«Būtu labi vienreiz beigt runāt par algoritmiem, bet tos izstrādāt un realizēt, lai cilvēki laikus nonāktu pie ārsta un laikus sāktu ārstēšanu no vēža,» diskusijā Rīgas Austrumu slimnīcā par onkoloģisko pacientu iespējām saņemt laicīgu izmeklēšanu un ārstēšanu emocionāli sacīja pacientu organizācijas Dzīvības koks vadītāja Gunita Berķe.
Vairāk nekā 30 procenti pacientu, kuriem atklāts audzējs, nomirst pirmā gada laikā, tas nozīmē, ka šie pacienti pie ārsta vēršas novēloti un daudzos gadījumos, arī ja vērsušies puslīdz laikus, izmeklējumus var saņemt vien pēc vairākiem mēnešiem.
Algoritmu vārds diskusijā tika locīts dažādos veidos (uz ģimenes ārsta Paula Prinča jautājumu, vai zālē ir kāds, kas ir izstrādājis šo algoritmu, vienkārši runājot – kārtību, kādā cilvēks virzās pa veselības aprūpes sistēmas gaiteņiem diagnozes virzienā, neviens neatsaucās), taču iedzīvotājiem svarīgi saprast, kāpēc veidojas rindas uz izmeklējumiem, lai apstiprinātu vai noraidītu vēža diagnozi. Onkoloģijas jomā darbojas (vismaz tiem būtu jādarbojas) divi principi – tā sauktais zaļais koridors, kura ietvaros pacientiem, kuri piedalījušies vēža skrīningā (krūts vēža, dzemdes kakla vēža un kolorektālā vēža agrīnas atklāšanas programmā) un kuriem ir aizdomas par saslimšanu, ir prioritāras tiesības saņemt izmeklējumus. Otrs ir no šāgada ieviestais «desmit dienu» princips, kad pacientam, kuram konstatētas pamatotas aizdomas par onkoloģisku slimību, ir tiesības desmit dienu laikā nokļūt pie onkologa. Šis princips, kā gada sākumā secināja Neatkarīgā (2015. gada 19. janvāra publikācija Vai tikai piliens jūrā?), nedarbojas, jo, lai cilvēks nonāktu statusā kā «pacients ar pamatotām aizdomām» un viņu prioritāri pieņemtu onkologs, viņam jābūt veiktiem dažādiem izmeklējumiem… bet tieši uz šiem izmeklējumiem (datortomogrāfiju, ultrasonogrāfiju, magnētisko rezonansi) ir visgarākās rindas. Rezultātā nekāda prioritāte nesanāk. Radiologi norāda, ka vēža pacienti ir vieni no pacientiem, kuriem ir tiesības saņemt izmeklējumus.
Kam zaļais koridors der?
Latvijā uzskaitē ir 77 780 onkoloģisko pacientu, no tiem ap 14 000 krūts vēža pacienšu, ap 10 000 ādas vēža pacientu, 7000 – prostatas, tikpat – kolorektālā (jeb zarnu vēža) pacientu. Pēc Rīgas Austrumu slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra Krūts ķirurģijas nodaļas vadītāja Jāņa Eglīša teiktā, visiem šiem pacientiem ir nepieciešams zaļais koridors, jo gada laikā ir jāveic izmeklējumi, lai pārbaudītu, vai vēzis nav atgriezies, vai neveidojas metastāzes. Gada laikā vēzi atklāj 11 000 pacientu.
«Pēdējos gados ir vērojama tendence, ka vairāk pacientu pie mums nonāk pirmajā vai otrajā stadijā, taču diemžēl saglabājas situācija, ka trešdaļa pie ārsta vēršas novēloti, ārstēšanās izmaksā ļoti dārgi, un rezultātā mēs arī nesasniedzam pacienta izārstēšanu,» saka J. Eglītis. Vairāk nekā desmit procentos gadījumu vēža stadija nav noteikta, ko ārsts attiecina tieši uz novēlotu diagnostiku, piemēram, vēzis pacientam atklāts pēc nāves. Onkologs arī uzsver: vairākām vēža lokalizācijām nav nepieciešamas modernas, dārgas izmeklēšanas metodes, pietiek ar pacienta apskati, piemēram, mutes vēža vai ādas vēža gadījumā, taču pat šajos gadījumos novēloti atklātu slimību īpatsvars ir augsts. Krūts un kolorektālo vēzi, kur ir skrīninga programma, lai laikus atklātu vēzi, joprojām diagnosticē novēloti.
Ietekmē mirstību
Latvija nav valsts, kurā vēža pacientu skaits ir visaugstākais (pirmajās vietās ir attīstītās Eiropas valstis), taču mēs esam pirmajās vietās pēc mirstības ar vēzi. «Tas ir tieši novēlotas diagnostikas dēļ,» secina J. Eglītis. Vislielākā mirstība ir ar kolorektālo, kuņģa un arī krūts vēzi. «Vismaz trīs ceturtdaļām visu onkoloģisko pacientu jānāk atkārtoti uz onkoloģijas centru, visiem šiem pacientiem ir nepieciešami izmeklējumi. Mums ir labi speciālisti, labs tehniskais nodrošinājums, bet nav pietiekami naudas, lai nodrošinātu visus pacientus. Un ar rezultātu apmierināts nav neviens,» secina Rīgas Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāja Anita Slokenberga. Ievērojams skaits pacientu – 31,3 procenti – nomirst pirmajā gadā pēc vēža atklāšanas, bet piecus gadus nodzīvo 45 procenti pacientu.
