Kopš 2013. gada 31. oktobra kultūras ministre ir Dace Melbārde, un šī ir jau trešā valdība, kurā viņa strādā. Saruna ar Daci Melbārdi par Latvijas valsts simtgades pasākumiem, par piesardzīgām reformām kultūras nozarē, par abpusēju cieņu, kas nepieciešama kvalitatīvai integrācijai, par kultūras patēriņa minimuma grozu.
– Kāpēc piekritāt turpināt darbu kā kultūras ministre?
– Tā ir lieliska iespēja īstenot ieceres, kuras es, ilgstoši strādājot kultūras nozarē, esmu auklējusi sevī kā kultūras speciāliste un cilvēks, kurš grib, lai Latvijas kultūras nozarē notiek foršas lietas.
– Nosauciet, lūdzu, savas prioritātes?
– Pirmā prioritāte – Latvijas valsts simtgades programmas pabeigšana, tās pasākumu plāns ir procesā, vēl priekšā tā aizstāvēšana valdībā un uzsākšana. Otrā prioritāte – kultūras pieejamība ar kultūras infrastruktūras sakārtošanu un modernizēšanu. Ļoti svarīgi ir sakārtot dziesmu svētku infrastruktūru. Protams, infrastruktūras jautājumi kultūrā ir pastāvīgais sāpju bērns. Ir jācīnās vēl par divām koncertzālēm – Ventspilī, kur tā būs kopā ar mūzikas skolu, un beidzot jāpanāk, ka arī Rīgā ir augstas kvalitātes akustiskā koncertzāle. Ir uzsākti daudzi nozīmīgi projekti, kas būtu jāpabeidz, – Nacionālā vēstures muzeja renovācija, Okupācijas muzeja [piebūves] projekts, Jaunā Rīgas teātra ēkas renovācija – rekonstrukcija... Trešā prioritāte – darbs pie kultūras nozarē strādājošo motivācijas un konkurētspējas vairošanas. Aizvadītajā periodā viena trešā daļa no kultūras budžeta bijusi ieguldīta tieši darbinieku stimulēšanā. Kopš 2013. gada kultūras nozares budžets ir pieaudzis par 30 procentiem, no tiem viena trešā daļa ir novirzīta kultūras darbinieku, tajā skaitā izglītības iestāžu, atalgojuma sakārtošanā, un tas jāturpina.
– Daudz runā par reformām izglītības un veselības nozarēs, bet ne kultūrā. Vai jūsu pārraudzītajā jomā nav ko reformēt?
– Kultūras nozare ir reizē radoša un konservatīva, tomēr jebkuras pārmaiņas jāīsteno uzmanīgi, jo šī nozare ir piedzīvojusi diezgan daudzus, maigi izsakoties, straujus, pagriezienus.
– Piemēram?
– Piemēram, krīzes laikā kultūras budžets tika samazināts vairāk nekā divas reizes – no 155 miljoniem latu 2008. gadā līdz 53 miljoniem 2011. gadā. Šobrīd pakāpeniski rāpjamies augšā, un 2016. gadā mūsu nozares budžets ir 126 miljoni eiro. Lai varētu kultūras nozarē turpināt īstenot funkcijas, saglabāt mantojumu, ko nevar izmest mēslainē tikai tāpēc, ka trīs reizes samazināts finansējums, tika īstenotas sāpīgas reformas – daudzas iestādes tika apvienotas, darbiniekiem tika samazināts atalgojums, daudzi zaudēja darbu, un tas kultūras darbiniekus padara uzmanīgus pret jebkura veida reformām.
– Jūsu teiktais ir saistīts ar nepieciešamību izvērtēt kultūras iestāžu lietderību kopējā kultūrpolitikas kontekstā.
