Nereģistrētu attiecību gadījumā ģimene netiek pietiekami aizsargāta no valsts, uzsver Latvijas Universitātes (LU) docente sociālantropoloģe Aivita Putniņa.
Taču pētījums Reģistrētas un nereģistrētas kopdzīves faktoru salīdzinošā analīze parāda, ka arī oficiāli slēgtu laulību valsts vairāk atbalsta morālā veidā, Satversmē deklarējot tās vērtību, un, kamēr ģimenē – reģistrētās vai nereģistrētās attiecībās – nav problēmu, ar šo morālo valsts atbalstu arī pietiek, taču, tiklīdz iestājas krīze, parādās arī atšķirīgā attieksme pret ģimenēm. Tajā pašā laikā atbalsts kritiskās situācijās kopumā, piemēram, ja cilvēki apsver domu šķirties, ir nepietiekams ikvienai ģimenei.
Visvājāk pētīta joma – tā par reģistrētu un nereģistrētu kopdzīvi saka viena no pētījuma autorēm A. Putniņa. Šo pētījumu veikuši Latvijas Universitātes Kultūras un sociālās antropoloģijas bakalaura studiju programmas jaunie speciālisti, Publiskās antropoloģijas centra pētnieki. Pētījuma rezultātus pēcāk izmantos plašākas aptaujas veikšanai visā Latvijā.
53% bērnu dzimst ārpus laulības
Nereģistrētu kopdzīvi nereti uztver un uzskata par sociālu problēmu līdztekus alkoholismam vai narkomānijai, tajā pašā laikā nepiedāvājot nekādus risinājumus, ko ar to darīt. Pētnieki uzsver, ka lielākā daļa pirmo bērnu (53 procenti) ģimenē dzimst tieši ārpus laulības. Pētījumam atlasīts 41 dalībnieks, kas bija pārtraucis vismaz vienu reģistrētu vai nereģistrētu kopdzīvi, kurā ir dzimis vismaz viens bērns. Pētnieki norāda, ka tieši tas ļāva salīdzināt abu tipu kopdzīves problemātiku un nozīmi un izzināt cilvēku uzskatus par viņu pašu piedzīvoto, – tieši šķiroties vai krīzes situācijā vislabāk parādās attiecību dažādie aspekti, par kuriem cilvēki, dzīvojot kopā, nereti nedomā, piemēram, rūpes par bērnu, īpašuma sadale un citi.
Jau iepriekš Latvijā veiktie pētījumi apliecinājuši, ka sabiedrības skatījumā laulība pati par sevi mūsu valstī nav obligāts nosacījums ģimenes izveidē. Tomēr secināts, ka nereģistrētu attiecību ģimenēs abpusējā atbildība un drošība ir subjektīva paļaušanās uz partnera atbalstu, nedefinējot attiecību statusu, un valsts garantētā aizsardzība (nodokļu atvieglojumi, automātiska paternitāte (tēva noteikšana bērnam), starpniecība šķiršanās gadījumā, valsts kompensācija, dzīvesbiedru zaudējot) paliek otrajā plānā.
Bērns nav iemesls
LU antropologu pētījumā secināts, ka, noslēdzot laulības, pāri skaidri nav saskatījuši tās priekšrocības, lai arī apzinājušies atšķirības mantisko tiesību regulējumā. Aptaujātie atzinuši, ka laulības noslēgtas pat zināma spiediena dēļ – par to runājuši draugi, ģimene. Tikai četros gadījumos laulība tika skatīta kā pienākums pret sabiedrību un partneri, un tikai trīs aptaujātie atzina, ka laulājušies, jo laulības nozīmēja mīlestības turpinājumu (tiesa, jāatceras, ka aptaujātie visi uz šo brīdi attiecības ir šķīruši). Intervijas apliecina, ka pirmā bērna ieņemšana parasti raisa sarunas par laulību, bet lielākajā daļā gadījumu tas netiek uzskatīts par iemeslu, lai laulību slēgtu. Taču trīs gadījumos aptaujātie atzina, ka tieši bērniņa pieteikšanās bijis iemesls laulību reģistrēt.
Ja viens grib, otrs – ne
Daudz skaidrāka pētījumā atklājas cilvēku motivācija laulību neslēgt. Tikai piecās intervijās tika izteikta negatīva attieksme pret laulību, vēl četras intervijas rāda, ka laulību vēlējusies slēgt sieviete, bet partneris to nav atbalstījis. Vīrieši biežāk nekā sievietes runā par riskiem, kas saistīti ar papildu atbildību laulību gadījumā. Tāpat tiek minēti dažādi finansiāli iemesli, kāpēc pāris, kurš būtu gribējis reģistrēt attiecības, bet to nav izdarījis, piemēram, vēlme sarīkot kāzas, kam nepieciešama nauda. Piecos gadījumos gan sievietes, gan vīrieši atzinuši, ka nav gatavi laulībām ar konkrēto partneri, – īpaši šāds viedoklis parādās, ja cilvēkam jau ir bijusi viena laulība vai attiecības, kuras tagad šķirtas, proti, neveiksmīga pieredze. Tāpat izskanēja viedoklis, ka laulību izšķirt ir grūti, tāpēc labāk nemaz to neslēgt. A. Putniņa arī norāda, ka parādās atšķirīgs sieviešu un vīriešu skatījums uz laulības reģistrāciju, piemēram, sievietes sagaida, ka tiks bildinātas, un pašas šādu iniciatīvu neizrāda. «Viss plūst un mainās» – arī tā var nosaukt daudzu pāru situāciju, jo vienā brīdī nereģistrēta kopdzīve var pāraugt laulībā.
Sāk dalīt bērnu
Būtiskas atšķirības parādās brīdī, kad attiecībās sākas problēmas un pāris vēlas šķirties. Laulību gadījumā ir noteikta juridiska kārtība, kā tas īstenojams, arī bērna aprūpes jautājumu un mantisko tiesību sakārtošana. Nereģistrētas kopdzīves gadījumā rodas virkne problēmu – viena no vissmagākajām, ka vecāki nereģistrētu attiecību šķiršanās gadījumā mantiskās tiesības spiesti risināt uz bērna rēķina. Tāpat trūkst regulējuma situācijās, kad nereģistrētā kopdzīvē esošais partneris zaudē dzīvību vai rīcībspēju. Arī šīs attiecības pāri pašlaik regulē caur bērna tiesībām. Ja kopīgu bērnu nereģistrētā kopdzīvē nav, tad šiem pāriem nav pieejamas ne kompensācijas, ne mantiskās tiesības, secināts pētījumā. «Svarīgi pievērst uzmanību stabilitātes nodrošināšanai un atbalstam ģimenes krīzes situācijā visām ģimenēm un minimālu tiesību nodrošināšanā krīzē, ja runājam par nereģistrētām sieviešu un vīriešu attiecībām, jo pētījums skaidri parāda, ka nereģistrētā kopdzīvē ģimene, lai arī tā ir definēta kā valsts vērtība, netiek aizsargāta no valsts,» uzsver A. Putniņa.
