Klepus, elpas trūkums, nespēks – šādi var būt vieni no pirmajiem plaušu vēža simptomiem. Tā kā šie simptomi nav raksturīgi tikai plaušu vēža gadījumā un ar tiem var arī kādu laiku sadzīvot, cilvēki pie ārsta negriežas.
Ne vienmēr laikus tiek veikti radioloģiskie izmeklējumi, tajā skaitā rentgenoloģiskie, datortomogrāfijas vai bronhoskopiskie izmeklējumi, kas ātrāk palīdzētu noteikt pareizo diagnozi. Līdz ar to, kaut arī diagnostikas tehnoloģiskās iespējas ir būtiski uzlabojušās, plaušu vēzis tiek diagnosticēts vēlīnās stadijās.
Un tā ir tikai nelaimes viena puse – arī tad, ja ir uzstādīta diagnoze – vēzis, tālākajiem izmeklējumiem un ārstēšanai netiek dota zaļā gaisma. Cilvēkiem nākas gaidīt garās rindās gan uz tālākiem izmeklējumiem, gan ārstēšanu.
Slimo arī nesmēķētāji
Nepārprotami ir pierādīts, ka ar plaušu vēzi visbiežāk saslimst smēķētāji – smēķētājiem plaušu vēzis ir izplatīts vismaz 35 reizes vairāk nekā nesmēķētājiem. Tradicionāli ar plaušu vēzi piecas reizes biežāk slimo vīrieši, tomēr arī šajā jomā redzamas izmaiņas – kopš 1985. gada sieviešu īpatsvars starp saslimušajiem pieaudzis līdz 22%. Turklāt pēdējo gadu novērojumi un statistikas analīze Eiropā un Latvijā rāda, ka pieaug saslimšanas gadījumi ar plaušu vēzi sievietēm – tieši nesmēķētājām, kurām visbiežāk attīstās adenokarcioma. Tātad apgalvot, ka nesmēķētāji ir pilnībā pasargāti no šīs onkoloģiskās slimības, nevar, tāpēc arī tiem, kuri nesmēķē, parādoties iepriekš minētajiem simptomiem, vajadzētu doties pie ārsta. Latvijas Onkoloģijas centra ķīmijterapeite Eva Vecvagare vērš uzmanību, ka arī ārsta apmeklējums ne vienmēr garantē, ka vēzis tiks laikus atklāts, jo ne visiem ārstiem ienāks prātā, ka klepojošai 35 gadus vecai nesmēķējošai sievietei var būt plaušu vēzis. Arī rentgena izmeklējumi ne vienmēr parāda šo slimību – precīzāk to diagnosticēt ar datortomogrāfijas izmeklējumiem. Ja plaušu vēzi diagnosticē no pirmās līdz otrajai stadijai, tad piecu gadu dzīvildze ir no 38 līdz 73%. Savukārt vēlīnākās stadijās – no 2 līdz 25%. Mēģinot apkarot plaušu vēža diagnosticēšanu vēlīnās stadijās, pasaulē tiek domāts par skrīningu, taču tas ir ļoti dārgs pasākums.
Katrai vēža formai sava ārstēšana
Vaicāta par situāciju Latvijā salīdzinājumā ar citām valstīm, daktere Vecvagare (attēlā) informē: «Ārpus Latvijas par plaušu vēža ārstēšanu domāts daudz vairāk – slimniekam ir iespēja saņemt tieši viņa audzējam piemērotu ārstēšanu, tā saukto mērķa terapiju, gan modernu ķīmijterapiju un labu paliatīvu aprūpi. Latvija ir palikusi deviņdesmito gadu līmenī. Tajā pašā laikā, esot vienlīdzīgās starta pozīcijās, mūsu kaimiņi Igaunijā un Lietuvā var nodrošināt valsts apmaksātu mērķterapiju, par ko Latvijā mēs varam tikai sapņot. Mērķa terapijas nozīmi nevar pārvērtēt – pat ja slimību nevar izārstēt, tad ar mērķterapiju var panākt ilgāku dzīvildzi un augstāku dzīves kvalitāti.»
Patlaban mūsdienīgu ārstēšanu var saņemt tikai tad, ja pacients atbilst klīnisko pētījumu prasībām – tiek nodrošināta jaunākā terapija ar slimības gaitas detalizētu kontroli. Diemžēl klīniskie pētījumi plaušu vēža jomā Latvijā tiek organizēti salīdzinoši maz.
Plaušu vēži iedalās divās lielās grupās – sīkšūnu un nesīkšūnu. Sīkšūnu vēzis ir agresīvāks, ātri izplatās, taču vieglāk padodas ķīmijterapijai un staru terapijai, tajā pašā laikā, ātri izplatoties, tas var skart arī citus orgānus – galvu, kaulus, aknas. Savukārt nesīkšūnu vēzis, kas sastāda apmēram 85% no saslimšanas gadījumu, sadalās vairākos apakštipos. Latvijā vispopulārākais ir plakanšūnu vēzis, otrajā vietā ir adenokarcinoma. Laikus diagnosticēts nesīkšūnu vēzis, ir operējams, kas uzskatāms par šī vēža tipa ārstēšanas pamatakmeni. Ja pirms operācijas ir izieta ķīmijterpija, tad rezultāti ir vēl labāki. Taču viennozīmīgi pateikt, cik ātri izplatās nesīkšūnu vēzis, nevar. Un cik ilga būs ārstēšana, arī nevar pateikt – viss atkarīgs no pacienta stāvokļa.
Panacejas nav, bet ir varianti
Ja pieejamā ārstēšana nav devusi vēlamo rezultātu, vissvarīgākais ir nodrošināt cilvēka dzīves kvalitāti pieņemamā līmenī –, lai viņš nedzīvo bezcerībā starp ķīmijterapiju kursiem. Eiropā šim mērķim tiek izmantota balsta terapija, bet Latvijā šādas zāles nav pieejamas. Ārste saka: «Tā kā tie ir 4 līdz 6 kursi, ir jākontrolē, jādomā, vai starot vai operēt, vai varbūt pagaidīt un dot kādu otrās līnijas ķīmijterapiju, bet Latvijā izvēle starp šiem medikamentiem nav liela. Eiropā kā standarts ir veikt specifiskas audzēja audu analīzes, kas norāda, kāds ir šis vēzis un kāda terapija būtu piemērotākā – vai tā ir ķīmijterapija vai mērķa terapija. Mums tas viss atkrīt, jo pie mums tiek veikta tikai histoloģiskā analīze, kas nosaka tikai plaušu vēža veidu, bet netiek veiktas mērķa receptoru analīzes.»
Arī Latvijā pastāv iespējas iegādāties mērķa terapijas zāles, bet visi tās nevar atļauties un nav arī brīvi pieejama nepieciešamo mērķa terapijas zāļu diagnostika.
«Mēs ejam līdzi laikam un zinām, ar kādām metodēm sasniegt vislabākos rezultātus, taču mūsu iespējas ierobežo nauda, un tas ārstam ir ļoti sāpīgi un atstāj pēdas arī ārsta dzīvē. Mēs jau tā esam maz, un pacientu ir vairāk, nekā spējam aprūpēt, un tad vēl tas naudas jautājums – mēs zinām, ka ar jaunākajām metodēm ārstēts cilvēks dzīvotu ilgāk un labāk, varbūt pat izārstētos pilnībā, bet mēs esam bezspēcīgi. Tas sadedzina mūs kā ārstus un kā cilvēkus.»
UZZIŅAI