– Izvērtēšana notiek katru gadu. Ikvienai valsts kultūras iestādei ir pienākums veikt šo izvērtējumu, un ir virzīšanās uz rezultatīviem rādītājiem – ir jāpierāda lietderība, ne tikai pasakot, cik iztērēta nauda, nodarbināti cilvēki, bet kāda no tā ir pievienotā vērtība sabiedrībai. Uz šo domāšanas veidu virzāmies, runājam par to, kā skaidrot un arī pašiem saprast visdažādākās lomas, kādas kultūra var spēlēt, kādas lomas radošais cilvēks var spēlēt sabiedrībā. Ka var taisīt mākslu un var būt izcils, bet ar savu mākslu var veikt kaut kādu sociālo funkciju.
– Mūsu saruna notiek Kultūras ministrijā, pāri ielai ir Mākslas muzejs, netālu – Nacionālais teātris, kā izvērtēt to «pievienoto vērtību sabiedrībai»?
– Var izvērtēt pēc apmeklētāju atsauksmēm, pēc tā, kā mainās cilvēku attieksme pret lietām... Tam ir vajadzīgi kvalitatīvi pētījumi... Man dīvains šķiet jautājums par Nacionālā teātra pievienoto vērtību.
– Publiskajā telpā nereti izskan viedoklis, ka kultūra ir pārfinansēta. Jūs, komentējot šos izteikumus, protams, sakāt, ka tā nav, bet kāpēc, jūsuprāt, rodas šādi apgalvojumi?
– Lai saprastu kultūras ietekmes dziļākos slāņus, tomēr ir nepieciešama pastiprināta kultūrizglītība jau kopš bērnības, nepieciešams, lai cilvēks ir audzināts kā kultūras cilvēks, lai viņš saprot kultūras jēgu savā dzīvē. Lai saprot, ka kultūra ir spēcīgs izglītības instruments, tā ir iespēja gan sociālajiem kontaktiem, gan ģimenes stiprināšanai. Piemēram, ļoti jaudīga filma vai grāmata par vēsturi dažkārt daudz vairāk var iekustināt mūsu izpratni par notikumiem, modināt empātiju, nekā, teiksim, lasot vēstures grāmatas.
Mēs pārāk reti atceramies, kāpēc tika izveidota Latvijas valsts, kāpēc mēs sevi joprojām saucam par latviešiem, uz kādiem pamatiem Latvijas valsts un nācija ir veidojušās. Inteliģenti un izglītoti cilvēki, pētot šos procesus, labi redz, ka nācija un valsts ir veidojušās uz kultūras un valodas pamata. Ne jau teritorija mūs padara par Latviju un latviešiem. Kultūra ir tā, kas cilvēka dzīvi padara kvalitatīvu. Cilvēks nevar ilgstoši pilnvērtīgu dzīvi dzīvot, esot tikai paēdis un ar labu sadzīvi, 21. gadsimta cilvēkam ir nepieciešams kaut kas vairāk, lai viņš būtu līdzvērtīgs citu tautu un valstu saimē. Un visbeidzot – mazai valstij, kā Latvija, nav nemaz tik daudz vērtību un lietu, ar kurām varam būt izcili un konkurētspējīgi pasaulē. To zina visi, ka mums nav derīgo izrakteņu, bet varam būt izcili un konkurētspējīgi ar sportu un kultūru. Vēl mums tikai jāiemācās nebaidīties savus kultūras sasniegumus komercializēt, protams, normas robežās, ļaujot kultūrai kā vērtībai augt.
– Atgriežoties pie prioritātēm, kuras jomas kultūrā uzskatāt par tādām, kurās, vienkārši sakot, būtu jāievieš kārtība?
