«Mēs strādājam jau divpadsmito gadu un šai laikā Latvijas labklājībā esam ieguldījuši 25 miljonus eiro. Un tas ir pareizi: ja valstij ir grūti laiki, mēs nākam palīgā un saziedojam,» saka labdarības organizācijas Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta.
Viņai ir milzīgs prieks, ka mēs to varam, ka esam paraugs pasaulei ne tikai sportā un mūzikā, bet arī cilvēkmīlestībā. Jo, piemēram, mūsu kaimiņiem tik tradicionālas akcijas nav. Jau devīto gadu pēc kārtas Ziedot.lv, Swedbank, Rimi un LNT aicina piedalīties labdarības akcijā Labestības diena.
Mūsu palīdzību šogad gaida Elīza (4) no Dobeles, rīdziniece Katrīna (4), māsa un brālis – Ērika (17) un Dainis (14) no Alūksnes novada – un dvīņi Ričards Edžus un Keita Gabriela (7) no Rīgas. Lai bērni veseļotos, kopā nepieciešami 27 715 eiro.
2,1 miljons eiro
Ziedot.lv vadītājai cilvēki bieži jautā: cik var ziedot, vai tad visi vēl nav izārstēti?! Un Rūta Dimanta nepagurusi skaidro, ka daudzi ir izārstēti, bet tiem bērniem, kuriem ir hroniskas slimības, piemēram, cerebrālā trieka, ik gadu nepieciešams veikt muskuļu pagarināšanu, iziet reitterapijas vai delfīnu terapijas kursu. «Un mēs nevaram pateikt, ka vienreiz jau palīdzējām, vairs nepalīdzēsim. Šādiem bērniem jāpalīdz regulāri. Turklāt bērni arī saslimst. Un ik gadu piedzimt divdesmit tūkstoši bērniņu, un ne visi ir veseli. Tāpēc mēs šo tradīciju turpinām.»
Rūta Dimanta lieliski apzinās, ka Latvijas sabiedrība šobrīd ir aizņemta ar citu svarīgu jautājumu – jaunā prezidenta vēlēšanām. Tomēr viņa aicina atcerēties, ka slimajiem bērniņiem un viņu ģimenēm mūsu palīdzība un atbalsts vajadzīgs ik dienu – vienalga, ārā ir siltāks vai aukstāks, citi notikumi izvirzījušies priekšplānā un ir vai nav ievēlēts jauns prezidents.
«Tas drošības tīkls, ko šo gadu laikā kopā esam noauduši, mums kā sabiedrībai nāk tikai par labu – mēs varam būt droši, ka līdzcilvēki paliks apakšā šo tīklu un neļaus nokrist zemē. Un šogad drošības tīkls nepieciešams 93 bērniem visā Latvijā,» stāsta Ziedot.lv vadītāja, piebilstot, ka tam kopumā nepieciešami 243 tūkstoši eiro.
Rūta Dimanta priecājas, ka Latvijas iedzīvotāji nav vienaldzīgi, gluži otrādi – tik ļoti atsaucīgi, ka astoņu gadu laikā Labestības dienā bijis iespējams palīdzēt jau 419 bērniem, kopā saziedojot 2,1 miljonu eiro. «Kad pēc Labestības dienas zvanām ģimenēm, lai pavēstītu, ka Latvija ir palīdzējusi, otrā galā ir prieka asaras. Tas dod jaunu spēku un enerģiju gan mums iet tālāk, gan šiem vecākiem turpināt cīnīties par savu bērnu.»
