Latvijas sabiedrībā vērojama neviennozīmīga attieksme pret tā saucamo bēgļu kvotu jautājumu.
Zināmas pārdomas izraisīja arī Annas Žīgures raksts Latvijas Avīzē (17. jūnijs). Anna Žīgure, atsaucoties uz V. Lasmanes veikto Latvijas 1944. un 1945. gada bēgļu liecību apkopojumu Pāri jūrai 1944./45. g. (izdevniecība Memento Latvija, Stokholma 1993. gads), secina, ka attiecībā uz bēgļu jautājumu «šodienas Latvijā ir nepieciešama solidaritāte gan pa vertikāli, gan horizontāli», jo «varas pārstāvji nav spējuši saprotamā valodā izskaidrot šo problēmu». Tiek ierosināts atvēlēt bēgļiem tukšās lauku skolas un pareģots, ka pašiem var nākties lūgt patvērumu un maizi. Galu galā visi esam pasaules daļa un esam atbildīgi viens par otru. Annas Žīgures kristīgais kosmopolītisms atbilst galvenajai domai, kuru Pāvils izsaka vēstulē kolosiešiem (311): «Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos.»
Var piekrist, ka ļaužu braucieni pāri Vidusjūrai 2015. gadā ir visai līdzīgi braucieniem pāri Baltijas jūrai 1944. un 1945. gadā. Abos gadījumos ļaudis ir izvēlējušies augsta riska braucienu, lai nokļūtu vietā, kas ir droša un brīva. Gan Latvijas bēgļi 2. pasaules kara nogalē, gan Vidusjūras ceļotāji ir gatavi riskēt, daudzi iet bojā, tā arī netikuši līdz kārotajam krastam. Gan tolaik, gan mūsdienās uz ļaužu nelaimi iedzīvojas cilvēku kontrabandisti.
Bēgļu konvencijas
Jautājums, ko ir vērts uzdot, ir – vai tikai ārējas līdzības dēļ ir morāli pieļaujami likt vienlīdzības zīmi starp tiem, kas bēga no kara un okupācijas šausmām 1944. gadā, un tiem, kas riskē ar dzīvību 2015. gadā, lai šķērsotu Vidusjūru.
Lai to saprastu, vispirms ir jātiek skaidrībā, ko nozīmē jēdziens «bēglis» un kā šo jautājumu regulē starptautiskās tiesības.
Pēc Otrā pasaules kara tika sakārtotas kara vešanas juridiskās normas. Kara laikā dažādu valstu bruņotie spēki okupēja visai atšķirīgas teritorijas. Okupācijas režīmi dažādās valstīs bija radikāli atšķirīgi. Kara laikā milzīgs skaits cilvēku tika piespiedu kārtā pārvietots, miljoniem ļaužu bēga uz citām valstīm, lai nenokļūtu okupācijas varā. Jau pēc kara tika noteiktas starptautiskas tiesību normas attiecībā uz bēgļiem.
1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencija noteica civilpersonu aizsardzību kara laikā. Konvencijas uzdevums bija aizsargāt tās personas, kuras bruņota konflikta vai okupācijas gadījumā attiecīgajā brīdī un vienalga kādā veidā atrodas karojošās puses vai okupētājvalsts varā, kuras pilsoņi tās nav. Konvencija noteica, ka, ja karojošā puse attiecībā pret aizsargājamām personām tām kavē iespēju atrast apmaksātu darbu, tad šai karojošai pusei jānodrošina viņu un viņu apgādājamo personu eksistence.
Otrs nozīmīgs starptautisks tiesību dokuments bija Konvencija par bēgļa statusu, kas stājās spēkā 1951. gada 28. jūlijā. Konvencija tika attiecināta tikai uz notikumiem pirms 1951. gada. Katra valsts definēja, vai tā attiecina konvenciju tikai uz Eiropu, vai arī piemēro to uz visu pasauli.
Kā bēglis tika definēta persona, kas (1. pants) «sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību; vai persona, kam nav pilsonības un kas, atrodoties ārpus savas iepriekšējās mītnes zemes, šādu notikumu rezultātā nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties».