– Krīze bija labs stimuls atteikties no visa liekā. Optimizēšana nepieciešama kultūrizglītības sistēmā, tur iespējams efektīvāk izmantot resursus, bet gribu uzsvērt – ne tikai saimnieciski, bet arī domājot par saturu. Pārmaiņām jānotiek ar ideju, ka jābūt labākai kultūras videi, procesam, pakalpojumam... Šobrīd aktuāls ir projekts par profesionālās vidējās kultūrizglītības iestāžu tīkla optimizāciju un profesionālās izglītības kvalitātes uzlabošanu, skolas apvienojot, – no tā iegūst audzēkņi, iegūst arī kultūrtelpa. Ir ļoti šauri nozariski sadalīts mācību process, bet reālajā dzīvē kultūra tā nedarbojas, kultūrā viss notiek sinerģijā, kur vairākas profesijas strādā kopā, un tas jāsekmē jau mācību procesā. Ir svarīgi parādīt, kā kultūra var paplašināt savas robežas, kā radošais cilvēks var savas prasmes ielikt arī citās nozarēs, ka tas nenozīmē – viņš ar savām spējām var šauri strādāt tikai vienā jomā.
– Vai tas nozīmē virzienu – ardievu, izcilības?
– Ir jāsaprot, ka, mācoties kultūrizglītībā, tikai viens no desmit aiziet absolūto izcilības ceļu. Kas notiek ar pārējiem? Jā, viņi var strādāt orķestrī, kas arī ir svarīgi. Ja kaut kādā brīdī viņi vēlas kaut ko citu darīt, lai viņiem ir arī iespējas, jo uzņēmējdarbības, pedagoģijas pamati jau ir doti, un tādējādi viņi var strādāt radošos multidisciplināros projektos. Nesaku, ka visi jāveido par universāliem zaldātiem, bet izglītības procesam ir jāpiedāvā šīs iespējas.
– Kultūrizglītība un kas vēl?
– Mums būtu jāstrādā ar kultūras radošuma pārnesi uz radošajām industrijām. Krīzes laiks parādīja, ka daudzi klasiskās uzņēmējdarbības formas uzņēmumi bankrotēja, bet interesanti, ka tieši tajā laikā radošo industriju uzņēmumi vairojās, kas parāda – šī ir tā forma, kas ir elastīga, mobila, spējīga piemēroties mainīgajiem ekonomiskajiem apstākļiem, jo radošo industriju uzņēmumiem ir projektu raksturs, tiem mēdz būt īstermiņa ideju un pakalpojumu raksturs, turklāt mobilās komandās. Protams, ir lielāki kultūras industrijas uzņēmumi. Piemēram, Rundāles pils nopelna vairāk nekā viņiem ir valsts mērķdotācija. Tas ir viens veids – kultūra kā uzņēmējdarbība. Vēl vajadzētu radīt vidi, kur kultūra, izglītība, tehnoloģijas un bizness satiekas, un viens no projektiem, kas man ir svarīgs, ir ilgstoši auklētā ideja par radošo industriju atbalsta centru.
– Tabakas fabrika šobrīd tiek atjaunota, lai tur īslaicīgi varētu ieiet Jaunais Rīgas teātris, bet kas tur notiks pēc tam?
– Kopā ar Kultūras akadēmiju esam izveidojuši Tabakas fabrikas kvartāla attīstības vīziju, kā arī biznesa plānu. Redzam, ka tur jāliek iekšā radošo industriju inkubators, kuram Eiropas fondos ir iezīmēts finansējums. Jaunais Rīgas teātris paziņojis, ka, izejot no Tabakas fabrikas, tas vēlas saglabāt atsevišķas zāles. Vēl tur varētu iet iekšā augstskola, arī KIM grib pāriet ar laikmetīgās mākslas centru, tas nozīmē, ka tur būtu radošais inkubators – vide dažādu profesiju pārstāvjiem, kur satikties un strādāt radošo industriju uzņēmumiem vai pakalpojumiem.
– Radošās industrijas projektu eksistence ir saistīta ar iespējām iegūt finansējumu. Viena no reālākajām – Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) programmu konkursi, ar ko pastarpināti tiek finansētas apmēram 7000 radošās personas.
– Tās ir tikai radošās personas jeb brīvo profesiju pārstāvji, bet fondā projektus var iesniegt jebkura juridiska persona.