Savā kontā nesaņem
Rūta Dimanta vēlreiz atgādina, kur paliek iedzīvotāju ziedojumi. «Ziedot.lv sadarbojas ar visām bankām, un visi ziedojumi, kas tajās ienāk, no bankas puses netiek aplikti ar komisijas maksu. Arī no ziedojumu kastītēm kontā ienāk simtprocentīgi viss. Vienīgi zvanot uz labdarības tālruni (EUR 1,42), Lattelecom paņem komisijas maksu (12,1%) par administrēšanu. Un, kad nauda ir ienākusi, mēs skatāmies, cik bērniem, kuri stāv ziedojumu rindā, varam palīdzēt. Palīdzība tiek sniegta rindas kārtībā, kas veidojas hronoloģiskā secībā, bet izņēmumi ir steidzamas operācijas,» stāsta Rūta Dimanta. Viņa skaidro: katra ģimene zina, cik naudas ir saziedots, bet neviena to savā kontā nesaņem. «Mēs lūdzam ārstiem, speciālistiem un rehabilitācijas iestādēm izrakstīt rēķinu, mēs to apmaksājam, un ģimene saņem tikai pakalpojumu. Tas ziedotājiem dod pārliecību, ka bērns palīdzību tiešām saņems. Un arī mums tā ir drošības sajūta pret ziedotājiem.»
Protams, ir svarīgi, ka mēs kopā varam atbalstīt smagi slimus bērnus, tomēr Ziedot.lv cīnās arī par to, lai konkrēta palīdzība tiktu segta no valsts budžeta. «Ja iepriekšējā Labestībā dienā vācām naudu, lai bērniem varētu nodrošināt medicīnisko uzturu, lai viņi nenomirtu badā, tad šogad to vairs nelūdzam, jo sabiedrība par to jau samaksājusi nodokļos. Tā bija ļoti aktuāla problēma daudzus gadus, taču pagājušogad, kad tika ievēlēts jaunais veselības ministrs, šī situācija tika atrisināta. Un tas ir patīkams stimuls strādāt tālāk – ja redzam, ka pamatproblēmas pamazām risinās. Protams, ir vēl daudz tādu lietu, ko vajadzētu atrisināt, un tas ir mūsu otrs darbs, kas pakāpeniski jādara. Jo, ja mums nebūs veselīgas sabiedrības, mums nebūs nākotnes,» uzsver Rūta Dimanta.
Nauda paliek Latvijā
«Kad bērniņš, kurš nav staigājis, pēc operācijas ienāk mūsu birojā pats savām kājām, ir prieka asaras un sajūsmas spiedzieni. Vai arī kad pēc delfīnu terapijas, kas joprojām ir diezgan diskutabla tēma, jo daudzi apšauba tās efektivitāti, pie mums atnāk bērniņš, kurš pirms tam nerunāja, bet nu ir pirmoreiz pateicis vārdu «mamma»... Mums jau vairāk neko nevajag. Tad mēs saprotam, ka ir vērts. Protams, ir arī bēdīgi gadījumi, kad bērniņi aiziet, bet – tāda ir dzīve. Tajos gadījumos vecāku sirdsmieram ir svarīgi, ka viņi izdarījuši visu, ko sava bērna labā varēja izdarīt. Tāpēc mēs atbalstām ikvienu, kurš meklē risinājumu. Un cenšamies iedot bērniem labāko, kas pieejams, lai viņi izveseļotos,» stāsta Ziedot.lv vadītāja.
Viņa uzsver: tas ir mīts, ka slimo bērnu vecāki grib braukt uz ārzemēm. Nē, viņi to negrib. Jau ar veselu bērnu tas nav viegli, bet ar slimu bērnu tā ir neiedomājama slodze. «Daudzi gribētu, lai visas ārstniecības un rehabilitācijas iespējas būtu pieejamas tepat, Latvijā, vai vismaz tuvējos kaimiņos. Un to pierāda arī tas, ka lielākā daļa ziedojumu naudas paliek tepat Latvijā. Medijos jau izskan tikai skaļākie gadījumi – piemēram, par Dāvi, kurš brauca ārstēties uz Ameriku. Bet par bērniņiem, kuri ik dienas brauc uz Vaivariem, mediji neraksta. Jo tas nav notikums, tā ir ikdiena.»
