnudārzā, mācās latviešu skolā. Viņi runā, lasa, raksta un sapņo latviešu valodā. Es ļoti priecājos par to, ka viņi aug Latvijas kultūrā.
E. K.: – Mēs apguvām latviešu valodu, un mums radās iespēja dzīvot Latvijas kultūras dzīvi visā tās pilnībā. Ja agrāk mēs spējām vērtēt vizuālo mākslu, apmeklēt koncertus, klausīties operu, tad tagad mums pieejama arī literatūra un teātris. Starp pēdējiem atklājumiem – lieliskais Latvijas teātris. Konkrēti – Alvja Hermaņa iestudējumi Jaunajā Rīgas teātrī. Tāpat Elmāra Seņkova un Kirila Serebreņņikova uzvedumi Nacionālajā…
A. S.: – Jāteic, ka arī biznesam es šeit redzu daudz vairāk iespēju nekā Krievijā. Jo tās balsta nevis pazīšanās, nevis sakari, nevis kaut kādas koruptīvas otkatu shēmas, bet brīvā konkurence, atvērtais, kopīgais Eiropas tirgū, vienotā eirozona. Jā, zināms korupcijas līmenis pastāv. Taču tas ir visur un ar korupcijas līmeni Krievijā to nav pat iespējams salīdzināt.
E. K.: – Mēs dzīvojam Latvijā jau sešus gadus. Ne reizi neesam nožēlojuši, ka ieradāmies mana vīra senču dzimtenē. Personiski mēs ne reizi neesam te saskārušies ar ksenofobiju vai nacionālismu. Gluži pretēji, cilvēki vienmēr ir mūs atbalstījuši. Ko mēs varam dot Latvijai? Nodokļus, darba vietas, pakalpojumus, pieredzi, ja vajadzēs, gatavību aizstāvēt to ar ieročiem rokās.
– Pēdējais jautājums. Jūs, Anatolij, esat gatavs atteikties no Krievijas pilsonības. Jūsu tēvs bija pa pusei latvietis, pa pusei vācietis. Es redzu dokumentu, kurš apliecina jūsu vectēva un vecāsmātes pilsonību. Tad kāpēc jūs jau tagad neesat Latvijas pilsonis?
A. S.: – Man tas ir pats sāpīgākais jautājums. Jā, mani senči bija Latvijas pilsoņi. Taču es neatradu dokumentāru apliecinājumu tam, ka viņu tautība bija – latvieši. Ar to tika pamatots pilsonības atteikums. Jo, lai iegūtu pilsonību, saskaņā ar likumu ir jāpierāda, ka tavi senči bija latvieši vai līvi.
– Liekas, es pats uzdošu šo jautājumu mūsu migrācijas dienestam. Jo, ja ir pierādīta pilsonības pēctecība, pārējais man liekas sekundārs. Bet, ja vara absolutizē sekundāro, tad tā attaisno Krievijas murgus par to, kuram te jāsēž autobusā.
A. S.: – Mēs apspriedām šo lietu ar juristiem. Man paskaidroja, ka vajadzēja iesniegt pieteikumu Latvijas pilsonībai līdz 1995. gadam. Neizdarīju – tātad zaudēju tiesības būt pilsonis. Burtiski pirms mūsu intervijas vēlreiz pārlasīju Pilsonības likumu. Uzzināju, ka 2013. gadā tajā veikti grozījumi, uz kuru pamata (ja vien esmu pareizi sapratis) Latvijas pilsoņu (līdz 1940. gada 17. jūnijam) pēcteči varēja iesniegt pilsonības pieteikumus līdz 2015. gada 1. oktobrim.
E. K.: – Visvairāk sāpina tas, ka pirms pusgada, apspriežot mūsu problēmu (tad minētā norma vēl nebija spēkā) ar Migrācijas dienesta pārstāvjiem, mums neviens nepateica, ka Anatolijam ir tiesības kļūt pilsonim, bet deva padomu gatavot dokumentus pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai. Es tā arī darīju. Un šā gada janvārī mēs ar meitām saņēmām pastāvīgās uzturēšanās atļauju.
A. S.: – Es nesen noliku latviešu valodas eksāmenu B kategorijai. Un arī plānoju tuvākajā laikā iesniegt dokumentus pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanai. Protams, es vēlos būt Latvijas pilsonis. Pēc pieciem gadiem varēšu veikt naturalizācijas procedūru vispārnoteiktā kārtībā. To noteikti darīšu. Diemžēl cita varianta, cik man zināms, vairs nav.