– 2009. gadā VKKF finansējums tika samazināts vairāk nekā par 70%, daudzus gadus tiek runāts par fonda nepieciešamību mainīt finansēšanas modeli, kas nodrošinātu tam iespējami lielāku finansiālo neatkarību no politiskās konjunktūras un lēmumiem. Kāpēc šis jautājums tik ilgstoši iestrēdzis?
– Valdības partneri saprot, ka ir jāpilnveido fonda finansēšanas modelis, tas arī ierakstīts valdības deklarācijā, bet atbilde ir – pie šīs sarunas atgriežamies atkarībā no kopējās nodokļu politikas. Kā ministre es divas reizes esmu piedalījusies valsts budžeta stādīšanā, zinu realitāti un saprotu fiskālo un ģeopolitisko kontekstu, un nevaru sist galdā dūri un teikt, ka aizsardzībai nevajag, ka jādod kultūrai.
Veidojot Latvijas valsts simtgades programmu, mūsu filozofija visai programmai ir balstīta uz aicinājumu – katram iedzīvotājam, organizācijai, uzņēmumam atbildēt uz jautājumu – ko es varu dot Latvijai dzimšanas dienā?
– Kāpēc tāds konceptuāls risinājums?
– Ja skatāmies simtgades virzienā, mums ir jāatbild uz jautājumu – kas ir kultūras loma un jēga? Protams, simtgade nav tikai kultūras projekts, un tas jāpatur prātā. Pamatlieta, uz ko mēs aicinām simtgades programmā, atcerēties, ka ikviens no mums ir Latvija, ka ikviens atbildīgs par valsts tagadni un nākotni, un arī par to mantojumu, kas mums atstāts. Un to var veikt tikai ar darbību, nevis sēžot pie televizora.
– Simtgades pasākumiem, kas norisināsies četrus gadus, paredzēts 30 miljonu finansējums, tomēr rīkotāji aicina dāvināt savu laiku, ir pat izveidots portāls lv100.lv, kur var pieteikties. Esat izlēmusi, kam ziedosiet savu laiku?
– Jau ziedoju. Brīvo laiku pavadu, meitu vadājot uz dažādiem pulciņiem, un viņa kā dalībniece pēc tam piedalās dažādos svētkos.
– Es vaicāju par nesavtīgu sava laika ziedošanu.
– Ja vecāki to nedarīs, tad mums nekā nebūs. Neskaitu laiku, ko veltu valsts simtgades pasākumu programmu veidošanai.
– Tas ir jūsu darbs.
– Es jūs nesaprotu. Uzskatu, ka es nesavtīgi darbojos valsts simtgades projektiem.
– Jau pagājis pusotrs gads, kopš mediju politika ir Kultūras ministrijas pārziņā, ir tapuši dokumenti, bet – kā ar darbiem?
– No Ministru kabineta mums uzdots izstrādāt mediju politiku. Galvenā atbilde ir skaidra – lai mēs kā nacionāla valsts turpinātu augt un veidoties, lai mums būtu laba dzīves kvalitāte, mūsu kultūrtelpa un valoda, mums ir vajadzīgi pašiem savi stipri mediji ar visdažādākajām formām, lai nodrošinātu Satversmē iekļautās...
– Tādu frāzi var pateikt bez mediju politikas struktūrvienības izveidošanas.
– Es savā dzīvē esmu uzrakstījusi ļoti daudz politikas dokumentu, un, kad raksta nozares dokumentu, kas nekad nav rakstīts, ar visu analīzi, ar visām diskusijām...
– Vai valsts konkrētajā situācijā var atļauties gadu veltīt galvenokārt dokumentu rakstīšanai?
– Mums ir tikai trīs cilvēki, kas ar to strādā.
– Vai varam gadu veltīt tikai dokumentu rakstīšanai?
