Jūlijā paies gads kopš Saeimā iesniegts Psihologu likuma projekts. Manā uztverē ne organizācijas, kas to aizstāv, ne Saeimas Sociālo un darba lietu komisija, kas to bīda, līdz šim nav spējušas pienācīgi, profesionāli pamatot sabiedrībai atsevišķas tā idejas.
Mani otrajam lasījumam it kā sagatavotā projekta pretrunas pārliecināja, ka Latvijas augstskolās iegūtais psihologa diploms nav diez ko vērts. Kāpēc tāds iespaids? To Neatkarīgā jautāja Latvijas Profesionālo psihologu asociācijas (LPPA) valdes priekšsēdētājai Evelīnai MŪZEI, Latvijas Psihologu arodbiedrības (LPA) valdes priekšsēdētājam Jānim CAICAM un LPA juridiskajam padomniekam Artūram CAICAM.
– Mēs ar jums, Mūzes kundze, runājām pērn septembrī. Raksturojiet, kas nosaka situāciju patlaban?
Evelīna Mūze: – Diemžēl ne tikai sabiedrībā, bet arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas darbībā valda diezgan liels izpratnes trūkums par to, kas tad ir psihologs, kādas ir viņa kompetences, ko no viņa var sagaidīt. Īpaši par to liecina likumprojektā iekļautā vēlme izsniegt psihologiem sertifikātus noteiktā jomā.
Taču – neatkarīgi no savas darbavietas un jomas – psihologi lieto vienas un tās pašas kompetences (arī likumprojekta noteiktais pārbaudījums pa jomām paredz vērtēt vienādas, nevis specifiskas, kompetences). Pamatā viņi veic psiholoģisko izpēti, vērtē kognitīvo spēju atbilstību vecuma normatīvajiem rādītājiem, īpatnības indivīda personībā, dzīves un ģimenes vēsturē, strādā ar attiecībām, kādas veidojas ar apkārtējiem.
Lai arī psihologs atšķirībā no ārstiem un psihoterapeitiem neko nemaina personībā un neārstē, mūs mēģina salīdzināt ar ārstiem un veidot līdzīgu sertifikācijas sistēmu.
Jānis Caics: – Likuma atbalstītāji turas pie vienkāršas shēmas: – pirmais solis: iestāstīt citiem, ka ir problēmas;
– otrais solis: iestāstīt citiem, ka tās var atrisināt; – trešais solis: iestāstīt citiem, ka tās var atrisināt vienīgi likums. Diemžēl tieši šie soļi, cits citu papildinot, ir galvenais iemesls, kā dēļ psihologi ir nonākuši neapskaužamā stāvoklī.
– Jūsu raksturotā shēma, Caica kungs, paredz virkni pieņēmumu vai mītu. Nosauciet dažus.
Artūrs Caics: – Mīts numur viens – Saeimā valda doma, ka psihologu nozare ir nesakārtota, nekontrolēta, tajā darbojas visādi šarlatāni un nekompetenti cilvēki, kas sniedz nekvalitatīvus pakalpojumus. Patiesībā šī nozare ir gana labi sakārtota, pastāv diezgan daudz profesionālu organizāciju, kuras jau sertificē psihologus un nodrošina arī kvalifikācijas celšanu. Bet – tas viss šobrīd notiek brīvprātīgi. Likums noteiks obligātas prasības, kas maksās lielu naudu. Tiem, kam naudas nebūs, – čau! Darbu profesijā viņi turpināt nevarēs.
Mīts numur divi – visus psihologus šobrīd pielīdzina ārstiem. Psihologs nav ārsts. Trešais mīts – tas, ko apgāž IZM: augstskolas gatavo psihologus konkrētā jomā, neizsniedz diplomus bez specializācijas kādā no jomām.
J. C.: – Jāpiekrīt, ka starp psihologiem, tāpat kā starp jebkuras citas profesijas pārstāvjiem, ir gan vairāk, gan mazāk prasmīgu cilvēku. Jāatvainojas tiem cilvēkiem, kas patiesi ir cietuši no nekompetentu psihologu darbības. Un nevar apgalvot, ka psiholoģijas jomā nepastāv problēmas. Pastāv. Tomēr nedrīkst pārspīlēt. Nedrīkst visu vienkāršot, vispārināt, vienādot. Problēmas var atrisināt.
Likuma atbalstītāji piedāvā pašu likumu kā vienīgo risinājumu. Apzināti vai neapzināti ignorējot sekas, kas izriet no šāda likuma pieņemšanas. Likuma pretinieki pamatoti norāda, ka šāds likums izrādīsies pārāk liels slogs daudziem psihologiem, kuri nevarēs turpināt savu darbību nevis tāpēc, ka viņi ir nepietiekami kompetenti, bet tāpēc, ka finansiālu apstākļu dēļ nevarēs izpildīt likuma prasības. Tikpat apzināti vai neapzināti likuma atbalstītāji ignorē alternatīvās problēmu risinājuma iespējas.
