Izmantojot brīdi, kad Saeimā nesaistītu iemeslu dēļ ir atvērts Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums, atsevišķi mediju nozares pārstāvji mēģina iedabūt tajā jaunu sabiedriskā pasūtījuma uzraudzības un naudas dalīšanas kārtību.
Publicitāti šiem centieniem piešķīris LTV raidījums De facto, jo ticis pie kaut kāda mistiska dokumenta uzmetuma. Tajā piedāvāts 15% sabiedriskā pasūtījuma atvēlēt komercmedijiem, sabiedriskajos medijos aizliegt reklāmu, bet saturu regulēt ar Sabiedriskās uzraudzības padomes palīdzību, atņemot šo funkciju Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP). Līdztekus piecu Saeimas frakciju, prezidenta, pašvaldību, Zinātņu akadēmijas un tiesībsarga pārstāvjiem šai jaunveidojamajā institūcijā sēdētu arī triju kristīgo konfesiju pārstāvji. Kā skeptiski komentē Latvijas Žurnālistu savienības vadītājs Juris Paiders, šādā izpildījumā padome būtu «politisko un biznesa grupu lobijs, kura netīrās lietas piesedz garīdznieki – autoritatīvi, taču naivi cilvēki».
Grozījumu likumprojekts atnests pa taisno Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājai Inesei Laizānei. Tomēr komisijas oficiālajā apritē šāda dokumenta nav. Citi deputāti vakar apjautājušies, bet komisijas konsultantes vien noplātījušas rokas. Priekšsēdētāja devusies komandējumā, līdz ar to arī skaidrojums pagaidām izpaliek.
Taču, kā noskaidrojusi Neatkarīgā, oficiāli parakstīts dokuments – likumprojekts ar virzītāju vārdiem dabā nemaz neeksistē. Latvijas raidorganizāciju asociācijas vadītāja Gunta Līdaka stāsta, ka vienā darba grupā šis temats patiešām apspriests. Tostarp analizēta Lietuvas pieredze sabiedriskā pasūtījuma formulēšanā, bet tas arī viss. Melnā materiālā apkopotas dažādas idejas, no kurām asociācija visas nemaz neatbalsta vai arī tās biedru viedokļi ir atšķirīgi. Piemēram, ideja par Sabiedrības uzraudzības padomi, kurā darbotos garīdznieki. Šis materiāls acīmredzot tad arī noplūdināts un izraisījis liekus satraukumus mediju vidē.
Jautājums par garīdznieku iesaisti ir gana diskutabls, jo, no vienas puses – baznīca no valsts ir atdalīta, bet, no otras – arī kristiešu sabiedrībai ir tiesības uz savu interešu aizstāvību un sev interesējošu saturu. Ideju par konfesiju pārstāvniecību jaunveidojamajā uzraudzības padomē atbalstījusi Eva Lūse. Viņa līdz šim darbojusies NEPLP Sabiedriski konsultatīvajā padomē, bija vadītāja vietniece, taču pirms dažām dienām apstiprinātajā jaunajā sastāvā vairs nav atrodama. Kāpēc būtu vajadzīgas divas padomes, ja tās abas pretendē uz tiesībām pārstāvēt sabiedrības viedokli un pasūtīt saturu, nav īsti skaidrs. Un tieši tāpēc, ka par padomēm un to sastāvu nav panākta vienprātība, konkrēti priekšlikumi tālāk nav virzīti. Gunta Līdaka stāsta, ka tagad tikai sāksies šīs idejas apspriešana darba grupās.
Jāpiebilst, esošās kārtības maiņa gan sabiedrisko mediju saturā, gan raidorganizāciju finansēšanas kārtībā ir populārs sarunu temats jau gadiem ilgi. Komercmediji žēlojas, ka sabiedriskā televīzija atņem viņiem reklāmas tirgu. Un nav arī pareizi, ka Latvijas Televīzija mudina jauniešus lietot alkoholu vai sagrābties patēriņa kredītus. Tāpat nav labi, ka NEPLP atrodas interešu konfliktā – ir valsts kapitāldaļu turētāja sabiedriskajos medijos un nosaka to saturu, bet vienlaikus regulē arī konkurentus – komercmedijus. No turienes arī ideja, ka sabiedrisko mediju saturs būtu jāregulē kādai citai institūcijai. Papildus vēlmi pēc reformām pastiprinājuši Ukrainas notikumi un Krievijas īstenotais informatīvais karš.
