Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Latvijā

Juris Binde: No uzņēmēju vides prezidents nevar nākt

Juris Binde: «Prezidentam jābūt valsts ideoloģiskajam līderim, tam jābūt cilvēkam ar ārpolitisku pieredzi, ņemot vērā šodienas situāciju pasaulē un Eiropā. Cilvēkam no uzņēmējdarbības vai kādam no kultūras darbinieku vides būtu grūti reprezentēt tos mērķus, kas šobrīd valstij starptautiski jāsasniedz» © f64

Latvijas Mobilā telefona (LMT) prezidents, ekonomikas zinātņu doktors un Ordeņu kapitula kanclers Juris Binde intervijā Neatkarīgajai par LMT iespējām konkurēt mobilo sakaru tirgū, LMT nākotni un runām par apvienošanu ar Lattelecom, kā arī par Ordeņu kapitula darbību un Valsts prezidenta vēlēšanām.

– Vai esat apmierināts ar LMT šā gada pirmā ceturkšņa rezultātiem?

– Varam būt apmierināti gan ar 2014. gada rezultātiem, gan ar 2015. gada 1. ceturkšņa rezultātiem. Tieši pēdējais darbības pusgads parāda ievērojamu klientu pieaugumu pamatpakalpojumu jomā, kuros ietilpst balss saziņas, SMS un datu pakalpojumi, ko nodrošina pats uzņēmums. Finanšu rezultātu ietekmē arī virkne citu lietu – tarifi, kurus regulē SPRK, viesabonēšanas tarifi, ko nosaka Eiropas Komisijas direktīvas. Šos jautājumus uzņēmums pats neregulē, taču tas ietekmē apgrozījumu.

Uzņēmuma darbību vislabāk raksturo EBITDA (peļņa pirms procentiem, nodokļiem un amortizācijas) un tās pieaugums, kas, salīdzinot ar 2014. gada 1. ceturksni, ir 12% jeb absolūtos skaitļos – apmēram 1,5 miljoni eiro. Tas ir ievērojams pieaugums. Vienlaikus ir pieaugusi LMT rentabilitāte – 2014. gada 1. ceturksnī EBITDA bija 29,7%, šogad – 35,5%. Tas nozīmē, ka uzņēmums strādā efektīvi, un tas ir labs rādītājs mūsu nozarei Eiropas līmenī kopumā.

– Kā ir strādāt telekomunikāciju uzņēmumam rūkošas ekonomikas apstākļos, nemitīgi samazinoties cilvēku, tas ir, arī klientu skaitam?

– Protams, tas ir izaicinājums, tas nav vienkārši. Bet galvenais stimuls darbībai ir konkurence. Latvijā konkurence ir ļoti labi attīstīta, kā to savā pēdējā ziņojumā ir konstatējusi arī Konkurences padome. Latvijas mobilo komunikāciju operatori strādā ļoti daudz un centīgi, lai piedāvātu saviem klientiem daudz un jaunus pakalpojumus par pieņemamām cenām. Mums, Latvijā, ir viszemākās balss pakalpojumu cenas Eiropas Savienībā. Pēc EK aprēķina metodes – divi eirocenti minūtē, lai gan reālajā dzīvē, protams, šāds cipars nepastāv – tas ir piedāvāto tarifu plānu pārrēķina rezultāts. Vienlaikus jāsaka – mūsu iedzīvotājiem ir vislielākais balss sakaru patēriņš, tas ir, viņi runā pa mobilajiem tālruņiem visvairāk ES. Klientu skaits turpina stabili pieaugt.

– Uz kā rēķina tad pieaug klientu skaits?

– Uz tā rēķina, ka klienti aizvien vairāk lieto dažādas ierīces – ne tikai klasiskos telefonus, bet arī rūterus. Ļoti daudz lietotāju ir pakalpojumam machine to machine, ko dēvē arī par lietu internetu. Ļoti daudzās ierīcēs ir iespējams ievietot SIM karti un modemu un izmantot dažādu tehnoloģisku ierīču vadībai. Savulaik ierīkojām 4G tīklu Rīgas Konteineru terminālī, un tas bija ļoti sarežģīts uzdevums, jo tādā vidē, kur ir daudz metāla, radioviļņi izplatās slikti, un tagad visa saziņa tur notiek caur LTE tīklu. Laba sadarbība ir arī ar Daugavpils ūdenssaimniecības uzņēmumu, kur vadība notiek caur šo sistēmu. Arī lauksaimniecībā ir iespējams izmantot mūsu jaunos pakalpojumus, piemēram, lopkopībā. Lai gotiņas nezaudētu teļus, grūsnajās govīs, īsi pirms atnešanās, tiek ievietots instruments, kas nolasa tās veselības stāvokļa rādītājus – hormonālo līmeni, temperatūru u. c. – un šos datus nosūta veterināram un lopkopim, lai viņi laikus var kontrolēt govs grūsnību un novērst iespējamās komplikācijas dzemdībās. Rudzātu saimniecībā tas jau ir izdarīts, un var ieviest arī citur.