E. M.: – Mani satrauc, ka likumprojekts pašreizējā redakcijā pilnīgi neatrisina kvalitātes jautājumus un patiesībā grauj profesiju. Dalījums pa jomām vairāk atbilst atsevišķu asociāciju nosaukumiem nekā Latvijas realitātei. Ir psihologi, kurus nevar palikt zem kādas jomas. Piemēram, Iekšlietu ministrijā, pašvaldībās strādājošie. Vislielākais psihologu skaits ir izglītības jomā. Ministru kabineta (MK) ziņojumā teikts, ka no 758 strādājošiem 411 ir izglītības psihologi. Klīnisko psihologu ir 35, bet 19 no viņiem strādā pusslodzi. Ļoti maza grupa. Tomēr strādāt veselības aprūpē – tā ir liela atbildība. Te būtu pamats izvirzīt lielākas prasības.
A. C.: – Bet šīs mazās grupas dēļ viņi grib pielīdzināt ārstiem visus. Tas ir absurds. Varbūt veikt grozījumus ārstniecības likumā, nosakot klīniskajiem psihologiem regulējumu tur?
E. M.: – Tajās Eiropas valstīs, kur regulējums psihologiem pastāv, tas tiek attiecināts tieši uz klīniskajiem psihologiem. Mūsuprāt, šis dalījums pa jomām ir izveidots mākslīgi un vairāk kā biznesa, nevis kvalifikācijas celšanas projekts.
– Kur te bizness?
A. C.: – Bizness izriet no tā, ka visiem obligāti, piespiedu kārtā vajadzēs sertificēties. Ir bijusi pat doma noteikt kriminālatbildību par izvairīšanos. Sertificēties vajadzēs katrā jomā. Ir psihologi, kuri darbojas četrās jomās. Sertificēties viņiem vajadzēs katrā no tām. Nāksies apmeklēt virkni pasākumu – kursus, seminārus, konferences… un šādā veidā sakrāt noteiktu punktu skaitu. Protams, to visu organizēs par maksu.
E. M.: – Saskaņā ar MK datiem, lai tiktu pie šā sertifikācijas pārbaudījuma vai eksāmena kārtošanas, būs vispirms jāsamaksā ap 700 eiro par 40 supervīzijām vienā jomā. Peļņa vispirms tiks šīs jomas supervizoriem, tad – asociācijām. Cilvēkiem bez kāda pamatojuma tiek solīts, ka darba devēji sniegs nepieciešamo finansiālo atbalstu par supervīzijām un profesionālo pilnveidi. Rodas gan nopietnas bažas, vai valsts un pašvaldības institūcijas ir par to informētas un to spēs. Ja jau līdz šim nav varējušas daudziem psihologiem, īpaši lauku reģionos, nodrošināt pilnu darba slodzi.
A. C.: – Laukos cilvēki saņem 400–500 eiro uz rokas (vai pat mazāk – 300–350). Vairākiem no viņiem ir bakalaura grāds. Likumprojekts nosaka – piecu gadu laikā obligāti jāiegūst maģistra grāds. Tas nozīmē, ka par katru studiju gadu jāmaksā 1700–2000 eiro. Kopā 5100–6000 eiro. Pēc šiem trim gadiem likums paredz 40 supervīzijas stundu, no kurām vismaz pusei ir jābūt individuālā formā. Tas nozīmē vēl no 500 līdz 1000 eiro. Nu jau sanāk gandrīz 7000. Vai tas ir samērīgi?
Bet publiski tiek teikts, ka valsts nodeva par sertifikāta saņemšanu būs 70 eiro. Līdz ar to – nebūs nekas traks. Paskatieties, cik mazas izmaksas! Bet neuzsver to, cik izmaksās tās 40 supervīzijas stundas, darbs supervizora pārraudzībā, noteiktās izglītības iegūšana, resertifikācijai nepieciešamo semināru, konferenču un kursu apmeklējums. Skumji.
J. C.: – Turklāt lielākā daļa no tiem bakalauriem, kuri pašreiz sekmīgi strādā skolās 15, 20 un vairāk gadu, nav vairs 25 gadu vecumā. Viņiem ir pāri 40, pāri 50. Daudzi uzdos sev jautājumu: vai es spēšu strādāt un intensīvi mācīties maģistrantūrā? Reģionos varam palikt bez psihologiem.
