Valsts uzņēmums Latvijas Autoceļu uzturētājs (LAU) ir piemērojis Latvijas apstākļiem pasaulē plaši lietotu paņēmienu grants ceļu pārklāšanai ar piķa un šķembu kārtām. Par šīs tehnoloģijas vajadzību un izredzēm Neatkarīgajai stāsta uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Vladimirs Kononovs.
– Diez vai Latvijai kādreiz atradīsies tik lieli finanšu līdzekļi, lai noasfaltētu visus ceļus, – spriež V. Kononovs. – Tādā gadījumā vajag meklēt lētākus un pieejamus risinājumus, lai atvieglotu dzīvi cilvēkiem, kuri dzīvo līdzās grantētajiem ceļiem. Tur cilvēki bieži vien nevar atvērt logu un ne pats var ēst ogas no sava dārza, ne iebarot lopiem ceļmalās noputējušo zāli. Tātad tā ir sociāla problēma, ko iespējams risināt ar grants ceļu virsmas dubulto apstrādi.
– Latvijā uz ceļu būvi cenšas ietaupīt vismaz kopš padomju laikiem, bet lētākai ceļu uzlabošanas tehnoloģijai valsts nav pieķērusies ne toreiz, ne tagad.
– Sen, sen padomju laikos veiktus eksperimentus atceros, bet turpinājuma tiem ilgi nebija. Grants ceļu dubultās vai arī vienkārtas virsmas apstrāde Latvijā tomēr ir iespējama, jo šeit ir pieejamas pietiekami cieta dolomīta atradnes. No šāda dolomīta iegūtas šķembas nodrošina pietiekami izturīgus ceļu pārklājumus. Protams, vienu centimetru biezs ceļa pārklājums no šķembām un bitumena nav tas pats, kas asfalts. Tāds pārklājums tiešām izrādās neizturīgs, ja pret to izturas nesaudzīgi. Labi, izdarīsim dubulto virsmas apstrādi, kas izmaksā attiecīgi dārgāk, bet ir noturīgāka. Praksē ir tā, ka dubulto apstrādi veicam garākiem ceļa posmiem, bet vienu kārtu liekam pie dzīvojamām mājām, lai tur nebūtu putekļu. Arī pašvaldības un privātpersonas tādus segumus pasūta.
– Tomēr šādu darbu apjoms nav liels, ja salīdzina ar visiem zināmo asfaltēšanu.
– Asfalta problēma ir tāda, ka asfaltu nevar klāt uz nekā, kā vismaz nosacīti varētu dēvēt grants ceļu. Protams, arī tas pirms bitumena uzliešanas ir jāpielīdzina, bet ceļa pielīdzināšana ir pavisam kas cits nekā pamatnes veidošana asfaltam. Bitumena lējumam tādu pamatni nevajag, jo tas ir elastīgs – neplaisā. Tomēr tas nav noturīgs tādā nozīmē, ka to var nošļūcināt, ja uz tāda klājuma strauji bremzē smagā tehnika. Pat dubultais bitumena klājums neizturēs piekrauta baļķvedēja grozīšanos. Asfalts tādu slodzi izturēs, bet asfalts prasa biezu pamatni, lai tas nesaplaisātu. Asfalts ir trausls, it īpaši tad, kad gaisa temperatūra aiziet mīnusos. Asfalta pamatne ir dārgāka nekā pats asfalts.
– Valsts tomēr izvēlas pasūtīt ceļu asfaltēšanu.
– Ir jābūt valstiskai ceļu rekonstrukcijas programmai. Grants ceļu apstrāde ar bitumenu atgriezās Latvijā, pateicoties Latgales attīstības programmai. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Satiksmes ministrija izlēma, ka teritorijas attīstīšana nozīmē arī ceļu salabošanu. Tādā veidā daļa no attīstības programmas naudas nonāca autoceļiem. Mēs guvām pieredzi, kad 2012.–2013. gadā uzklājām nepilnus 200 km dubultā grants ceļu virsmas seguma. Pašreiz savu līdzekļu ietvaros LAU var uzklāt 20–30 km, bet tas absolūti nerisina grantēto ceļu problēmu valstī. Turklāt tā nav tik daudz ceļu, cik pie ceļiem dzīvojošo cilvēku problēma.