Pret bēgli jāizturas kā pret pilsoni
Konvencija noteica, ka «katram bēglim ir pienākums ievērot valsts, kurā viņš atrodas, likumus un noteikumus, kā arī pasākumus, kas noteikti, lai uzturētu sabiedrisko kārtību (2. pants)». Konvencija noteica, ka jautājumā par apgādi ar pārtiku un pirmās nepieciešamības precēm (20. pants), kā arī attiecībā pret izglītību (22. pants) «pret bēgļiem jāizturas tāpat kā pret saviem pilsoņiem».
Būtisks punkts bija jautājums par nelegālo ierašanos (31. pants). Dalībvalstis apņēmās nesodīt bēgļus «sakarā ar viņu nelegālo ierašanos vai atrašanos tajā, ja viņi ieradušies tieši no teritorijas, kurā bēgļu dzīvība vai brīvība bija apdraudēta atbilstoši 1. panta izpratnei, un bez kavēšanās pieteikušies valsts varas iestādēs, uzrādot pamatotus iemeslus tam, kādēļ viņi ieradušies vai atrodas šajā valstī nelegāli».
Konvencija juridiski tika attiecināta tikai uz notikumiem pirms 1951. g. Rietumvalstīs konvencija palīdzēja atrisināt Otrā pasaules kara bēgļu problēmu. Konvencija aizsargāja Latvijas bēgļus no izdošanas PSRS. 1954. g. tika pieņemta Konvencija par bezvalstnieka statusu, kas noteica bezvalstniekiem tādas pašas tiesības kā bēgļiem.
Tā kā cita bēgļu jautājumu regulējoša starptautiska dokumenta nebija, tad Konvencija par bēgļa statusu tika piemērota arī attiecībā uz vēlākiem notikumiem. 1967. gada 31. janvārī tika parakstīts Protokols par bēgļa statusu, kas paplašināja konvencijas piemērošanas laiku un ģeogrāfiju. Konvenciju papildinošais protokola 1. pants noteica, ka protokols visām dalībvalstīm jāpiemēro bez jebkādiem ģeogrāfiskiem ierobežojumiem un uz visiem notikumiem, nedefinējot to laiku.
Latvija ratificēja konvenciju tikai 1997. g.
Latvija pievienojās Bēgļu konvencijai tikai 1997. gada 29. oktobrī, bet Konvencijai par bezvalstnieka statusu – tikai 2000. gada februārī. Atbilde uz jautājumu, kāpēc Latvijas vara tik ilgi kavējās ar Bēgļu konvencijas ratifikāciju, ir meklējama Latvijas atjaunotās neatkarības ideoloģiskajā koncepcijā, t.s. deokupācijā, kas noteica to, ka visi Latvijā pēc 1940. gada iebraukušie ir uzskatāmi par nelegāliem migrantiem, kuriem Latvija būtu jāpamet. Attiecībā uz iebraucējiem tika ieviests un izmantots nepilsoņa statuss utt. Pretēji Latvijas īstenotajai politikai divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Bēgļu konvencijas 10. pants noteica, ka, «ja bēglis ir ar varu pārvietots uz dalībvalsts teritoriju Otrā pasaules kara laikā un tur pastāvīgi dzīvo, šādas piespiedu uzturēšanās laiks jāuzskata par likumīgu pastāvīgo dzīvesvietu šajā teritorijā». Atbilstoši Bēgļu konvencijai visi Krievijas Federācijas Ļeņingradas, Pleskavas un Novgorodas apgabalu, kā arī Baltkrievijas ziemeļrietumu daļas ļaudis, kurus nacisti atkāpjoties deportēja uz Latviju (to kopskaits varētu būt lielāks par 100 000) un kuri pēc kara neatgriezās dzimtajās vietās, Latvijā ir ieradušies likumīgi, ar visām no tā izrietošajām sekām. Latvijas juridiskā sistēma formāli kļuva atbilstīga starptautiskajām tiesībām tikai tad, kad tika pieņemti liku mi, kas atļāva jebkuram nepilsonim, izpildot zināmus nosacījumus, naturalizēties.