– Mums ir tie resursi, kas ir, un rezultātu aicinu mērīt pret to ieguldījumu. Ministru kabinetā ir apstiprināts informācijas telpas aizsardzības pasākumu plāns, kas, es atvainojos, ir ierobežotas pieejamības dokuments, bet šajā gadā pasākumi tiek īstenoti dzīvē. Mums ir svarīgi panākt, ka mediju politikas pamatnostādnes tiek apstiprinātas, tie mehānismi kaut kādā veidā tiek palaisti dzīvē.
– Kultūras ministrijas pārraudzībā ir arī integrācijas politika. Kas, jūsuprāt, ir kvalitatīva integrācija?
– Tad, kad integrācija darbojas kā divvirzienu kustība. Kad vietējā sabiedrība ar cieņu izturas pret cilvēkiem, kas šeit ir iebraukuši, ja vien viņi paši ar cieņu izturas pret vietējiem iedzīvotājiem.
– Kas ir aiz cieņas?
– Vēlme šo valsti un sabiedrību padarīt labāku.
– Jums ir informācija par to, cik un kā integrējušies sabiedrībā ir tie cilvēki, kas iepriekšējos piecos vai desmit gados Latvijā iebraukuši, saņēmuši uzturēšanās atļaujas vai bēgļa statusu?
– Ko nozīmē – cik un kā integrējušies? Mums bieži stāsta, ka Zviedrija migrācijas politikas ziņā ir piemērs visiem, bet, kad paskatāmies, tad pat Zviedrijā ir bijuši nemieri un grautiņi, bet Latvijā ir drīzāk huligāni uz ielas, kas neatkarīgi no tautības cits citam iedod pa degunu. Latvija nav zeme, kur uz etniskiem vai reliģiskiem pamatiem bijuši lieli grautiņi.
– Klausījos pārraidi BBC radio, kur diskusiju raisīja kāda imigranta teiktais, ka, viņaprāt, iebraucējam būtu jāievēro likumi un jāmaksā nodokļi un tā arī ir visa integrācija. Ar to pietiek?
– Integrācija ir divpusējs process. Vispārzināms fakts – lielākā daļa ir ekonomiskie migranti, ne tik liela daļa bēg no kara šausmām. Es nevaru ielīst šo cilvēku ādā, es nevaru apgalvot, ka integrācija būs 100% veiksmīga. Ja tie cilvēki ir šeit iebraukuši, tad jādara viss, lai viņiem nebūtu jāzog un jāslepkavo tikai tāpēc, lai izmisumā varētu izdzīvot. Mūsu uzdevums ir radīt apstākļus, lai viņi justos kā pilnvērtīgi. Kad viņi jutīs, ka pret viņiem izturas ar cieņu, dod iespēju, arī viņu attieksme būs citāda.
– Statistikas pārvalde veido iztikas minimuma groza saturu. Kāds jūsu versijā izskatītos analoģisks grozs kultūras jomā, respektīvi, kultūras minimums cilvēkam viena gada laikā?
– Tas atkarīgs no vecuma. Svarīgi, lai šajā grozā būtu ne tikai kultūras pasākumu apmeklēšanas iespēja, bet arī radošas līdzdalības iespēja, un Latvija ar to ir spēcīga, ka mums ir plašas radošās līdzdalības iespējas līdz pat mazākajai vietējai kopienai. Pateicoties plašajai dziesmu svētku kustībai, mums ir izvērsta tautas mākslas kustība. Mums ir plašs kultūras institūciju loks – muzeji, bibliotēkas, kultūras centri, kas dod iespēju cilvēkam būt aktīvam kultūras dzīves veidotājam, piedalīties kaut vai sava novada līmenī. Svarīgi, ka vismaz reizi gadā cilvēks noklausās labas kvalitātes profesionālu mūzikas koncertu, apmeklē profesionāla mākslinieka darbu izstādi un profesionāla teātra izrādi, ka ir iespēja izlasīt vairākus mūsu literātu jaunākos darbus.
