Latvijā: Raimonds Pauls. Nekas nemainās: "Visas biļetes izpārdotas" 7 komentāri
 
Latvijā

Raimonds Pauls. Nekas nemainās: "Visas biļetes izpārdotas"

 
«Cik mans darbs bijis vērtīgi – par to lai spriež klausītāji. Bet kaunēties arī nav par ko. Mans darbs ir vairāk redzams un dzirdams. Varbūt viens mežkopis izdara daudz vairāk nekā es. Bet par viņu tik daudz nerunā,» spriež Raimonds Pauls / F64

Raimonda Paula astoņdesmit stundu dziesmu maratons, kas sākās sestdien un beigsies Maestro dzimšanas dienas naktī pulksten divpadsmitos, atgādina, cik dažāds ir šis cilvēks.

No sirdssiltām dziesmām līdz stilīgam rokam, no skaņdarbiem korim līdz džeza improvizācijām – tas viss ir Raimonda Paula krājumos. Neaptverami daudz. Tautas mīlestība, ko izjūt Maestro, silda un stiprina. Iespējams, daudzi vēl nesaprot, ka mēs esam ārkārtīgi bagāti – mums, latviešiem, ir Raimonds Pauls, un mēs varam dalīties šajā priekā un gandarījumā ar citām tautām. Maestro kopš saviem talanta pirmsākumiem ir bijis konsekvents: ikviens viņa koncerts ir bijis izpārdots. Nekas nemainās, un tā tas ir arī šodien – Raimonda Paula dzimšanas dienā. Neatkarīgā Rīta Avīze sveic Maestro jubilejā!

– Astoņdesmit gadu – tas ir daudz?

– Atklāti runājot, tas ir ļoti daudz. Bet varbūt par tiem skaitļiem nemaz nevajag domāt, un man ir laimējies, ka man par tiem tiešām nav jādomā: visu laiku esmu uz skatuves, esmu darbībā un apritē. Par skaitļiem jāsāk domāt tad, kad neiet ar veselību. Man šajā ziņā sevišķu pārdzīvojumu nav bijis. Kaut gan šādi un tādi signāli jau parādās... Ar roku, piemēram. Tas kādreiz var beigties bēdīgi. Bet galvenais, ka es vēl saprotu, ko runāju un ko daru. Taču iespējams, ka tas man tikai tā liekas. Ja cilvēki man sāks aizrādīt, sak, ko tu te muldi, tad... Esmu lūdzis savējiem: ja es darīšu vai runāšu kaut ko šķērsām, tad vairs nelaidiet mani uz skatuves. Mēs par to varam pasmieties, bet katram cilvēkam ir sava robeža. Katram reiz vajadzēs izšķirties, ko darīt tālāk. Nedod, dies, ja vēl vajadzēs palīdzēt mani nonest no skatuves vai arī es nezināšu, uz kuru pusi jāiet. Tad būs galīgas ziepes – var iekāpt zālē... Protams, man ir iespējas atslēgties, taču esmu iesaistīts dažādos pasākumos.

– Manuprāt, jūs nemaz nespējat un neprotat atslēgties.

– Pilnībā noteikti ne. No politikas gan protu atslēgties. Tā priekš manis ir tukša laika tērēšana. No mūzikas un mākslas – ne. Tikko noskatījos filmu par režisoru Alvi Hermani. Nu, Hermanis kā jau Hermanis. Nevienam nav nekādu tiesību viņam aizrādīt par to, ko viņš domā vai runā. Tās ir radoša cilvēka domas, un mēs tās varam vai nu pieņemt, vai nepieņemt, nevis kaut ko viņam aizrādīt. Domāju, ka mums ir maz tādu cilvēku, kas patiesi izprot kultūras problēmas. Par cilvēku algām, kas strādā kultūras jomā – it kā elementāra lieta, bet tajā pašā laikā tik sarežģīta. Dzirdu, cilvēks saņem pensijā 150 eiro. Sakiet, kā ar tādu naudu var izdzīvot? Lai gan padomju laikā bija tā: jāaizņemas no mammas, viņa šodien saņēma pensiju...

– Hermanis skarbi izteicās arī par imigrantu problēmu.