– Cilvēkus tā kontrolēt nevar?

– (Smejas.) Cilvēki jau var paziņot, ka slikti jūtas, govis nevar.

– Bet vai tomēr Latvijā nav par daudz telekomunikāciju uzņēmumu?

– Nē. Domāju – trīs ir optimāls skaits. Divi būtu par maz, četri – par daudz. Diezgan droši varu teikt, ka Latvija ir labākā vieta pasaulē, kur būt par mobilo sakaru operatora klientu, jo šeit ir ļoti laba pakalpojuma un cenas attiecība. Esam saņēmuši ļoti labas atsauksmes no cilvēkiem, kas apmeklē Latviju saistībā ar Eiropas Savienības prezidentūru, un viņi ir teikuši, ka ir ļoti apmierināti ar mūsu pakalpojumu augsto kvalitāti.

– Kā jūs vērtējat darba grupas izveidošanu valdībā, kas vērtē LMT un Lattelecom apvienošanu?

– Nekā nevērtēju. Tā ir Ministru kabineta prerogatīva – izvērtēt šo jautājumu. Tad, kad ministru darba grupa nāks klajā ar secinājumiem, tad redzēsim, kāda ir valsts pozīcija. Pagaidām ir tikai troksnis, kuru rada dažas ieinteresētas personas.

– Pirms mēneša intervēju ekonomikas ministri Danu Reiznieci-Ozolu, un viņa kā darba grupas izveides pamatojumu man minēja bažas par LMT vērtības kritumu kopš 2008. gada par 500 miljoniem eiro. Kā jūs to komentētu?

– Domāju, ka šie dati nav pārāk precīzi, jo uzņēmuma vērtības aprēķinam pastāv ļoti daudz un dažādas metodikas. Uzņēmuma vērtībai ikdienā nav praktiskas nozīmes, tā ir tikai tad, ja grib kaut ko pirkt un pārdot. Turklāt, pēc dažādām metodēm rēķinot, cena var atšķirties pat divas vai vairāk reižu. Tas skaitlis, ko ir rēķinājusi Prudentia sadarbībā ar NASDAQ OMX, ko publicē Kapitāls, balstās uz pagātnes rezultātiem. Tas ir visprimitīvākais veids – reizināt EBITDA ar attiecīgu koeficientu. Reālajā dzīvē – pārdodot vai pērkot, tiek veikta padziļinātā analīze – due diligence, kas ietver kopējo uzņēmuma stāvokļa, biznesa plānu un nozares perspektīvu izpēti. Un arī tas neko nenozīmē, jo visu nosaka skaitlis, par kuru kāds vispār ir gatavs pirkt – var nosaukt jebkuru ciparu, bet, ja pircēja nav, un pārdevējs par citu cenu nepārdod, tad tas viss ar uzņēmuma vērtības rēķināšanu ir... kā lai saka... bezmērķīgi vingrinājumi.

Ja tomēr pieņemam, ka šiem aprēķiniem ir indikatīva nozīme, tad, pēc tās pašas Prudentia aprēķiniem, LMT vērtība 2013. gadā ir pieaugusi par 37 miljoniem, nevis samazinājusies.

Jāņem vērā arī fakts, ka šobrīd ir ļoti mainījusies vide, kurā strādā telekomunikāciju uzņēmumi, – līdz 2008. gadam tas bija strauji augošs tirgus, bet pēc tam ir redzams kritums visiem operatoriem gandrīz visur pasaulē. Īpaši Latvijā, jo 2009. gada krīze mūs skāra vissmagāk – IKP kritums par 25–30% atspoguļojās sakaru operatoru ieņēmumos. Tālāk sekoja stagnācijas gadi, bet vēlāk – nāca vairāki regulējoši ES akti par starpsavienojumu un viesabonēšanas tarifiem, kas atstāja iespaidu uz apgrozījumu, arī iedzīvotāju pirktspējas kritums un emigrācija, kas bija blakusfaktori. Bet, neskatoties uz to, LMT ir izdevies stabilizēt situāciju – 2014. gadā esam ieguldījuši vairāk nekā TELE 2 un Bite kopā bāzes staciju tīkla izveidē un attīstījuši 4G datu pārraides tīklu. Mēs esam panākuši 2015. gada 1. ceturksnī datu pakalpojumu ieņēmumu pieaugumu par 25%.

