Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Latvijā

Smagu slimību pacientiem skābeklis jāīrē

Līva Brizga ir viena no daudzajiem pacientiem, kuriem ir nepieciešams skābekļa koncentrators. Jaunā sieviete skābekļa aparātu lieto jau vairākus gadus, kopš brīža, kad saasinājās slimību izpausmes. Viņai, pārvietojoties pa istabu, līdzi tek vadiņi no lielā aparāta. Mājas Līva atstāj retāk, jo līdzi vienmēr jābūt portatīvajam aparātam. Līva saņēmusi aparātu bezmaksas lietošanā no Pulmonālās hipertensijas biedrības © F64

Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kuri slimības dēļ nevar paši normāli elpot. Viņiem ir vajadzīgs skābekļa aparāts. Tas šajā gadījumā ir dzīvības, ne tikai veselības jautājums. Pašlaik Latvijā par valsts budžeta līdzekļiem nevienam cilvēkam šāda palīdzība netiek nodrošināta, un, kā liecina Neatkarīgās informācija, pacienti meklē visdažādākās iespējas «iegūt sev skābekli», jo apmaksāt ne iegādi, ne aparāta īri nevar.

Skābekļa aparāti jeb, pareizi sakot, skābekļa koncentratori ir sasāpējusi un nerisināta problēma Latvijā. Principā daudzu slimību pacienti ir atstāti vieni aci pret aci ar situāciju, ka viņiem vajadzētu normāli elpot, bet tas nav iespējams bez šīs ierīces.

Līva Brizga ir viena no pacientēm, kura ikdienā izmanto skābekļa koncentratoru. „Sākumā es meklēju pati firmu, kas izīrē skābekļa aparātus fiziskām personām, jo man no 2011. gada sāka palikt aizvien grūtāk elpot pašai cistiskās fibrozes dēļ, pa naktīm skābekļa bada dēļ spēcīgi sāpēja galva, tāpēc meklēju risinājumu, ko valsts man nepiedāvāja,” Neatkarīgajai stāsta Līva. Atradusi divas firmas, kuras piedāvāja izīrēt, Līva izvēlējusies lētāko, par ko tobrīd bija jāmaksā 26 latus mēnesī. 2012. gadā Līvai noteica vēl vienu diagnozi (plašāk par Līvas situāciju http://nra.lv/latvija/140840-smeldzigs-stasts-liva-dzivoju-sodienai.htm) – pilmonālo hipertensiju un viņa iestājās pacientu biedrībā, kurā par ziedojumiem tika nodrošināta pacientiem skābekļa aparāta nomas maksa. Kad biedrība iegādājās vairākus savus aparātus, Līva saņēma vienu koncentratoru savā lietošanā. „Diemžēl no valsts puses joprojām netiek piedāvāts neviens no šiem. Viss smagums gulstas uz pacientu atbalsta biedrību pleciem,” atzīst Līva.

Slimības dēļ nevar paelpot

Latvijas Reto slimību alianses vadītāja Ieva Plūme, kura vada arī vienas no retajām slimībām – pulmonālās hipertensijas – biedrību, Neatkarīgajai stāsta, ka stacionārie skābekļa aparāti ir vajadzīgi cilvēkiem, kuriem dažādu slimību dēļ ir apgrūtināta organisma apgāde ar skābekli. Lielākoties cilvēkiem, kuru slimība norit smagi un ar komplikācijām. Pulmonārā arteriālā hipertensija, cistiskā fibroze, neiromuskulārās slimības, miega apnoja, hroniska obstruktīva plaušu slimība, daudzas kaites, kas saistītas ar smagu sirds mazspēju, un citas slimības, kas skar plaušas un sirdi. Cilvēki visu mūžu nepavada slimnīcā, tāpēc smagi slimiem pacientiem ir nepieciešams īpašs skābekļa aparāts mājās. «Ir cilvēki, kuriem skābeklis jālieto ļoti bieži, varbūt pat visu dienu,» stāsta I. Plūme, «lai viņi varētu iziet ārā no mājas, nav iespējams lietot lielo, stacionāro aparātu, kas sver apmēram 20 kilogramus, tāpēc, lai šie slimie cilvēki varētu apmeklēt poliklīniku, aiziet uz veikalu vai nodarboties ar ikdienas lietām, viņi lieto portatīvo skābekļa aparātu. Tas sver no pusotra līdz trim kilogramiem un nēsājams līdzi kā rokassomiņa,» saka I. Plūme.