– Viņš runā tā, kā domā. Bet tā imigrantu lieta... Mana attieksme ir tāda: ja es piekrītu pieņemt kādu cilvēku, tad man jābūt skaidrībai par to, vai es varu viņu pieņemt. Vai man ir tādi apstākļi, ka es varu viņu izmitināt? Vai viņš te varēs iedzīvoties? Protams, nelaimē nokļuvušajiem jāpalīdz. Bet sāciet taču reiz skatīties, ko un kā darīt! Klimatiskie apstākļi, imigrantu dzīvesveids, mūsu valsts sociālā sistēma... Kā to visu aptvert? Man visu laiku gribas šo situāciju salīdzināt ar to, kā mēs dzīvojām pēckara gados. Viss bija sagrauts, nekā nebija... Nu, izdzīvojām taču! Toreiz cilvēka gars un griba nostiprinājās, cilvēks kļuva daudz spēcīgāks caur šīm grūtībām. Bet kuru tas šodien interesē?

– Kas jums visvairāk palīdzējis izdzīvot? Cilvēki apkārt? Paša griba?

– Man daudzi jautā – kā esmu varējis tik ilgi būt tik aktīvs? Nezinu atbildi. Es vienkārši dzīvoju, un viss. Un mani no šī dzīves ritma var izsist tikai slimība. Speciālu recepšu nav. Tas ir tāpat kā ar aktieriem: ir aktieri, kas vēl 70 un 80 gados iznāk uz skatuves un lieliski strādā, bet ir tādi, kuri jau ap četrdesmit gadiem vairs neko nespēj. Domāju, svarīgi ir arī tas, kā tu pats uztver savu dzīvi – kā pesimists vai kā optimists.

– Manuprāt, jums tas cietais raksturs ir palīdzējis izdzīvot. Plus vēl ironija un spēja pasmaidīt pašam par sevi. Nešaubīgi – Lana, jūsu sargeņģelis. Viņa reiz teica, ka jūs esat... ciets, jūs nedalāties ar citiem savās sāpēs un šaubās. Un jūs esat kā kaķis, kas staigā tur, kur pats grib, bet jūsu bravūra ir tikai maska, lai noslēptu kautrību.

– Mans raksturs, jā... Tas nereti ir varējis novest līdz lieliem konfliktiem. Daudz nevajag, viss sākas no sīkumiem. Man mājās regulāri ir viens pamatkonflikts: Lanai šķiet, ka mājās ir karsti, savukārt man tajā pašā laikā ir auksti. Kolosāls iemesls skandālam! Un man mājās jāstaigā ar jaku... Es pa dienu pagriežu vaļā siltuma krānus, Lana pa kluso naktī nogriež nost. Bet sakāvušies mēs neesam. Protams, mēs ar Lanu strīdamies un diskutējam par filmām, par koncertiem. Bet es nekad publiski neatklāšu, ko viņa domā par mūsu dziedātājiem... Lana ļoti ciena Frenku Sinatru, Ellu Ficdžeraldu – to laikmetu. Nesen parādījās Tonijs Benets, kam ziedu laiki bija pagājušā gadsimta 50. gados, kopā ar Lady Gaga, tas bija kolosāli. Jā, un filmas – Lana dievina itāļu kino – Fellīni laikus. Vēl – Tarkovski. Vienudien Lanai bija interesanti skatīties kanālā Rīga TV24 to kulināro šovu, ko vada Roberto Meloni: viņš kopā ar manu mazmeitu Moniku gatavoja itāļu ēdienu. Monika labai pārvalda itāļu valodu, un tad viņi abi ar Roberto tur riktīgi deva vaļā... Laikam nav skaistākas valodas par itāļu. Pat tad, ja itāļi lamājas, tas izklausās skaisti. Bet par tām filmām... Kā mums te ir ar tiem režisoriem? Viņi valstij saka: iedodiet mums naudu, tad mēs uzņemsim filmu. Es nesen skatījos filmu par Hičkoku, kas, kā zināms, bijis pasaules klases režisors. Izrādās, lai uzņemtu savu slavenāko filmu, viņš bija ieķīlājis savu māju, jo neviens viņam naudu pirms tam nedeva. Arī Loids Vēbers ieķīlāja māju, lai radītu savu slaveno Operas spoku. Protams, pēc tam ar šo darbu viņš atpelnīja milzīgu naudu. Bet sākumā bija risks.

– Kāda situācija šodien ar latviešu dziedātajiem? Mēdz teikt, ka te ir mazs tirgus, tas neveicina nedz atlasi, nedz konkurenci.

