Pirms nedēļas, 39 tūristiem dodoties ceļojumā uz Krakovu un Slovākiju ar ceļojumu firmu Impro ceļojumi, neviens nenojauta, ka mājās atgriezīsies tikai 37. Tukuma novada Tumes pagasta iedzīvotāju Ilzes un Vitas dzīvība izdzisa Augstajos Tatros – 2012 metru augstumā.
Ilzei un Vitai bērnu dāvātais ceļojums solīja labu un interesantu atpūtu – iespēju apskatīties Veļičkas sāls raktuves, Krakovu, Popradu, Zemo Tatru visaugstāko virsotni Čopoku, Demanovas stalaktītu alas, doties braucienā ar plostu pa Dunajecu. Pēdējā ceļojuma dienā pirms mājupceļa – pagājušajā sestdienā – bija paredzēts pārgājiens pa kalnu takām Augstajos Tatros. Diemžēl Ilzei un Vitai šis pārgājiens izrādījās liktenīgs.
Aukstums pārsteidz nesagatavotas
Pagaidām nav zināms abu kundžu nāves iemesls, to noskaidros ekspertīze. Taču Slovākijas kalnu glābēju pirmā versija bija, ka tūristes no Latvijas, pavadot nakti kalnos, nosalušas. Pēc viņu teiktā, abas tūristes bija ģērbušās par plānu pastaigām tik augstu kalnos un tik sliktos laika apstākļos. Naktī gaisa temperatūra šajā vietā noslīdēja līdz –4,5 grādiem pēc Celsija. Glābēji sievietes pamanīja ap pulksten 9 no rīta, taču slikto laika apstākļu dēļ pie viņām varēja piekļūt tikai pēcpusdienā. Sievietes bija gājušas bojā aptuveni puskilometra attālumā no kalnu namiņa, kurā bija cilvēki un kurā varēja patverties. Kā iespējams apmaldīties kalnu takās, kuras, kā stāsta Impro ceļojumi vadība, ir tik labi marķētas? Šis jautājums nedod miera arī tiem tūristiem no Latvijas, kuri paši ir kāpuši pa šīm takām.
Viltīgie kalni
Ceļotāji ir vienisprātis – šīs takas tiešām ir paredzētas tūristiem, un to pievārēšanai nav vajadzīgs alpīnistu ekipējums un iemaņas, tomēr naivi būtu iedomāties, ka tās ir līdzvērtīgas pastaigai pa Tērvetes dabas parku jaukā septembra dienā. Laika apstākļi tik augstu kalnos mēdz pēkšņi mainīties, un diemžēl tā notika arī šoreiz – saka līt lietus, redzamība pasliktinājās un pūta stindzinoši auksts vējš. Sasniedzot Teryho chata un sasildoties kalnu namiņā, Impro gide Sarmīte pieņēma lēmumu – jādodas atpakaļ, turklāt pa to pašu ceļu. «Kad mums pateica, ka atkal būs jāiet kājām, sākās panika. Visi jau domāja, ka uzkāps kalna galā un ar to arī viss beigsies, ka tur mūs sagaidīs pacēlājs. Sapratām, kas mums atkal ir priekšā!» stāstot par savām izjūtām laikrakstam Dzirkstele, atceras Solvita, kura arī bija devusies šajā ceļojumā. Desmit tūristi tā arī darīja, taču pieci nolēma doties uz pretējo pusi. Tiesa, vēlāk trīs no viņiem pārdomāja un arī atgriezās uz sākotnējās takas, bet Ilze un Vita gribēja turpināt izvēlēto ceļu. Taka, pa kuru viņas sāka iet, no sākuma virzās pa tādu kā plato un pat nedaudz ved uz leju, kas, iespējams, radīja mānīgu priekšstatu, ka nebūs nemaz tik grūti, taču drīz pēc tam sākas stāvs kāpums un taka sadalās divās daļās – viena ved uz Sedielko (2372 m) un pēc tam uz ciematu Tatranska Javorina kalnam otra pusē; bet otra – uz kalnu pāreju Priečne Sedlo (2352 m). Lai to sasniegtu, vietām nākas turēties pie ķēdēm, jo kāpiens ir ļoti stāvs. Pārvarot šo kalnu pāreju, pa kalna otru pusi var nokāpt lejā un nokļūt līdz Zbojnicka chata, un pēc tam līdz Hrebjenokai, no kurienes sākās pārgājiens un kur kursē kalnu tramvajs.
Divas reizes ilgāks ceļš
Šobrīd nav zināms, kāpēc kundzes pieņēma liktenīgo lēmumu doties uz pretējo pusi – vai viņas neapzinājās sagaidāmās grūtības vai arī pārvērtēja savus spēkus. Iespējams, viņas cerēja tomēr tikt līdz pacēlājam. Šīs cerības bija veltas – pacēlāja ne Sedielko, ne Priečne Sedlo nav.
Parasti atpakaļceļš no Teryho chata līdz Hrebjenokai pa zaļo trasi prasa 1,45 stundas, bet šajā reizē Impro ceļotāji slikto laika apstākļu dēļ ceļā pavadīja trīs stundas. Savukārt dodoties pa dzelteno trasi, kuru izvēlējās Ilze un Vita, līdz Hrebjenokai parasti tiek rēķinātas piecas stundas. Pat pieņemot, ka gājēji ieturētu rekomendēto tempu, tas nozīmētu, ka, sākot ceļu no Teryho chata aptuveni pulksten 15, labākajā gadījumā Hrebjenoku varētu sasniegt tikai ap pulksten 20, pēdējo ceļa posmu veicot tumsā, jo saule todien norietēja pulksten 18.30. Sliktos laika apstākļos, pagurumam ņemot virsroku, šā ceļa mērošana varētu prasīt ievērojami vairāk laika, un tumsa pārsteigtu jau vidusposmā. Ilzi un Vitu tumsa pārsteidza augstu kalnos – 2000 metru augstumā – netālu no vietas, kur vēl pirms vairākām stundām viņas bija sildījušās kalnu namiņā. Iespējams, viņas bija nevis ceļā pa taku uz augšu, bet bija pārdomājušas un devās atpakaļ. Tikai nepaspēja vai vairs nespēja.