Runājot par krūts vēža pacientēm, zaļais koridors nepieciešams visām pacientēm, kuras vēršas pie ārsta ar sūdzībām par veidojumu krūtī, ne tikai tām, kuras piedalījušās skrīningā, secina J. Eglītis. Datu analīze liecina: kopš brīža, kad sievietei rodas pirmās aizdomas par audzēju, paiet četri mēneši līdz ārstēšanas saņemšanai. Vienā no četriem gadījumiem tas neko būtisku nemainīs, taču trijos gadījumos – tas var būt liktenīgi novēloti. Jāņem vērā, ka visbiežāk sievietes pašas vēršas pie ārsta nevis profilaktiski (kad vēl audzēju nevar manīt), bet tad, ja tas jau ir sataustāms. Laikus ārstēšanu sievietēm kavē pašas bailes vērsties pie ārsta, taču arī gaidīšanas rindas pie ārsta, uz izmeklējumiem, atbildes saņemšanu, kā arī uz ārstēšanu. «Pat diagnozē, kur mums šķiet, ka ir labāk… situācija ir nepieņemama, grūti iedomāties, kā tad ir citu vēžu gadījumos, piemēram, kolorektālā vēža,» secina ārsts.
Pacienti ir dzīvi, un viņiem vajadzīga palīdzība
«Kad prese šausminās, cik daudz mums ir vēža pacientu, es saku: priecājieties, viņi ir dzīvi, viņi ir mūsu vidū. Cits jautājums ir naudas devēju virzienā, jo reālais pacientu skaits jāņem vērā, plānojot resursus ārstēšanai un izmeklēšanai – pieaugot kopējam slimnieku skaitam, finansiālais slogs kļūst smagāks,» uzsver Rīgas Austrumu slimnīcas onkoloģijas galvenā speciāliste Dace Baltiņa. Latvijā ir «absolūta disonanse» starp pacientu skaitu un kvotām. Onkoloģe min pacientu grupas – pirmreizējie pacienti, kuriem diagnoze jāpierāda – rindā gaidīt nevar; pacienti, kuri saņem specifisko ārstēšanu – rindā gaidīt nevar, jo jāzina, kā viņus ārstēt; pacientiem, kuri pabeiguši terapiju un tiek novēroti, gaidīšanas laiks arī ierobežots, jo jāseko līdzi, vai neveidojas metastāzes.
Ģimenes ārsti Līga Kozlovska un P. Princis norāda uz kādu absurdu. Ja pacientam, kurš veicis analīzes zarnu vēža skrīninga ietvaros (iedzīvotājiem virs 50 gadu vecuma), ir aizdomas par vēzi, viņš iekļaujas «zaļajā koridorā» un prioritāri pretendē uz izmeklējumu, bet, ja pacients ir jaunāks, bet ar sūdzībām, kurš arī veic šo pašu testu un tas arī ir pozitīvs, «zaļais koridors» nepienākas un rindā uz specifisko izmeklējumu – kolonoskopiju – jāgaida četrus līdz septiņus mēnešus. Rīgas Austrumu slimnīcas Onkoķirurģijas klīnikas vadītājs Armands Sīviņš piekrīt, jo klīnikā nonākušiem pacientiem zarnu vēzis ir ielaists. Viņš salīdzina situāciju ar grimstošu kuģi, par kuru nevienam nav intereses.
Kādus pasākumus veiks Veselības ministrija, pagaidām nav skaidrs, jo, kā atzina valsts sekretāre Solvita Zvidriņa, «mēs vēlamies izzināt situāciju un saprast, kā mainīt sistēmu, lai pacienti saņemtu izmeklējumus ātrāk». Savukārt veselības ministrs Guntis Belēvičs aicina finansējumu rindu mazināšanai meklēt sistēmas iekšienē, piemēram, viena no iespējām ir sekot, lai nedubultotos vienam pacientam veiktie izmeklējumi.
Viedokļi
Veselības ministrs Guntis Belēvičs:
«Vācijā pieņemts revolucionārs lēmums – ja ilgāk par mēnesi pacients gaida rindā, viņam ir tiesības ierasties slimnīcā un viņš ir jāuzņem neatliekamās palīdzības klīnikā, kur speciālisti un izmeklējumi ir pieejami diennakti.»
Onkologs Jānis Eglītis:
«Zaļais koridors jeb zaļā gaisma izmeklējumu veikšanai vajadzīga visām sievietēm, kuras atklājušas aizdomīgu veidojumu krūtī, ne tikai skrīningā iesaistītajām.