A. C.: – Tie, kas izstrādāja likumprojektu, paši konstatēja, ka pastāv psihologu pieejamības problēma lauku novados. Savukārt IZM savā vēstulē raksta, ka par šiem psihologiem nav saņemtas sūdzības saistībā ar viņu kompetenci. Kāpēc jāliedz šiem cilvēkiem strādāt? Kāpēc šādi jāierobežo viņu tiesības?
E. M.: – Lai aizstāvētu psihologu tiesības, tika izveidota arodbiedrība. LPPA biedri ir ļoti pateicīgi tai un pievienojās aicinājumam parakstīt vēstuli Saeimai, kura satur būtiskus priekšlikumus.
A. C.: – Te vietā nosaukt ceturto mītu – vairākums psihologu atbalsta šo likumprojektu. Muļķības. Kad iedod projektu izlasīt, kad izstāsti iespējamās sekas, cilvēki saķer galvu. Bet mīts par vairākuma atbalstu tiek kultivēts. Mēs jau esam savākuši un iesnieguši Saeimā vairāk nekā 230 parakstu. Parakstu vākšana turpinās.
J. C.: – Taču – mēs nevaram garantēt, ka pēc mēneša, pēc diviem pret šiem cilvēkiem, kuri parakstījās, viņu darbavietās netiks vērstas kādas represijas. Jo likumdevējs, Saeima, publicēja mūsu vēstuli Sociālo un darba lietu komisijai savā mājaslapā ar visiem sensitīvajiem datiem (vārds, uzvārds, personas kods, paraksts). Mēs esam šokēti. Vienīgais mierinājums ir tas, ka šie dati bija publicēti salīdzinoši īsu brīdi, jo pēc mūsu sūdzības Saeima tos izdzēsa.
– Vai tiešām šajā laikā nav notikusi nekāda kopsaucēja meklēšana?
A. C.: – Saeima izveidoja īpašu darba grupu un solīja, ka tiks veidotas konstruktīvas sarunas un meklēts kopsaucējs starp it kā pretējām pusēm. Mums teica, ka būs intensīvs darbs, ka būs kompromisa modeļi, ka vairāku mēnešu laikā vai katru nedēļu būs sēdes. Trīs mēnešu laikā bija tikai trīs vai četras sēdes. Nekādi kopsaucēji netika panākti. Lai arī viņi saka, ka veikuši lielu darbu, atslēgas jautājumi palika neatrisināti.
E. M.: – Būtiskām izmaiņām projektā Saeimas komisija nebija gatava. Tā bija atvērta likumprojekta atbalstītājiem un to projekta sākotnējai versijai. Tā nebija gatava pieņemt samērīgu risinājumu. Tā atteicās izstrādāt konkrētus sertifikācijas un supervīziju kritērijus.
– Varbūt jums pašiem nav pietiekami spēcīgu argumentu? Kaut vai salīdzinošo.
E. M.: – Par piekto mītu varētu saukt Pārresoru koordinācijas centra (PKC) mēģinājumu iegalvot, ka visās Eiropas valstīs pastāv līdzīgi psihologu likumi. Tā ir sagrozīta informācija. Latvijai tiek piedāvāts tik stingrs regulējums kā nevienā citā Eiropas valstī. Jā, atsevišķās valstīs ir pieņemts tiesiskais regulējums, taču tas ir vērsts uz psihologa amata nosaukuma aizsardzību un neuzliek papildu prasības vai aizliegumu praktizēt.
Līdzīgi PKC vadītājs V. Vesperis nepatiesi apgalvo, ka Latvijas likumprojektā ir «tieši tādas pašas izglītības un profesionālās pieredzes prasības psihologa sertifikāta iegūšanai, kā to iesaka Eiropas Psihologu asociāciju federācijas vadlīnijas». Patiesībā EFPA izsniedz bāzes sertifikātu uz diploma pamata bez papildu pārbaudījumiem un jebkādiem ierobežojumiem. Nevienā Eiropas valstī papildu pārbaudījums pēc maģistra diploma saņemšanas nav paredzēts. Turpretī likumprojekts paredz pārbaudījumu un izsniedz sertifikātu praktizēšanai tikai vienā no sešām jomām, turklāt bez bāzes sertifikāta. Arī sertifikātu specializācijā EFPA izsniedz tikai uz papildu apmācības pamata. Tas ir augstāka līmeņa sertifikāts nekā Latvijas likumprojektā paredzētais.
– Man likumprojekta teksts pagaidām rada iespaidu, ka nozarē paredzēts radīt birokrātisku virsbūvi pašu psihologu slaukšanai? Jo profesionālās izaugsmes, tāpat pārbaudes pasākumu saturīguma garantijas, netop dotas. Ko šajā sakarā piedāvājat jūs?