– Ne tikai Latgalē dzīvojošu cilvēku problēma.
– Mēģināsim veikt virsmas apstrādes arī Kurzemē piejūras ceļos un vēl citur.
– Neatkarīgā jau ir informējusi par to, kurās pašvaldībās un konkrētu ceļu posmos bija plānos veikt virsmas apstrādi uz LAU 2014. gada peļņas rēķina, tikai valdība nebija īsti ar mieru šo peļņu jums atstāt.
– 90% no mūsu peļņas patiešām tiek ieskaitīti valsts budžetā, bet Finanšu ministrija ir atļāvusi 1,3 miljonus eiro no šogad LAU piešķirtās naudas pārdalīt no ziemas mēnešiem uz vasaras mēnešiem, kad nauda tiks izlietota ceļu pārklāšanai. Pēc tam gada beigās valdība skatīsies, kādi ir laika apstākļi un vai mūsu budžetā veidojas deficīts. Ja tā notiks, tad saņemsim papildu finansējumu no valsts. Solītos darbus mēs jau esam sākuši, dažās vietās tie pat puslīdz pabeigti. Ir pašvaldības, kas tagad pasūta LAU grants ceļu pārklāšanu uz sava rēķina.
– Ceļi, kas apstrādāti ar bitumenu, taču nav tikai Latvijas uzturētāju izgudrojums?
– Igaunijā šo lietu attīsta no padomju laikiem līdz šai dienai. Turklāt viņi izmanto to, ka viņu enerģētika balstās uz degslānekļa dedzināšanu, pēc kuras pāri palikuši izdedži ir kaut kur jāliek. Tos var klāt uz ceļiem, jo tiem ir cementa īpašības, kas stabilizē ceļa pamatni. Lai ceļu virsmas pārklātu ar bitumenu un šķembām, vajag pietiekami cietas šķembas, kādas Latvijā atrodamas uz austrumiem no Pļaviņām.
Mēs lietojam tehniku, kādu ārzemēs ražo daudz. Ražotāji šādas tehnikas attīstīšanā ir tālu tikuši, jo pēc tās ir pieprasījums. Francijā, piemēram, 40% ceļu ir ar tādu pārklājumu. Tur to sāka likt pagājušā gadsimta 60. gados. Kopš tā laika tur jau izliktas desmit piķa un šķembu kārtas, kas veido jau daudz lielāku izturību.
– Vai uzturētājiem ar melno segu pārklātie ceļi ir jāpieskata vairāk nekā citi?
– Jā, uzturētājam ir jābūt kapacitātei, lai ceļus uzturētu un nesabrucinātu. Asfaltēts ceļš šādā skatījumā ir pacietīgāks, jo uz tā var gadus trīsdesmit nedarīt neko, kad ceļš būs slikts, bet tomēr izbraucams. Asfaltēto ceļu var padarīt praktiski mūžīgu, ja tā virsmu atjauno ik pēc 5–6 gadiem. Ja nedara neko vairāk par bedrīšu lāpīšanu, tad galu galā jānonāk līdz tādam gadījumam kā tagad Preiļu novadā. Tur nolēma pilnīgi sabrukušu asfalta segumu neatjaunot, bet apbērt ar šķembām un granti. Tā slikts asfaltēts ceļš pārtapa par relatīvi labu grants ceļu, bet sāka celties putekļi, cilvēki kļuva daudz neapmierinātāki. Tagad mēs tur veicam virsmas dubulto apstrādi visblīvāk apdzīvotajā ceļa posmā 850 metru garumā, bet iedzīvotāji prasa divu kilometru pārklājumu. Tas diemžēl neiekļaujas mūsu budžeta iespējās.
– Kādi ir nosacījumi ar piķi pārklāto ceļu uzturēšanai?