– Nu, darba iespējas te tiešām mazas. Korporatīvās ballītes un lauku kultūras nami, kur deju mūziciņu paspēlēt, tagad ir arī dažas jaunas koncertzāles. Ja tu esi dziedātājs, tad tev jāuztur pavadošā grupa. Tikko man bija koncerti ar Triānas parka meiteni Agnesi Rakovsku. Viņa ir interesanta, īpatnēja, viņas pieeja mūzikai ir atšķirīga no citiem. Bet vienmēr ir jādomā, kā iekarot to pašu nelielo Latvijas tirgu. Mēs jau te varam gudri pie galda runāt, bet iziesim uz skatuves un paskatīsimies, vai to, ko mēs darām, publika pieņems. Mēs taču dzīvojam no publikas. Kāds kolēģis teiks: nu, kas tā par dziesmu, divi akordi, nekā tur nav! Bet publikas lielākā daļa, izrādās, būs atnākusi tieši uz to dziesmu! Par mūzikas kvalitāti runājot... Vecgada vakarā Latvijas televīzijā pirmoreiz izmēģinājām raidīt koncertu, kā mēdz teikt, vienā gabalā, nemontētu. Bet nevarējām šo manu ideju realizēt pilnībā, jo Rīga ir vienīgā Eiropas galvaspilsēta, kurā nav savas koncertzāles. Līdz ar to šis priekšnesums kaut ko zaudēja. Bet tas bija akustiskais koncerts, bez fonogrammām, un tas vien ko nozīmē, kad aizmugurē tev muzicē orķestris! Pavisam cits skanējums.

– Jūs sakāt – nav koncertzāles. Tūdaļ atbildīgie par kultūras celtniecību teiks: nav naudas. Toties nauda atrodas, kad, par varītēm iespiežoties starp mājām, jābūvē viesnīca. Tā burtiski aizmūrēs jūsu dzīvokļa logus pagalma pusē. Nez, vai tādas celtniecības atļauja «prasīja» arī, kā mēdz teikt, iesmērēšanu?

– Kad grib dabūt naudu, tad to arī dabū. Un kādā tempā to namu būvē! Logiem priekšā jau liela siena uzbūvēta, mums visa diena jāpavada elektrības gaismā, dienas gaismas vairs nav. Bet projekts atbilstot visām normām, tā man pateica. Un nav pat vērts protestēt, esmu sadūries ar dažādām nebūšanām tik daudz kā neviens, man ir pieredze. Starp citu, pret mani droši vien sāksies tiesas process...

– Kāds vēl tiesas process?!

– Lai Baltezers galīgi neaizaugtu, es mazliet patīrīju tā krastu – iepretim manai mājai pie ezera. Izrādās, esmu pārkāpis likumu. Tur bija viens cilvēks, kas speciāli staigā apkārt, fotografē, pieraksta. Un skandalē! Viņš jau esot bijis sodīts par tādām izrīcībām. No zaļajiem, vai? Es gribētu ar viņiem vienreiz satikties un pajautāt: kas un kad tiesās jūs par to, ka Baltezers aizaug un pārpurvojas? Tā vispār ir traģika: divi skaistie ezeri blakus Rīgai – Baltezers un Juglas ezers – iet bojā. Pat ar laivu ir problemātiski pārvietoties. Bet ir kādi, kas seko, nāk manā teritorijā, izspiego. Kas viņiem ir devis tādas tiesības? Viņi aizsargā Latvijas dabu? Nu, piedodiet. Neviens no viņiem tur nebija 60. gados, bet mēs gan redzējām, kāds tas ezers izskatās. Mēs vienmēr tur esam dzīvojuši, bet nekad neesam atļāvušies tur kaut ko sacūkot. Tieši otrādi – esam glābusi, ko varējuši. Izrādās, ezers var aizaugt, tas ir pareizi, bet mēs neko nedrīkstam darīt, lai tas tā nenotiktu. Varbūt tos «cīnītājus» vasarā iesēdināt laivā un aizvest parādīt, kas patiešām tajā ezerā darās? Tur ir ne tikai pārpurvojušies krasti, bet ir arī uzbērtas salas – kāpēc par to neviens neuztraucas? Nu, ja pie tiem salu īpašniekiem kāds aizietu parunāt, tad vispirms iznāktu ārā apsargi ar automātiem, un nekāda saruna nesanāktu... Bet te kaut kādi inteliģentiņi dzīvo, tos jau var masēt.

– Uz Maskavu brauksiet? Tur jūs noteikti tiekat gaidīts uz jubilejas koncertu.

– Ja viņi tur savāksies... Tad arī varētu pielikt punktu visai tai sadarbībai. Es ar krieviem ilgus gadu esmu kopā uzstājies, būtu labi, ja vecā gvarde sanāktu.