E. M.: – Tie paši docētāji, kas apmācījuši psihologus, grib viņus eksaminēt no jauna. Iekasēt naudu šoreiz ne zem augstskolas, bet gan sabiedrisko organizāciju izkārtnes. Šajā sakarībā rodas vairāki jautājumi: 1) vai cilvēkiem, kuri jau ir samaksājuši par savām studijām un ieguvuši diplomu kā apliecinājumu par iegūtām zināšanām, būtu tas jādara atkal no jauna, lai iegūtu sertifikātu, kurš ļaus viņiem strādāt daudz šaurākā jomā? 2) par izglītības sistēmas pilnveides nepieciešamību. Pie šāda secinājuma nevar nenonākt. Pat ilggadēja LU Psiholoģijas katedras vadītāja profesore Sebre apgalvoja, ka viņas sagatavoto speciālistu zināšanu pārbaudei ir jāizveido «filtrs». 3) vai par «filtru» tomēr nebūtu jādomā savlaicīgāk, uzņemot studentus, kā arī mācību procesā? Vai nevajadzētu arī valsts eksāmenos, pie diplomu un prakses darbu aizstāvēšanas (līdzīgi kā augstskolu programmu akreditācijā) pieaicināt ekspertus – profesionāļus, dažādu augstskolu docētājus, darba devējus?
A. C.: – Sestais mīts, ko tiražē likumprojekta izstrādātāji, ir: mēs – tā pretinieki – gribam dzīvot pa vecam, negribam paaugstināt psihologu kvalitāti, mums ir nospļauties uz sabiedrības interesēm. Tā nav. Mēs atbalstām obligātu psihologu reģistrāciju. Mēs atbalstām efektīvu sūdzību izskatīšanas mehānismu. Mēs atbalstām labās prakses veicināšanu attiecībā uz brīvprātīgu kvalifikācijas paaugstināšanu.
J. C.: – Arodbiedrībā rūpīgi izvērtējām likumprojekta trūkumus, sagatavojām un iesniedzām Saeimā 60 priekšlikumu. Tomēr šie priekšlikumi tika ignorēti, tie pat netika skatīti. Kam tad ir arodbiedrība? Kāpēc tā tika aicināta?
Jāatzīmē, ka šobrīd problēmas daļēji slēpjas attieksmē pret psihologu darbu. Valsts un pašvaldību iestādēm būtu vēlams pareizāk nodarbināt psihologus un izmantot to pakalpojumus. Ieteicams pievērst lielāku vērību personāla atlasei, pakalpojumu iepirkumiem. Tāpat vēlams nodrošināt pienācīgus darba apstākļus, tajā skaitā samērīgu atalgojumu. Tādējādi psihologiem būtu pieejami materiālie līdzekļi, lai varētu celt savu kvalifikāciju. Šādā veidā jau ar spēkā esošo regulējumu varētu uzlabot pakalpojumu kvalitāti.
E. M.: – Kvalitātes uzlabošanu var nodrošināt ar obligātu prasību praktizējošiem psihologiem – reģistrēties uz diploma pamata, neskatoties uz to, ka citās valstīs tas notiek arī brīvprātīgi. Reģistram jābūt pieejamam arī pakalpojumu saņēmējiem.
Otrs – jāpilnveido augstskolu studiju programmas. Jāizstrādā supervīziju sistēma. Jārada pēcdiploma profesionālās pilnveides programmas. Tādas Latvijā nav izveidotas. Protams, jābūt Ētikas komisijai, kurā griezties pakalpojumu saņēmējiem un kura uzņemas atbildību par psihologu profesionālās darbības atbilstību Ētikas kodeksa prasībām. Tā tiktu panākta arī kontrole pār psihologu sniegtajiem pakalpojumiem. Taču – likumprojekts nozari nesakārto.
– Kas notiks, ja likums tomēr tiks pieņemts?
E. M.: – Profesijas attīstība tiks smagi bremzēta. Man tas sāp. Strādāju no 1978. gada un tajā laikā biju starp pirmajiem klīniskajiem psihologiem. Vācu profesors Štuks un arī profesors Ricou, kuri šogad viesojās Latvijā, izdzirdējuši par likumprojektu, teica: «Ko jūs darāt? Tās taču ir beigas profesijai.»
Šāda likuma rezultātā psihologu skaits Latvijā samazināsies. Jau tagad viņiem ir grūtības atrast darbu. Daudzi psihologi aizies no profesijas vai aizbrauks no valsts. Daudzi sauks sevi savādāk: par spēļu vai smilšu terapeitiem, par ģimenes konsultantiem vai vienkārši konsultantiem, koučiem utt.