– Jau teicu, kāpēc šādi pārklāta ceļa uzturēšana prasa lielāku atbildību un kapacitāti izlabot ceļa bojājumus. Piķa segumu var ātri pārvērst par bezceļu. Bija gadījums, kad šādu ceļu uzara. Zemnieks uzbrauca uz ceļa ar traktoru, kam piestiprināti arkli, un nepamanīja, ka tie nošļūk līdz zemei. Tur tie momentā iegāja ceļa segumā, traktors brauca un ara ceļu. Asfalta gadījumā būtu blīkšķis un dzirksteles šķīstu pa gaisu, to nevarētu nepamanīt. Mums nācās to ceļa posmu pārklāt vēlreiz. Tomēr uz šādiem gadījumiem nedrīkst balstīt secinājumu, ka dubultais klājums izkūst apmēram tāpat kā sniegs pavasarī. Ir vajadzīga savstarpēja izpratne, ka ar piķi un šķembām pārklāts ceļš ir komfortablāks par grants ceļu, bet prasa saudzīgu attieksmi.
– Labi, ka vismaz tehnisku šķēršļu ceļu piķēšanai nav. Atliek izrēķināt izmaksas.
– LAU pieredze ir tāda, ka ar 10 miljoniem eiro no Latgales attīstības programmas izdevās pārklāt apmēram 200 km ceļa. Ja mērķis būtu pārklāt 5000 km grants ceļu, pa kuriem, piemēram, iet regulārie autobusu maršruti, tas attiecīgi izmaksātu 250 miljonus eiro. Tālāk jautājums, cik gados šādu programmu realizēt. Ja piecos, tad tas prasa 50 miljonus eiro gadā, kas nav astronomiska summa pret valsts budžetu.
– Astronomiska summa attiecībā pret atlikumu, kas paliek pāri no Latvijas valsts budžeta finansējuma ceļiem pēc tam, kad no ceļu budžeta atskaita ES dāvināto naudu un pašus nepieciešamākos izdevumus ceļu tīkla apkopšanai.
– Bet ko tad citu darīt – pārvērst visus sabrukušos asfalta ceļus par grants ceļiem? Nu jau esam piedzīvojuši, cik liela tādā gadījumā būs cilvēku neapmierinātība, bet ir taču vēl cita lieta. Tā ka grants ceļu uzturēšana nemaz nav tik lēta. Nepietiek ar ceļu greiderēšanu vismaz divas reizes mēnesī, pat aizmirstot to, ka padomju laikā greiderēja reizi nedēļā. Uz ceļa vajag arī periodiski uzbērt granti un šķembas. Kur tas nav ticis darīts gadu desmitiem, tur greideris tikai pārjauc oļus un noturīgu ceļa profilu izveidot nespēj.
– Uzņēmējus noteikti vilina lielbudžeta projekti.
– Klājumu likšanai var piesaistīt privātuzņēmējus, bet viņu darbs jākontrolē ne tikai parastajā kārtībā ar līgumsodiem, kad reāli labošanu veicam vienalga mēs. Uzturētājiem ir speciāla tehnika selektīvai ceļu gabalu labošanai, jo būvniekiem to pirkt un turēt nav rentabli, tā ir dārga, bet uzturētājiem šādas tehnikas esamība ir nepieciešama neatkarīgi no tā, vai ceļu uzturēšanu veic valsts vai privāta firma.
– Arī tie Latvijas iedzīvotāji, kuri nav braukuši ar auto tieši jūsu pieminētajā Francijā, atgriežas ar stāstiem par to, ka tur tomēr braukt ir bijis ērtāk. Vai arī pie mums ir iespējamas pārmaiņas uz to ērto pusi?
– Tās pārmaiņas es redzu tepat Latvijā, kur melnais segums ir uzlikts pietiekami garos posmos. Mājās gar šiem ceļiem atveras logi, pagalmos parādās cilvēki. Atstāt cilvēkus dzīvot putekļos nozīmē radīt viņos vēlmi pārvākties uz Rīgu, varbūt vēl tālāk. Normāls ceļš ļauj cilvēkiem ne tikai palikt, bet arī atgriezties laukos. Normāls ceļš mūsdienu cilvēkiem ir melns ceļš neatkarīgi no tā, ar kādu tehnoloģiju piķis ir uzklāts uz ceļa. Tālākā neizbēgamā lieta gan būtu dubultā pārklājuma virsmu saudzēšana, ko iespējams panākt ar izskaidrošanu un ceļa zīmēm.