– Kādus līdzekļus jūs esat ieguldījuši tīkla attīstībā – savus vai kreditoru?

– Mēs esam ieguldījuši gan savus, gan banku kredītus. Uzskatu, ka tas ir ļoti saprātīgs biznesa attīstības veids – nav jēgas uzkrāt naudu, kura netiek izmantota. Šobrīd kredīti ir lēti, un mēs šo naudu varam investēt tīkla attīstībā, nopelnīt un vēl samaksāt dividendes. Manuprāt, tas ir ļoti labs biznesa modelis. Uzkrāt līdzekļus bankas kontā ir nelietderīgi, jo depozītu likmes ir ārkārtīgi zemas vai pat ar mīnusa zīmi.

– Latvijā bija publisks skandāls, kas saistījās ar bankas Citadele pārdošanu un zemo cenu, kāda par to tika samaksāta. Vai no LMT pārdošanas valstij varētu būt taustāmāks labums?

– Grūti komentēt. Nezinu, kāds būtu ieguvums. Jā, īpašnieki mainītos. Bet valsts vairs nesaņemtu dividendes no LMT.

Kopš dibināšanas 23 gadu laikā LMT dividendēs īpašniekiem ir izmaksājis 747 miljonus eiro. Es domāju, ka, ņemot vērā, ka 1992. gadā visu īpašnieku investīcijas statūtkapitālā bija 1,1 miljons ASV dolāru, šis ir ļoti labs ieguldījums.

– Jūs ilgstoši esat Ordeņu kapitula kanclers. Kā jūs raksturotu šīs galvenās institūcijas darbību, kura izlemj, ko šajā valstī būtu īpaši godāt un apbalvot un ko ne?

– Ja runā par ordeņa piešķiršanu, jāņem vērā atšķirīgā likumdošanas vide: līdz 2004. gadam bija tikai viens valsts apbalvojums – Triju Zvaigžņu ordenis. Toreiz Triju Zvaigžņu ordeņa domei bija ļoti šaurs diapazons, kurā vispār varēja piešķirt ordeņus – piecas ordeņa šķiras plus goda zīmes. Tāpēc, raugoties no šodienas skatpunkta, iznāk, ka daudziem apbalvotajiem ir piešķirtas salīdzinoši zemas ordeņa šķiras. Tas it kā izskatās slikti, bet tad citādi nevarēja.

2004. gadā tika nodibināts Ordeņu kapituls un atjaunoti vēl divi valsts apbalvojumi – Viestura ordenis un Atzinības krusts –, tādējādi apbalvošanai pavērās plašākas iespējas, jo šiem apbalvojumiem ir citi statūti un citas devīzes. Ordeņu kapituls vadās no šīm devīzēm. Turklāt, ņemiet vērā, – Valsts apbalvojumu likums nosaka tikai ordeņu nēsāšanas kārtību, nevis apbalvojuma vērtību – Triju Zvaigžņu ordenis nav vērtīgāks par Atzinības krustu vai Viestura ordeni, tos katru piešķir par atšķirīgiem nopelniem zem citas devīzes. Nevar uz šo lietu skatīties tā – piektās šķiras Atzinības krusts ir piecpadsmitās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis! Tā tas nav.

Protams, pagāja zināms laiks, kamēr Ordeņu kapituls izstrādāja praksi, kā izvērtēt nopelnus – uz aptiekas svariem nopelnus nevar nosvērt, bet cenšamies par līdzīgiem nopelniem piešķirt līdzīgas šķiras ordeņus.

Ir arī protokolārie apbalvojumi, ar kuriem apmainās valsts vizīšu ietvaros: to piešķiršanai ir pilnīgi citi principi nekā nopelnu apbalvojumiem. Par to piešķiršanu pēc būtības atbild Ārlietu ministrija un vienojas valstu protokoli. Ordeņa kapitula ietekme tur ir relatīvi neliela. Karsts jautājums ir arī šo ordeņu saņēmēju amata nosaukumi, ja atceramies dažu žurnālistu iecienīto pastāstu par Zviedrijas karaļa galma staļļmeistaru. Taču jāņem vērā, ka daudzās monarhijās šie amatu nosaukumi ir vēsturiska tradīcija, kas šodien vairs neatspoguļo to sākotnējo būtību. Tas pats staļļmeistars pēc saviem pienākumiem ir augsta ranga virsnieks, kas atbild par karaļa galma drošību un loģistiku.

– Jums ir bijušas situācijas, kad jūs personīgi esat kategoriski pret kāda ordeņa piešķiršanu?

