"Sākumā es suni pavadoni sev nemaz negribēju, jo domāju, ka viņi ir tādi kā roboti, kuri nespēlējas un nekad neizstrādā kādu blēņu. Bet tagad izrādās, ka tā nemaz nav. Tiklīdz Hērai tiek noņemti iemaukti, viņa zina, ka vairs nav darbā un uzvedas kā tipisks suns. Piemēram, guļ zem gultas un našķojas ar cāļu muguriņām," portālam "Apriņķis.lv" par savu uzticamo draugu stāsta Georgs.
Hēra, kura šobrīd ir četrus gadus veca suņu dāma, Bārdu ģimenē ienākusi kā vienkāršs ģimenes mīlulis, un neviens nebija pat domājis, ka viņa dienās kļūs par neredzīgā Georga lielāko palīgu. Būdama kucēna vecumā, Hēra, gluži tāpat kā lielākā daļa suņu, apmeklēja suņu skolu un bija vienkārši labs draugs. Bet, kad suni apskatīja servisa suņu biedrības "Teodors" kinoloģe Zaiga Kļaviņa, kura nu jau vairākus gadus Latvijā apmāca suņus pavadoņus, tika nospriests, ka Hēra ļoti daudz ko māk un ir piemērota, lai kļūtu par suni pavadoni.
Georgs stāsta, ka suni apmāca gan viņš pats, gan Zaiga. Ik dienas tiek apmeklēts kopīgs treniņš, un nedēļas garumā Georgs, pēc kinoloģes ieteikumiem, sunim māca to, kas vēl lāgā nepadodas.
"Suņa pavadoņa pienākumus Hēra pilda nu jau pusgadu. Un, lai gan viņai vēl daudz jāmācās un dažkārt šis tas vēl nepadodas, jau šobrīd es kopā ar viņu dodos uz koncertiem, veikalu un kafejnīcu. Viņai vēl īsti labi nesanāk komanda "atrodi apsēsties". Hēra vienkārši nesaprot, kur tie cilvēki mēdz sēdēt. Dažkārt viņa soliņa vietā pieved mani pie puķu poda, pie galda vai sekcijas. Tāpat viņa nedaudz tramīga kļūst, kad ierauga citus suņus. Viņai vajadzētu būt neitrālai, bet viņai tas īsti labi nesanāk. Trenere man parādīja, ka tad, kad viņa sāk rauties, vajag šļakstīt virsū ūdeni," norāda Georgs.
Šobrīd suns Georgam palīdz izvairīties no šķēršļiem, palīdz šķērsot ielu, aizved līdz vilciena pieturai, palīdz nokāpt pa trepēm un sameklē durvis. Turklāt sevišķi pārsteidzoši ir tas, ka Hēra Georgam palīdz iepirkties arī veikalā, aizved līdz piena produktu stendam un kasei.
Arī Georga mamma Aivija Bārda, kura cita starpā ir arī biedrības "Es redzu" vadītāja, atzīst, ka, pateicoties Hērai, puisis kļuvis daudz sabiedriskāks un atvērtāks.
"No tā brīža, kopš mēs aktīvi darbojamies ar savu suni pavadoni Hēru, mūsu dzīve ir krietni manījusies. Georgs nesēž četrās sienās, bet ļoti bieži ir nodarbināts ārpus mājas. Dodas pastaigā ar suni, apmeklē dažādus pasākumus. Es galīgi neuztraucos par to, ka dēls viens pats kaut kur iet, ja viņam līdzi ir uzticīgais draugs suns," teic Aivija.
Pirmajā septembrī ar Hēru uz skolu
Šobrīd Georgam nokļūt uz skolu un atpakaļ palīdz pašvaldības algots asistents, bet viņi abi ar mammu cer, ka nākamgad uz Vaivaru pamatskolu viņš dosies kopā ar suni. "Var teikt, ka pašvaldības algotais asistents šobrīd pilda suņa funkcijas. Viņš mani aizved no stacijas uz skolu un no skolas uz staciju. Manuprāt, to pašu varētu darīt arī Hēra," spriež Georgs.
Arī zēna māte priekšroku dod Hērai, nevis asistentiem. Jo, pirmkārt, dodoties kopā ar suni pavadoni uz skolu, puisim tiek ieaudzināta patstāvība. Bet, otrkārt, tā kā asistentiem šobrīd tiek maksāta minimālā alga, te viņi ir, te viņu nav.
