Mums pretī raugās maza meitene, kura izmisīgi kliedz, ka nevēlas žagarus. Tos bērnam sola, visticamāk, mamma – it kā pa jokam, taču mazās meitenes dusmas un apjukums tikai pieaug, līdz bērns nonāk histērijā. «Nedaudz pakaitinājām meitu» – tā vecāki nosaukuši šo video, ieliekot publiskai apskatei tīmeklī. «Tas, kas mūs patiešām pārsteidza, bija komentāri, kur ievērojams skaits cilvēku pauda atbalstu šādai vecāku rīcībai, pat neaizdomājoties, ka tā ir emocionālā vardarbība pret bērnu,» saka vecāku organizācijas mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.
Par to, ka šāda rīcība pret bērnu ir emocionālā vardarbība, ir vienisprātis arī eksperti, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja profesore Gunta Ancāne un ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons, uzsverot, ka šāda rīcība var bērnu novest līdz psihiskām traumām. Konkrēto video vecāki no interneta izņēmuši. Interesantākais fakts ir tas, ka, tiklīdz to bija pamanījuši mediji, tika vaicāts Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas viedoklis, vai tā ir vardarbība pret bērnu un vai inspekcijai būtu kā jārīkojas, un inspekcijas atbilde bija, ka tā ir tikai «nekorekta rīcība no vecāku puses». Līdzīgi domā, šķiet, liela daļa sabiedrības, vismaz tie, kuri uzskatīja, ka video jāpakomentē. Piemēram, «katrs normāls cilvēks saprot, ka māte saka šos vārdus rotaļīgi un jokojoties. Un tādai izlutinātai un brēcošai meitenei patiešām vajadzētu žagarus!», «tad jau lielāko daļu vecāku vajadzētu tiesāt, katrs normāls bērns zina, ka par sliktu uzvedību nāks dakteris bērziņš». Cilvēki koncentrējas uz mammas it kā laipno balsi, bet nepamana, kādā situācijā atrodas bērns – panikā un bailēs.
«Tā noteikti ir emocionālā vardarbība, kas nākotnē bērnu var novest līdz psihiskām traumām,» saka A. Miksons, «vēl sākumā aiz ausīm varētu pievilkt, ka žagaru solīšana ir nosacīti neveiksmīgs joks, bet tālāk redzams, ka bērns raudot iet prom no istabas, bet māte viņam seko un turpina biedēt. Māte veic emocionālo vardarbību, uzskatīdama to par joku, un ģimene video ievieto internetā, aicinot par šo uzjautrināties arī sabiedrību.» Šādas traumas nodara ārkārtīgi lielu ļaunumu cilvēka personības un rakstura veidošanā, uzskata profesore Gunta Ancāne. «Mēs redzam agresīvu māti, kas nav spēcīga savā cilvēciskajā būtībā, jo visu savu agresiju uzliek uz pašu vājāko un neaizsargātāko – savu bērnu. Māte ar žagariem bērnam piedraud septiņas reizes. Sākumā redzam meitenes psihiski veselīgo aizsargreakciju – dusmas, viņa saka: nē! Savukārt, kad mammas balsī parādās smiekli un it kā laipnība, bērnam sajūk, kas īsti notiek. Vai jāreaģē uz mammas dusmām, kas liek sevi aizsargāt, vai arī uz viņas laipnību un smaidu, kas mudina mammai pietuvoties? Bērns faktiski šajā situācijā sajūk prātā.»
Pēc G. Ancānes domām, minētais piemērs ataino, kāpēc bijušo Padomju Savienības valstu iedzīvotājus joprojām Eiropā tik viegli pazīt. «Te redzams, kā šī atšķirīgā iezīme rodas. Mūs atpazīst pēc mūsu iekšējās nebrīvības. Bērnus, kam būtu jābūt mūsu vislielākajai vērtībai, mēs audzinām ar patoloģiski daudz kauna un baiļu izjūtām. [..] Atteikšanās mainīt līdzšinējos bērnu audzināšanas paradumus ir jautājums par to, kurp mēs kā tauta gribam virzīties.» Ārsti aicina pārtraukt nežēlību pret bērniem un uzsver, ka žagarus nav pelnījis neviens.
Uz Neatkarīgās jautājumu, vai šāds video var būt pamats, lai uzmeklētu konkrēto ģimeni un izvērtētu notikušo, ko visi eksperti vienisprātis nosauc par emocionālo vardarbību, Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktora vietniece Inga Krastiņa atbild: ja inspekcijā saņemam šādu informāciju, mūsu tiesības un arī pienākums ir noskaidrot lietas apstākļus. Par konkrēto gadījumu inspekcija arī lūgs policiju identificēt video redzamo ģimeni, lai sociālais dienests to varētu apsekot. Tomēr mammamuntetiem.lv un ārsti vēlas, lai sabiedrība mainītu savu viedokli ne tikai par šo video, bet par bērnu audzināšanas metodēm – lai bērni augtu psihiski veseli. Diemžēl vēl nesenā organizācijas aptaujā vairākums (60 procenti) vecāku atzina, ka bērnu audzināšanā izmanto pēršanu.