– Ar veco gvardi domājat Allu Pugačovu?

– Jā, pirmkārt. Vēl Valērijs Ļeontjevs, vēl daži, kas būtībā jau ir pensionāri. Mums būtu daudz, ko atcerēties, paskatīties vecos ierakstus, kā mēs strādājām astoņdesmitajos gados. Šeit uz vietas arī var atrast dažādus jokainus materiālus par piecdesmitajiem, sešdesmitajiem gadiem. Toreiz jau visu filmēja. Paskatos, kā es spēlēju sešdesmitajos gados... Ar skaudību vēroju savas rokas: šodien es tā vairs nevaru nospēlēt.

– Jums ir bijis simtiem koncertu. Bet vai kāds ir palicis atmiņā ar kaut ko neparastu?

– Kad atnāca pirmie panākumi... Tu sāc kaut ko spēlēt, tādu dziesmu, kas publiku agrāk bija atstājusi vienaldzīgu, bet te pēkšņi – tu jūti, ka publika ir saviļņota, aplausi ir tādi, ka tev tā dziesma jāatkārto. Tad sākās lielās koncertprogrammas. Un tad – dziesmu svētki, mūzikas kulminācija. Bet bija arī mani ziņģu koncerti – tie arī bija dziesmu svētki, tikai citā stilā. Tur desmitiem tūkstošu cilvēku gāzās iekšā.

– Tuvojas Latvijas simtgade. Neba bez dziesmām tā iztiks.

– Baidos, ka sāksies dažādas spekulācijas un roku sildīšana uz šo svētku rēķina. Ir grūti nofiksēt to robežu, aiz kuras patriotisms pārvēršas spīdīgā falšumā. Tas reizēm sāk piegriezties, nu, nevajag tā. Īstie latvieši, domāsim latviski... Protams, ir jābūt patriotam, bet spēlēties ar to – nu, nē. Bet, sagaidot Latvijas simtgadi, būs sagatavota ražena augsne spēlēm ar patriotismu. Šim notikumam apkārt aplips vesels bars cilvēku, kas tikai no tā vien pārtiks. Sāksies visādi samākslotie scenāriji, bet nosaukumā – Dziesmu svētki – viss jau ir pateikts. Protams, par scenārijiem taču maksā naudu, un ne mazo.

– Un gan jau atradīsies kāds «gudrinieks», kas pateiks, ka, piemēram, dziesma Manai dzimtenei, kas jau sen kļuvusi par dziesmu svētku himnu, ir lieka, jo tajā ir vārdi «...un asins lietus līs». Par maz tolerances, kā tagad ir stilīgi teikt.

– Pareizi Jānis Peters teica: lai nu Dievs dod, ka atrodas kāds cilvēks, kas uzraksta tagad tādu dziesmu, kas šajos laikos nospēlētu to, ko šī mūsu dziesma nospēlēja tajos laikos. Tad labāk neaiztikt Manai dzimtenei, lai tā dziesma klusi kaut kur guļ...

– Tauta tik un tā grib to dziedāt. Katrā laikmetā šai dziesmai ir sava nozīme. Arī tagad.

– «... vēl nāks piektais gads» – katrs to var izskaidrot, kā vēlas. Vienam piektais gads var nozīmēt, ka jāgrābj šaujamais. Tas, kas tagad notiek Eiropā, liek daudz ko domāt. Arī tur var būt «piektais gads». Sabruks tā Eiropas Savienība vai nesabruks? Kaut kas nav labi. Iespējams, piepildīsies Margaretas Tečeres vārdi par to, ka ES agrāk vai vēlāk sabruks. Bet ko par tik skumīgām lietām runāt...

– Vēl jau ir viena skumīga lieta: valdības veidošana.

– Veidemanes kundze, jūs nevarat atrast premjeru?!

– Bet jūs varat?

– Nē, es nevaru. Es jau neesmu politikā.

– Es arī tur neesmu.

– Bet žurnālisti jau veido to visu!

– Varbūt jums ir varianti?

– Man variantu nav, un es par tiem arī nedomāju. Es zinu tikai vienu lietu: ja valdība atkāpjas, tai uzreiz jāaiziet, un tās vietā tūdaļ jānāk citiem cilvēkiem. Bet te sākas pārbīdīšanas un ņemšanās. Tā jau nebūs nekāda jaunā valdība, tie paši vēži tajā pašā kulītē. Pie mums ir tā: ieliek vadošos amatos nesagatavotus cilvēkus un gaida, kad viņi «nogatavosies». Sak, tu paskaties, pamācies... Bet tā taču ir valsts, kuru jāvada šiem cilvēkiem, nevis pamatskola, kurā viņiem jāapgūst ābece!