Uz šo problēmu norāda arī Vaivaru pamatskolas direktore Inese Kārkliņa: "Tā kā samaksa par neredzīgo bērnu pavadīšanu skolā asistentam ir niecīga, Vaivaru pamatskolai nav nemaz tik viegli šos cilvēkus atrast. Mums pašlaik ir pieci asistenti, lai gan būtu nepieciešami septiņi. Uz darba intervijām nāk tādi, uz kuriem paskatoties uzreiz top skaidrs, kāda ir šo cilvēku attieksme pret dzīvi. Tāpat bieži cilvēki saka, ka viņi nevarēs strādāt tajās un tajās darba dienās, un tas mums neder."
Viņa būtu ar mieru ļaut Georgam nākt uz skolu kopā ar suni, kā tas notiek daudzviet Eiropā. Vienīgi direktori mazliet biedē tas, ka līdz šim nevienā skolā Latvijā diendienā klasē nav uzturējies suns.
"Kad Georgs man jautāja, vai viņš drīkstēs uz skolu nākt kopā ar suni, es īsti nezināju, ko viņam atbildēt. To varētu atļaut, bet vispirms man pašai ir jāpārliecinās, ka šis suns ir draugs visiem, ne tikai Georgam. Tāpat ir jāpārliecina visi skolēnu vecāki, ka suns nav bīstams. Jānoskaidro, vai kādam bērnam nav alerģija," saka pamatskolas direktore.
Suņi pavadoņi – dārgs prieks, ko ne visi var atļauties
Kā stāsta Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Reinis Uzulnieks, šobrīd valsts un pašvaldības neredzīgiem cilvēkiem algo aptuveni septiņus tūkstošus asistentu. Suņi pavadoņi Latvijā diemžēl ir vien kādi astoņi.
No viņa noprotams, ka iemesls tam, kādēļ suņu pavadoņu Latvijā ir tik maz, ir visai lielās izmaksas. Suņa iegāde un apmācības izmaksā vidēji četrus tūkstošus eiro gadā, ieskaitot veterināro aprūpi un ēdināšanu. Turklāt, lai suns kļūtu par izcilu pavadoni, viņam jāmācās visa mūža garumā, vidēji deviņus gadus.
"Tā kā suņa pavadoņa izmaksas un asistenta izmaksas krietni vien atšķiras, pašlaik valsts spēj nodrošināt tikai dažu suņu pavadoņu iegādi un apmācīšanu. Šobrīd, pateicoties Eiropas Savienības līdzfinansējumam, projekta ietvaros esam apmācījuši trīs suņus. Ceram šo projektu turpināt. Labklājības ministrija būtu gatava atbalstīt suņu pavadoņu iegādi un apmācību, tikai tad iniciatīvai ir jānāk no Latvijas Neredzīgo biedrības. Ja biedrība mācēs pamatot, kādēļ suņi pavadoņi ir nepieciešami, vērsīsimies valdībā pēc papildu līdzekļiem," skaidro Labklājības ministrijas pārstāvis.
Pašlaik tikai dažas valstis suņa pavadoņa skološanu, barošanu un ārstēšanu apmaksā no budžeta līdzekļiem. Tā tas, piemēram, ir Somijā, kur suņa pavadoņa sagatavošana izmaksā uz pusi vairāk nekā Latvijā. Pie mums, līdzīgi kā citur pasaulē, suņus pavadoņus, pateicoties privātiem līdzekļiem un līdzcilvēku ziedojumiem, sagatavo nevalstiskās organizācijas.
Viena no tādām organizācijām ir arī servisa suņu biedrība "Teodors". Šīs biedrības vadītāja un kinoloģe Zaiga Gaile stāsta, ka līdz šim biedrība ir izskolojusi un uzdāvinājusi neredzīgiem cilvēkiem sešus suņus. "Ja vien neredzīgais cilvēks nestrādā, tad viņa ienākumi nav milzīgi. Ja jāmaksā rēķini, tad šādu suni cilvēks nevar atļauties. Tāpēc arī mēs lielākoties "Teodora" sagatavotos suņus pavadoņus cilvēkam dāvinām," teic kinoloģe.
Viņa domā, ka Latvijā pavisam būtu nepieciešami apmēram 80–90 suņi pavadoņi. Turklāt tik daudz pavadoņu varētu šeit pat arī sagatavot, ja vien valsts kaut daļēji segtu lielās izmaksas.
"Zinot, ka valsts budžeta iespējas nav neizsmeļamas, valsts varētu apmaksāt vismaz šo suņu barošanu. Manuprāt, suņi pavadoņi veic līdzvērtīgu darbu kā dienesta suņi policijā vai robežsardzē, kuru uzturēšanas izmaksas sedz valsts. Nevienam pat neienāktu prātā, ka policistam vai robežsargam būtu jāmaksā par suņa barošanu vai ārstēšanu! Kādēļ valsts nevarētu apmaksāt arī šo suņu uzturēšanas izmaksas, kuras diemžēl nespēj segt neredzīgie cilvēki?" retoriski jautā Zaiga.