– Ordeņa kapitula sēdes ir slēgtas un diskusijas nav publiskojamas. Ordeņa kapituls parasti cenšas tomēr panākt vienprātību. Ja rodas šaubas, ievāc papildu informāciju. Tomēr ir pietiekami daudzi, kuriem ordeņa piešķiršana ir noraidīta.

– No kā nāca ierosinājums piešķirt ordeni bijušajam premjeram Valdim Dombrovskim?

– Valsts apbalvojumu likums aizliedz man atbildēt uz šo jautājumu.

– Sabiedrībā bija diezgan pretrunīga attieksme pret to – daudzi uzskatīja, ka to nevajadzēja piešķirt uzreiz pēc Zolitūdes traģēdijas.

– Lai cik pretrunīgi arī netiek vērtēts Valdis Dombrovskis, tomēr viņa nopelni ekonomiskās krīzes pārvarēšanā ir vērtējami augstu – mēs taču iztikām bez sociāliem nemieriem, demonstrācijām vai pat grautiņiem, lai arī valstij un sabiedrībai viegli nebija. Par Zolitūdes traģēdijas vainīgajiem spriedīs tiesa, bet politiskā atbildība bija jāuzņemas tā laika ekonomikas ministram [Danielam Pavļutam].

– Kā jūs vērtējat debates par Valsts prezidenta kandidatūras izvirzīšanu?

– Kā ļoti interesantas. Manuprāt, pirmo reizi tik plaši tiek vērtētas gan kandidatūras, gan kritēriji, kādiem būtu jāatbilst Valsts prezidentam. Jebkura diskusija ir vērtīga.

– Vienotības līdere Solvita Āboltiņa gan saka, ka publiskā diskusija, piemēram, portālā mansprezidents.lv, neesot vērtīga, jo prezidenta vēlēšanas nav skaistumkonkurss, un nevajagot maldināt sabiedrību, ka ievēlēts tiks kāds no tur izvirzītajiem.

– Tā ir demokrātijas īpatnība – katrs var diskutēt par prezidenta kandidātiem, izvirzot tos, kur vēlas – var portālā, var vienkārši par to runāt. Neredzu tur neko sliktu. Satversme paredz, ka prezidentu ievēlē Saeima, un pagaidām 100 deputātu nav spējuši vienoties par kandidātu, kuram varētu būt attiecīgais atbalsts.

– Šī kampaņa, manuprāt, ir iezīmīga ar to, ka ir ļoti daudz pašizvirzīto prezidenta kandidātu. Kā uz to skatāties?

– Demokrātijas izpausme. Kāpēc ne, ja cilvēks uzskata, ka varētu šo darbu darīt?

– Jūs varētu?

– Es negribētu ar to nodarboties. Es neesmu strādājis valsts pārvaldē. Man gan ir ilga vadītāja darba pieredze, bet es neesmu politiķis. Man īsti nav vēlmes nodarboties ar lietām, kuras lāga nepārzinu.

– Latvijai šobrīd vajadzīgs prezidents no politikas vides?

– Prezidents tomēr ir politisks amats. Viņam jāsadarbojas ar politisko sistēmu, jāizvirza Ministru prezidenta kandidatūra, vajadzības gadījumā jāsasauc Saeimas sēdes...

– Es precizēšu – vai viņam vajadzētu būt piederīgam partijām?

– Tas nav obligāti – vairāki Latvijas prezidenti ir bijuši bezpartijiski, un tas viņiem nav traucējis pildīt pienākumus.

– Politikas vidē Valsts prezidenta vēlēšanu tēma tiek apspriesta ļoti aktīvi. Vai uzņēmēju vidē tas arī tiek aktīvi apspriests?

– Nē, uzņēmēji par to īpaši nediskutē. Neesmu dzirdējis ne Latvijas Darba devēju konfederācijā, ne Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, kas ir lielākās darba devēju organizācijas, ka Valsts prezidenta vēlēšanas būtu aktīvu diskusiju tēma. Arī arodbiedrībām ir citas problēmas un diskusiju temati.

Manuprāt, prezidentam jābūt valsts ideoloģiskajam līderim, tam jābūt cilvēkam ar ārpolitisku pieredzi, ņemot vērā šodienas situāciju pasaulē un Eiropā. Cilvēkam no uzņēmējdarbības vai kādam no kultūras darbinieku vides būtu grūti reprezentēt tos mērķus, kas šobrīd valstij starptautiski jāsasniedz.

– Jūs neviens nav uzrunājis par iespēju kandidēt uz šo amatu?

– Nē, nav. Jo zina, ka es atteikšos.