Pēc Latvijas iestāšanās ES mums kļuva saistošas Eiropas Padomes direktīvas, tostarp 2003. gada 27. janvāra direktīvas 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai u.c.
Latvijas Patvēruma likums – atbalsts tikai vajātajiem
Patvēruma likums Saeimā tika pieņemts tikai 2009. gada 15. jūnijā. Patvēruma likuma normas principā neatšķiras no Bēgļu konvencijas noteikumiem un principiem, izņemot to, ka Latvijas varas iestādes drīkst vispār neizskatīt iesniegumu (14. pants.), ja Latvija bēglim nebūs «pirmā patvērumvalsts». Iespējamie bēgļi, kas nokļūs pie mums pa sauszemes robežu, vadoties pēc juridiskajām normām, ir jānosūta atpakaļ uz kaimiņvalsti, no kuras tie nākuši, vispār nevērtējot to dokumentus pēc būtības. Ņemot vērā šo niansi, Latvijā ir relatīvi niecīgs patvēruma meklētāju skaits.
Patvēruma likums nosaka divas patvēruma meklētāju kategorijas – bēgļa un alternatīvo statusu. Bēglis (20. pants): «Uz bēgļa statusu var pretendēt trešās valsts valstspiederīgais, kurš, pamatoti baidoties no vajāšanas sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību, piederību pie noteiktas sociālās grupas vai viņa politiskajiem uzskatiem, atrodas ārpus valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir, un nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt savas valstspiederības valsts aizsardzību.»
Patvēruma likums precīzi nosaka, kas ir jāsaprot ar vajāšanu (21. pants) – «darbības, kas sava rakstura vai biežuma dēļ ir pietiekami smagas, lai radītu smagu cilvēka pamattiesību pārkāpumu u.c.». Likuma 22. pants definē vajāšanas iemeslus. Tiem jābūt bēgļa rases, ādas krāsas dēļ, piederības pie noteiktas etniskās grupas vai reliģiskas grupas dēļ, piederības pie kādas kultūras, etniskās vai valodas identitātes kopas ar kopēju ģeogrāfisku vai politisku izcelsmi dēļ, piederības pie noteiktas sociālās grupas dēļ, tostarp arī seksuālās orientācijas dēļ, polisko vai darbības uzskatu dēļ u.c.
Smags kaitējums (24. pants) atbilstoši Patvēruma likumam ir iespējamā nāves soda piespriešana patvēruma meklētājam vai tā izpilde; patvēruma meklētāja spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša attieksme pret viņu vai viņa necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana un smagi un individuāli draudi civiliedzīvotāja dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu gadījumā.
Kam būtu jādod patvērums
Tātad, ņemot vērā starptautiskās tiesības, ES un Latvijai būtu obligāti jādod patvērums bēgļiem no Lībijas, Sīrijas un Irākas. Īpaši ņemot vērā to, ka vaina par situācijas destabilizāciju šajās zemēs ir jāuzņemas ne tikai ASV, bet arī vadošajām ES un NATO valstīm. Attiecībā uz citu valstu patvēruma meklētājiem atbilde nav tik viennozīmīga. Latvijai būtu jāuzņemas īpaša atbildība pret Irākas bēgļiem, jo arī Latvija uz falsificētu argumentu pamata piedalījās karā Irākā, nosūtot savus karavīrus uz šo valsti. Vadoties no konvencijas un Patvēruma likuma, Latvijai, atbilstoši savām iespējām, būtu jāsniedz pajumte Irākas kristiešiem, sunnītiem un jezīdiem. Ņemot vēra Patvēruma likuma 26. pantu, bēgļa statuss nebūtu jādod Irākas kurdiem un šiītiem. Patvērums nav jādod, ja izcelsmes valsts partijas vai organizācijas kontrolē šo valsti vai būtisku tās teritorijas daļu. Irākas kurdi un šiīti savas provinces pārvalda un kontrolē. Bēgļu nometnes vajadzētu saukt to politiķu vārdos, kuri 2003. gadā ierāva Latviju šajā apšaubāmajā pasākumā.
