Komponists Imants Kalniņš ikgadējās Imantdienās nepiedalīsies, un viņam ir vienalga, ka par viņu gānās internetā, nosoda kādreizējie kolēģi politiķi, apsaukā par vatņiku un putinistu. Skumji, ka ņirgājas par dziesmām, ar kurām izaugušas vairākas paaudzes. Imkas mūzika bija un paliek latviešu tautas kultūras kanonā.
Imants Kalniņš visos laikos bijis patstāvīgs savos uzskatos, kaitinājis padomju sistēmas viedokļu vienveidību un šobrīd kaitina kapitālisma demokrātijas daudzveidību. Latviešu sabiedrības absolūtajam vairākumam nav pieņemami komponista komplimenti Krievijai, tāpēc tas sadevies rokās, lai dauzītu kritušo mūzikas ģēniju. Pirms Latvijas atteikšanās no savas nacionālās valūtas un iestāšanās eirozonā komponists izsauca uguni uz sevi, pasakot, ka «runa jau nav par eiro. Runa ir par to, vai mēs vēlamies izšķīst federatīvā Eiropā, kas mūsu tautas nākotnei ir nāvējoša.» Tagad viņš atkal pateicis, ko domā. Avīzē, radio, televīzijā – ka Latvija kā NATO dalībvalsts ir atbildīga par Lībijas iedzīvotāju sagrautajām mājām, tāpēc tai bez ierunām jāuzņem visi bēgļi. Ka Krievija, anektējot Krimu, aizstāvas no NATO agresijas. Ka jaunajam valsts prezidentam jāuzsāk diskusija par izstāšanos no NATO un Eiropas Savienības. Viss pilnīgi pretēji tam, kā sakās domājam vairākums latviešu. Kronis visam ir T krekls ar Putina bildi virsū. Tas izraisīja sacensību Kalniņa zākāšanā. Viņš pats gan par to nesatraucas un strīdēties ne ar vienu negrasās. Neatkarīgajai skaidro: «Es neinteresējos par to, kas notiek sociālajos tīklos, neklausos komentāros, es neesmu audzināts rakāties mēslu kastēs.» Bet par to, ka viņa uzskatu dēļ tiek izsmieta mūzika, mainīti dziesmu vārdi: «Ja to dara asprātīgi un gudri, lai jau. Neviens jau neaizvērs cilvēkiem mutes. Bet, ja tajā visā ir ļaunums... tad tā ir viņu pašu darīšana.»
Kāpēc nedosies uz Imantdienām, komponists jau esot pateicis. Nejūtas labi Latvijas valstī un nevēlas šo sajūtu no skatuves nodot tālāk citiem cilvēkiem.
Imantdienās nepiedalīsies arī Turaidas roze, kas ir viena no Kalniņa dibinātām un ar mūziku apgādātām rokgrupām. Solists Uģis Roze skaidro, ka viņa gadījumā te nav kādi filosofiski vai politiski iemesli meklējami – vienkārši menedžments līdz pēdējam brīdim nav uzrunājis, un viņam saplānoti citi darbi. Par radikālajiem uzskatiem dziedātājs komponistu nenosoda. Vienīgi kļūdaina laikam bijusi Kalniņa iesaistīšanās politikā: «Viņš jau pats vīlās tai pasākumā, kad bija parlamentā. Acīmredzot māksliniekam jāstāv savrup no politikas.»
Kad Imants Kalniņš pirms diviem gadiem nāca klajā ar savu skandalozo atklāto vēstuli, politikas zinātnieks un publicists Ivars Ījabs sprieda, ka inteliģentas reakcijas trūkums liecina par to, ka viena inteliģences daļa domā tieši tāpat kā Kalniņš, bet baidās to atzīt, savukārt otra nezina atbildes uz būtiskiem jautājumiem, ko uzdod komponists. Kalniņa jaunās atziņas, īpaši Ukrainas kontekstā, ir vēl izaicinošākas:
«Ja Izraēlā publiski kāds sāktu slavēt palestīniešus, reakcija būtu līdzīga.» Kalniņa izteikumi neapšaubāmi esot riskanti. «Bet arī Sibeliuss bija liels nacistu draugs, un tas netraucē mums klausīties viņa mūziku.» Mūzikai jādzīvo sava dzīve, un Imanta Kalniņa mūzika bija un paliek 20. gadsimta latviešu identitātes elements.
Neatkarīgi no tā, kāda maika glabājas komponista skapī.
