Apgalvojums, ka Valsts prezidenta vietas izpildītājam ir "ierobežotas pilnvaras", var būt patiess tikai tik tālu, ka ir ierobežots laiks viņa darbībai, šādu viedokli aģentūrai LETA pauda Latvijas Universitātes juridisko zinātņu doktore, Konstitucionālo tiesību institūta valdes priekšsēdētāja Kristīne Jarinovska.
Jarinovska skaidroja, ka Satversmes 52.pants paredz - ja Valsts prezidents atsakās no amata, nomirst vai tiek atsaukts, pirms viņa amata laiks izbeidzies, Valsts prezidenta pienākumus pilda Saeimas priekšsēdētājs, kamēr Saeima izvēl jaunu Valsts prezidentu. Tāpat Saeimas priekšsēdētājs izpilda Valsts prezidenta vietu, ja pēdējais atrodas ārpus valsts robežas vai citādi aizkavēts izpildīt savu amatu.
Juriste atzīmē, ka, izņemot vienu sintaktisku un vienu ortogrāfisku precizējumu, šī norma pieņemta jau Satversmes pirmajā lasījumā Fēliksa Cielēna redakcijā. "Satversme šeit neparedz kādu atsevišķu funkciju izpildi, tā terminu "pilnvaras" izmanto, apzīmējot gan visu amata kopuma tiesību un pienākumu apjomu, gan arī to, ko šobrīd sarunvalodā dēvējam par termiņu - kā, teiksim, Satversmes 12., 13., 14., 16. un 49.pantos. Līdz ar to apgalvojums, ka Valsts prezidenta vietas izpildītājam ir "ierobežotas pilnvaras", var būt patiess tikai tik tālu, ka ir ierobežots laiks," uzskata juriste.
Juridisko zinātņu doktore sacīja, ka, vadoties no mērķa un jēgas, ja Valsts prezidenta amatam kā publiskās personas "sui generis" orgānam piemīt funkcija, tad tai jāpiemīt nepārtrauktībai jeb iespējai būt jebkurā nepieciešamā brīdī. "Satversme paredz tādas valsts galvas funkcijas, kuras ir jāpilda noteiktā laika nogrieznī - lai arī Satversmes 53.pants prasa konstrasignāciju no valdības visiem Valsts prezidenta lēmumiem, izņemot Saeimas atlaišanas ierosināšanu un Ministru prezidenta aicināšanu, tas ceļas nevis no tā, ka šos lēmumus Valsts prezidents drīkstētu vienpersoniski politiski izlemt pats, jo, kā zināms, Valsts prezidents politisku atbildību nenes, bet gan aiz tā, ka šie rīkojumi ir Saeimas, respektīvi tautas, ne izpildvaras lieta," uzskata Jarinovska.
"Valstij un valsts institūcijai ir jāfunkcionē nepārtraukti, tātad Valsts prezidenta vietas izpildītājam ir jādarbojas kā bez ievēlēta prezidenta esības. Līdz ar to gan gramatiskā, gan teleoloģiskā interpretācija sakrīt tajā, ka Valsts prezidenta vietas izpildītājs tiesiski pilda šo amatā tāpat, it kā ievēlētā nebūtu," uzsvēra juriste.
Jarinovska arī norādīja, ka pieredze valsts pārvaldē liecina, ka ne vienmēr aizvietotāji īsteno ļoti augstu piesardzības un morāles līmeni. "Ir bijuši gadījumi, kad ministra aizvietotājam no citas nozares "pagrūž zem paraksta" būtisku politikas plānošanas dokumenta vai normatīvā akta projektu, par kuru starpresoru sanāksmēs nav panākta vienošanās, reizēm pienākumu izpildītāji ir gan atcēluši administratīvos aktus, gan, teiksim, izsnieguši strīdīgas licences," viņa norādīja, piebilstot, ka šī piesardzība, saudzīgums un ētika ir vienīgie Valsts prezidenta vietas izpildītāja pilnvaru ierobežotāji, taču juridisku šķēršļu nav.
"Apstāklis, ka, ievēlētajam prezidentam esot vizītē Zviedrijā, Saeimas priekšsēdētāja neaicina kādu personu veidot valdību, ir pamatots ar saprātīgu izpratni, ka pēc divām dienām Valsts prezidents atgriezīsies, ka informācijas tehnoloģiju laikā var nosaukt Ministru prezidenta amata kandidātu arī no Stokholmas lidostas ar drošu elektronisko parakstu pa viedtālruni, savukārt, ja ievēlētais prezidents uz mēnesi pazustu Centrālāfrikā bez sakariem, tad likumsakarīgi ir politiski un ētiski cita situācija, un ValstspPrezidenta vietas izpildītāja izmantos arī tiesības aicināt izveidot valdību," skaidroja Jarinovska.
Noslēgumā juridisko zinātņu doktore arī rezumēja, ka Valsts prezidenta vietas izpildītājs nevar ievēlētā prezidenta vārdā atkāpties no amata, taču tā nav amata funkcija, bet gan fiziskās personas personiskas pamattiesības izvēlēties nodarbošanos.