Pēc skābekļa rinda

Pašlaik viņas vadītajai biedrībai ir 15 stacionārie skābekļa aparāti, kas katrs maksājis vairāk nekā 780 eiro, trīs portatīvie aparāti, kas katrs maksājis apmēram 2000 eiro.

Biedrība ir ieguldījusi vairāk nekā 18 000 eiro skābekļa aparātu iepirkumā, lai palīdzētu cilvēkiem. Tā ir dažādu ziedotāju nauda. Divu gadu laikā šos aparātus jau ir izmantojuši vairāk nekā 30 cilvēki, bet, tā kā ar tiem nepietiek, veidojas rinda. Aparātus izsniedz bez maksas pēc kardiologa norādījuma, ka konkrētam cilvēkam ir nepieciešams lietot skābekli kā atbalsta terapiju. «Pašlaik trīs slimniekiem palīdzam apmaksāt aparātu nomu, jo visi mūsu aparāti ir izsniegti. Man ļoti bieži zvana citu slimību pacienti un lūdz, lai izsniedzam aparātus, – astmas, miega apnojas, idiopātiskas plaušu fibrozes pacienti un citi... Cilvēkiem ārsti iesaka izmantot aparātus, citādi viņu slimības gaita būs ļoti, ļoti smaga, ja neteiktu – letāla,» saka I. Plūme. Šāds skābekļa aparāts nav vienkārši iegriba un kāda šaura pacientu loka problēma. To pierāda I. Plūmes stāstītais par citas – plaušu obstruktīvās slimības pacientu, kurš saslima pēc smaga darba Īrijā krāsu rūpnīcā, viņam pašlaik ir pēdējā stadija, un biedrība nevarēja atteikt iedot arī šim pacientam lietošanā aparātu. Viena aparāta noma mēnesī izmaksā apmēram 40–60 eiro, bet tikai retais smagu slimību pacients var samaksāt.

Pacientu biedrību aprēķini liecina, ka valstij gadā vajadzētu veikt dažāda veida skābekļa aparātu iepirkumu par 70 000–100 000 eiro, lai apmierinātu visu to Latvijā dzīvojošo cilvēku vajadzības, kuriem slimības dēļ ir nepieciešams skābeklis.

Problēmu ar skābekļa aparātiem apliecina arī Cistiskās fibrozes biedrības vadītāja Alla Beļinska. Pacientu organizācijas panākušas, ka Saeimas komisija iedalījusi papildus 2015. gada budžetā 40 000 eiro skābekļa aparātiem, taču pagaidām nav zināms, kā un kur šī nauda tiks izlietota. Tāpat ir doma, ka šie skābekļa aparāti tiktu atzīti kā tehniskais palīglīdzeklis līdzīgi kā protēze, ratiņkrēsls un citi, jo bez tā nevar normāli integrēties sabiedrībā, iziet uz ielas, bet bez skābekļa – arī normāli dzīvot.

Vai tehniskie palīglīdzekļi?

Tehnisko palīglīdzekļu noteikumi neparedz nodrošināt cilvēkus ar elpošanas tehniskajiem palīglīdzekļiem, apliecina Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Ineta Pikše. Saeima piešķīrusi 47 000 eiro plaušu mākslīgās ventilācijas aparātu iegādei, taču tie, kā skaidro eksperti, ir pilnīgi kaut kas cits nekā skābekļa koncentratori, kas jālieto Līvai un citiem šādiem pacientiem. Skaidrs ir tikai tas, ka ne vieniem, ne otriem aparātiem nauda pagaidām nav paredzēta.