Attiecībā pret ekonomiskajiem migrantiem, kuriem nav tiesību uz bēgļa statusu, ir jāattiecina nevis kvotu, bet izvēles princips. Ja pārbaudot atklājas, ka nav pamata piešķirt bēgļa statusu, tad šiem cilvēkiem būtu jādod laiks darba atļaujas iegūšanai kādā ES valstī. Vietai, kurā notiktu pārbaudes, nav obligāti jābūt Eiropā. ES ir jāvienojas (jāpiedāvā finansējums) ar kādu Ziemeļāfrikas valsti, lai tajā izveidotu bēgļu nometnes, kurās pārbaudītu visu migrantu atbilstību bēgļa statusam. Noteikumi, kad Vidusjūras cilvēku kontrabandas plūsma no Eiropas tiktu novirzīta uz filtrācijas vietām Ziemeļāfrikā, samazinātu šī biznesa pieaugumu.
EK piedāvājums ir nekorekts
Eiropas Komisijas piedāvājumā par nelegālo bēgļu kvotām tiek summēti visi ceļotāji, kurus Grieķijas vai Itālijas krasta apsardzes izķeksē no grimstošajām laivām vai aiztur piekrastē. Šajā skaitā ir gan bēgļi, kuriem ir tiesības saņemt bēgļa statusu jebkurā valstī, gan patiešām nelegālie – lielākoties ekonomiskie migranti. Salikt abas šīs grupas kopā, nosaucot visus par «nelegālajiem bēgļiem», ir nepieņemami gan no starptautisko tiesību viedokļa, gan arī no ētiskām pozīcijām. Cilvēks, kuram ir tiesības uz bēgļa statusu atbilstoši Bēgļu konvencijai, nevar tikt sodīts par to, ka ieradies nelegāli. Nelegāli ierodas ekonomiskie migranti, kuriem nav cerību likumīgi iegūt bēgļa statusu.
Savukārt, ja mēs mūsdienu bēgļu definīciju piemērotu, vērtējot tos Latvijas ļaudis, kas 1944.–1945. g. ar laivām, riskējot ar dzīvību, bēga uz Zviedriju, tad viņi visi atbilstu visstingrākajām bēgļu definīcijām. Viņu mērķis bija glābt savu un tuvinieku dzīvības, nevis uzlabot ekonomisko stāvokli. Gluži pretēji – ļaudis pameta īpašumus un mantu, lai bēgtu no kara un okupācijas šausmām. Uz Zviedriju bēga divu sociālo grupu cilvēki. Tie, kas sadarbojās ar vācu okupantiem, un bagāto šķira, t.s. pilsoniskā Latvija. Šiem cilvēkiem bija pamats uzskatīt, ka viņiem un viņu piederīgajiem draud nāves briesmas. Latvija tikai ieguva no tā, ka daļa tautas inteliģences turpināja savu dzīvi Zviedrijā, nevis tika saberzta Sibīrijas putekļos.
Tāpēc neliksim vienlīdzības zīmi starp ekonomiskajiem migrantiem un Otrā pasaules kara bēgļiem. Visiem, kam pienākas bēgļa statuss, ir jāsniedz patvērums. Latvija, uzņemot bēgļus, atlīdzinās parādu par latviešu bēgļiem piešķirto patvērumu pēc Otrā pasaules kara, un vienlaikus mēs sāksim izpirkt savu vainu par līdzdalību, iesaistoties agresīvos karos 21. gadsimtā. Taču Latvijai nekādā gadījumā nav jāatbalsta globālās cilvēku kontrabandas tīklu darboņi, kas pelna miljardus, sūtot uz Eiropas darba tirgu nabadzīgo Āfrikas valstu ļaudis.