– Jūs pats astoņus gadus bijāt Saeimā. Tie ir zaudēti gadi?

– Neteikšu, ka zaudēti, bet... tukši gan. Zināt, kā ir augļu kokiem – lūk, tad bija ābolu gads, bet tad – nebija. Ābolu nebija, bet ābele palika. Tie, ko mēs Saeimā savēlam, tur arī ir – ļoti dažādi cilvēki, daudzi tādi, kuriem ar politiku nav nekāda sakara.

– Vai jūtat, ka mūzikā vēl kaut kas nav padarīts?

– Ko savulaik saplānoju izdarīt, to arī izdarīju. Nekādi milzīgie darbi jau nebija... Strādāju vienkārši savā profesijā. Cik tas viss bijis vērtīgi – par to lai spriež klausītāji. Bet kaunēties arī nav par ko. Mana priekšrocība ir tā, ka mans darbs ir vairāk redzams un dzirdams. Varbūt viens mežkopis izdara daudz vairāk nekā es. Bet par viņu tik daudz nerunā.

***

Raimondam Paulam – 80!

Jublejs cipars galgala,

Tev, Maestro, jaliek mala,

Šodien katram pamanams,

Cik Tu saves gades štrams!

Aizskarts, cūkots, vārdim sists,

Jaņos atstāj sorosists!

Pārciet pat, ka Krājbank

Uzbrauc vierse ka ar tank.

Tie, ka gribejš noknābāt,

Spēk un drosm devuš klāt!

Gadim Tu mums kultūr kop,

Meldiņ jaun un koncert top.

Janvārs jublāram pa priek

Uzsāk Pērtiķgād a snieg,

Cer, ka slikt tas neietekmes,

Dziesms taps un cop sekmes.

Ne pa velt sen runs klīst –

Pasaule Tev atpazīst!

Kompliments Tev dāms ber

(Varbūt uz ko vairāk cer?!)

Kā Tu viņs savaldzin?

To gan zinataj vel min.

Pērtiķgade tād spar,

Kas uz priekš dzen a var,

Kā līdz šim la biez nav ād,

Katre diene priek vij klāt,

La Tavs dziesm mīl un dzied,

Kā pa sviest la dzīv iet,

Ja viss piegriežas kād dien –

Gaidits ventiņos arvien,

Vēj no augš un apakš pūš,

Stimuls tiem, kam darbigs mūžs!

Vēl no sierd Tev gait ņipr,

Optimism, veslib stipr,

Tāds ka Tu jau nespēj rimt,

Spož vel svines jublej 100!

Maestro, cieņā un sirsnībā sveicu Jūs jubilejā!

Aivars Lembergs – ventiņš

Komentāri [7]
#
Vineta 13.janvāris 2016 0:42 atbildēt
Liels paldies par mūziku, kas mūs priecē jau vismaz pusgadsimtu, paldies par to ka, esat ģeniāls, radošs kā komponists un patiess kā cilvēks. Lai jums stipra veselība, izturība, ... visu to labāko!
 
#
spelte 12.janvāris 2016 12:51 atbildēt
Veselību, veselību un vēlreiz veselību!!! Paldies par emocijām- prieku, skumjām un visām citām, ko ņemam no dziesmām!
 
#
laimiiga 12.janvāris 2016 10:41 atbildēt
Neizmērams paldies komponistam!Brīnišķīga mūzika,iedvesmojoša,pacilājoša!Jūtos pateicīga liktenim baudīt šo mūziku un dzīvot vienā laikā ar Raimondu Paulu!Veiksmi nodzīvot pie labas veselības vēl daudzus gadus ,Maestro!Lai dzīvo sveiks!!!
 
#
Valdis Freimantāls 12.janvāris 2016 10:29 atbildēt
Sirsnīgi sveicieni latviešu tautas vienotājam Raimondam Paulam dzimšanas dienā!
 
#
wilnis44 12.janvāris 2016 8:39 atbildēt
Kremļa trollim Raimondam šodien Dzimšanas diena - apsveicam !

Ironija protams ! Lai Tev, Raimond, veselība !
 
#
latvietis » wilnis44 13.janvāris 2016 15:44 atbildēt
Eij dirst.
 
#
TooT » latvietis 15.janvāris 2016 18:13 atbildēt
piekrītu
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers