Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Latvijā

Ļaudis saka nē migrantiem

Lai arī politiskais lēmums par migrantu uzņemšanu jau ir pieņemts, sabiedrība arvien aktīvāk iesaistās diskusijā par tā lietderību. Nule latviešu liberāļu un nacionālistu uzturētajā strīdā savu vārdu teikušas etnisko minoritāšu organizācijas. Viņu piedāvājums – nepieņemt afrikāņus, bet pieņemt ukraiņus un gruzīnus © F64

Lai arī politiskais lēmums par migrantu uzņemšanu jau ir pieņemts, sabiedrība arvien aktīvāk iesaistās diskusijā par tā lietderību. Nule latviešu liberāļu un nacionālistu uzturētajā strīdā savu vārdu teikušas etnisko minoritāšu organizācijas.

Viņu piedāvājums – nepieņemt afrikāņus, bet pieņemt ukraiņus un gruzīnus. Reliģiskie līderi migrantus savukārt piedāvā sašķirot pēc ticības pazīmes, proti, uzņemt vajātus kristiešus, no kā izriet – nepieņemt vajātus musulmaņus. Savukārt Nacionālā apvienība pieprasa nepieņemt nevienu un vakar pie valdības mājas, kurā pati strādā, sarīkoja protestu ar dažādu sabiedrisko organizāciju piedalīšanos. Un atnāca ne tikai organizācijas.

Metro nav draugs

Tik kupli apmeklēts pikets sen nebija redzēts. Ap tūkstoš cilvēku, varbūt pat vairāk. Negaidīti daudz jauniešu. Pārsvarā latvieši – tikai retais krievs uzdrīkstējās iejukt pūlī, jo sanākušie pateica visu, ko domāja ne tikai par melnajiem. Brāzienu dabūja visu rasu un tautību migranti. Tik radikāli un brīžiem arī rasistiski saukļi Rīgā sen nebija dzirdēti. Vispirms kāds večuks sūtīja vienus uz karātavām, otrus uz krematoriju. Pēc tam kliegšanas stafeti pārņēma resns vīrs ar apdullinošu balsi. Deja vu – reiz jau redzēts, secināja igauniete Jānika Kresa, kas ar saviem draugiem bija ieradusies atbalstīt latviešu protestu. 1988. gadā viņa mācījās Latvijas Valsts universitātē un pieķēdējoties protestēja pret metro būvniecību. Jo metro atved migrantus. Tagad migrantus uz Baltiju ved atkal. Un viņas lielākās bažas ir par islāma atnākšanu. To arī vēsta plakāts – Eiropas pilsētas pret islamizāciju. Tā notiekot ļoti ātri un pēkšņi. Šodien bēglis – rīt terorists vēstīja kāds cits uzraksts. Vēl cits – Nē, baltu tautu genocīdam. Policija pret visiem mītiņotājiem izturējās gana iecietīgi, izņemot kādu antiglobālistu aktīvistu. Acīmredzot nepatika uz kāta uzsēdinātā negroīdās Mildas bilde.

Meklēs laimīgu afrikāni

Vēl neatbraukušie migranti Nacionālajai apvienībai nodrošina ievērojamu publicitāti – ne velti arī partijas līderi Imants Parādnieks un Raivis Dzintars apmierināti biedrojās protestā, savukārt koalīcijas partneriem un ierēdniecībai no visas šīs jezgas vienas vienīgas galvassāpes. Eiropas Savienības un Latvijas valdības lēmumam būtu jāveido pozitīva publicitāte, bet iznāk vien tāda nesakarīga taisnošanās, kas sabiedrībā vairo bailes un aizspriedumus. Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze PētersoneGodmane spriež, lai tos mazinātu, lietderīgi būtu sabiedrībai stāstīt veiksmīgas integrācijas stāstus. Tie noteikti atrodami 200 bēgļu vidū, ko Latvija uzņēmusi iepriekšējos desmit gados. Bet pagaidām valdībai komunikācija nevedas.

Valsts sekretāres vadītā darba grupa, kurai jāizdomā, kā uzņemt un kā integrēt Latvijas sabiedrībā nākamos 250 bēgļus, darbu sāk šonedēļ. Uz praktiskiem jautājumiem atbilžu tai pagaidām nav. Taču skaidrs ir Latvijas uzdevums. Grieķijas un Itālijas ierēdņi fiziski netiek galā ar milzīgo administratīvo slogu – patvēruma lūgumu un citu dokumentu daudzumu. Bēgļu sadalīšana pa valstīm ļaus vismaz sakārtot papīrus. Tas, vai bēgļi paliks valstī, uz kuru aizsūtīti, jau ir cits jautājums. Pēc bēgļa statusa saņemšanas viņiem ir tādas pašas tiesības kā jebkuram Eiropas Savienības pilsonim. Tikai vēlēšanās piedalīties nevar.

Rasu greizsirdība

Nemierā ar Latvijas pretimnākšanu Āfrikas un Sīrijas bēgļiem ir vietējie ukraiņi un gruzīni. Atklātajā vēstulē gruzīnu biedrība Samšoblo un ukraiņu biedrība Latvijas ukraiņu kongress raksta šādi:

«Nav saprotams, kādēļ valsts iestādes nekritiski uztver piedāvājumus uzņemt imigrantus no Āfrikas un Tuvo Austrumu zemēm, bet tajā pašā laikā Ukrainas un Gruzijas pilsoņus klasificē kā ekonomiskos migrantus, nepiešķirot tiem patvērumu. Vienā gadījumā par ekonomiskajiem migrantiem uzskata cilvēkus, kuri bēg no kara dažus simtus kilometru, bet citā gadījumā – par bēgļiem uzskata cilvēkus, kuri brauc daudzus tūkstošus kilometru, lai nokļūtu turīgākā valstī.»

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde apstiprina, ka no Ukrainas un Gruzijas pilsoņiem lūgumi par patvērumu Latvijā saņemti tiešām ievērojamā skaitā, tomēr neviens no tiem nav apmierināts. Tas nozīmē, ka dzimtenē šiem cilvēkiem nedraudēja nāves briesmas vai vajāšana, piemēram, reliģiskas pārliecības dēļ. Jāatgādina – nedz Gruzijā, nedz arī Ukrainā juridiski nav pasludināts karastāvoklis. Tās joprojām tiek uzskatītas par salīdzinoši drošām valstīm, jo cilvēkiem no konfliktu reģioniem ir iespēja migrēt uz drošākām vietām savas valsts robežās. Pat ukraiņiem bēgļu statusu pagaidām nav piešķīrusi neviena Eiropas Savienības valsts. Savukārt eritrejiešiem un sīriešiem tas jau apsolīts. Bez sabiedriskās apspriešanas un referenduma.

Kur likt no Vidusjūras izzvejotos cilvēkus?

Andrejs ANCĀNS:

– No jūras var izzvejot arī bandītus, ne cilvēkus. Ja viņi apzināti iesaistās kriminālā grupā un nelikumīgi šķērso valsts robežu, tos cilvēkus vajag saukt pie atbildības. Arestēt, uzrādīt apsūdzības, tiesāt. Visu darīt likumīgi un oficiāli, kā to nosaka valstu likumi. Bet ne jau pēc pirmā brēciena mesties viņiem palīgā ar pabalstiem un visādiem labumiem.

Kristaps ŠTĀLS:

– Emigrācija jāveicina uz kulturāli un etniski tuviem reģioniem. Tiem ļaudīm galvās ir pilnīgi citāds kompis. Man māte Zviedrijā dzīvo un stāsta, ka tur tagad ir riktīgi slikti to migrantu dēļ. Mēs, ziemeļnieki, vairāk esam vientuļnieki, dzīvojam savrup, viņi dzīvo barā. Bļaustās, trokšņo, jo tāda ir mentalitāte. Bet eļļa ar ūdeni nemiksējas.

Edgars SKUJENIEKS:

– Ja mēs viņus ņemam pie sevis, tad ar vairākiem nosacījumiem. Pirmkārt, tikai kristiešus, otrkārt, sadalām desmit grupās pa 25 cilvēkiem un katrai grupai pieliekam administratoru. Un tad lai, piemēram, stāda mežus. Ja kāds negrib stādīt, sūtām atpakaļ, un dodiet citu vietā. Es arī būtu ar mieru uzņemties vadīt tādu grupu par kādu pusotru tūkstoti eiro mēnesī. Mierīgi.

Angelika KAŽE:

– Tā ir itāļu problēma, kur likt izzvejotos. Lai viņi paši sargā savu valsti. Mēs taču vjetnamiešus uz robežas izķeram. Man tiešām ir bail no tiem agresīvajiem musulmaņiem. Es ar šausmām skatos, kā viņi cilvēkiem galvas griež nost. Viņi atnāk uz svešu valsti, pieprasa sev tiesības un uzstāda savus noteikumus. Bet es arī turpmāk gribu staigāt savās seksīgajās kleitiņās.