Palīdz novērtēt dzīvi
Rūtas Dimantas ikdiena ir vēl daudzi citi labdarības projekti, tostarp pēcskolas brīvā laika programma Štābiņš (iespēja saņemt atbalstu dažādu brīvā laika aktivitāšu organizēšanai trūcīgo un maznodrošināto ģimeņu bērniem), arī karaberni.lv (palīdzība Ukrainas karā cietušajiem bērniem, kuri zaudējuši vienu vai abus vecākus – lai viņi varētu ierasties Latvijā un atlabt no kara postošajām traumām), taču pāri visam viņa ir arī mamma saviem trim bērniem. Lielākie – Dāvis un Annija – ir jau nepaklausīgajā tīņu vecumā, bet pastarītei Madarai ir trīs gadi. «Pēc darba ģimenei laika, protams, paliek maz. Taču gadu gaitā esmu iemācījusies to nenest uz māju. Jo tā var sadegt, un tad nevarēšu palīdzēt vairs nevienam. Taču tieši darbs man ir palīdzējis novērtēt dzīvi, saprast, ko Dievs ir devis, un prast par to pateikties. Mēs ar kolēģiem katras darbadienas beigās sakām paldies, ka redzam, dzirdam, ka vakarā varam iet pie saviem mīļajiem, ka viņi ir veseli... Tā nav pašsaprotama lieta, jo – visiem tā nav,» uzsver Ziedot.lv vadītāja. Viņa savā ikdienas darbā redz, cik negaidīti var piezagties ļauna slimība, ka var notikt baisa avārija, vai tā pati Maxima traģēdija, kur vienā mirklī sabruka uzreiz daudzas dzīves... Tāpēc ir jāmāk novērtēt katra diena.
«Protams, arī man kādreiz nolaižas rokas, taču paiet nedēļa un atkal viss ir labi, jo patiesībā jau nav īsti par ko sūdzēties. Šis darbs ir labs atskaites punkts, kas ļoti uzskatāmi parāda, ka tās īstās problēmas ir tiem cilvēkiem, kuriem mēs palīdzam.»
Pacienāja ar cepumiem
Būdama sava trešā bērniņa gaidībās, Rūta Dimanta apzinājās: arī perfekta grūtniecība var izvērsties neprognozējami, bet – viņai sirdī bija liels miers. «Es domāju: kādu bērnu Dievs man atsūtīs, tāds būs manējais. Paldies Dievam, Madara piedzima vesela. Kaut gan – sākumā viņa mani mazliet pabiedēja. Negribēja rāpot. Bet daktere mani nomierināja, sakot, ka viņa vienkārši slinko. Visi mūsdienu bērni esot slinkāki,» priecīgi stāsta Dāvja, Annijas un Madaras mamma.
Viņa ar savu piemēru māca bērniem dalīties, būt izpalīdzīgiem un labestīgiem. «Mazajai meitiņai gan vēl ir grūti dalīties ar savām konfektēm. Jā, tas ir jāmāca, vecākiem ir jāieliek šie pamati, pats no sevis tas nenotiek,» domā Rūta Dimanta un priecīgi piebilst, ka pavisam nesen Madariņa pati pacienājusi kaimiņu meiteni ar cepumiem.
«Cilvēki, kuri spēj dalīties un otram palīdzēt, dzīvē ir veiksmīgi un laimīgi. Jo tā ir: kad tu dalies, tu jau nabagāks nepaliec. Varbūt naudas makā paliek mazāk, bet ne jau naudā ir bagātība,» sapratusi labdarības organizācijas vadītāja. Viņa uzskata, ka normāls cilvēks, redzot otru, nonākušu nelaimē, apstāsies un pasniegs palīdzīgu roku. «Mēs visi gribam, lai mums palīdz. Bet – kāpēc gaidām no citiem? Tāpēc mums birojā ir teiciens: «Kurš tad cits, ja ne mēs?!» Ir jāsāk ar sevi.»
Rūta Dimanta
