Valsts kancelejas divdesmit gadu pastāvēšanas laikā Elita Dreimane ir ceturtā direktore. Uz viņu krīt aizdomas, ka pāra skaitlis šajā direktoru rindā nozīmē nepatikšanas.
Valsts kancelejas direktori ir bijuši kā stāvzvaigznes, ja salīdzina ar Latvijas valdībām un ministriem, kas mainījušies kā hokejā. Par caurmēra stabilitātes rādītāju jāpateicas Guntai Veismanei. Viņa vadīja iestādi no 2000. gada aprīļa līdz 2010. gada decembrim, nepieņēma Ministru prezidenta Valda Dombrovska piedāvājumu palikt amatā uz trešo termiņu un tagad sēž Latvijas lieluzņēmuma Olainfarm padomē.
G. Veismane bija pēc kārtas trešā Valsts kancelejas direktore. Savu darbu kancelejā viņa pabeidza apmēram tāpat, kā tās pirmais direktors Žoržs Tikmers. 1993. gadā Latvija pārgāja no Augstākās padomes vēlēšanām atpakaļ pie Saeimas vēlēšanām, kurās uzvarējusī partija Latvijas ceļš Valda Birkava vadībā tālāk dizainēja valsts pārvaldes iekārtu pēc pagājušā gadsimta 20. – 30. gadu paraugiem. Tā Valsts kanceleja ieguva savu tagadējo veidolu un valdošās partijas aktīvistu par direktoru. 90. gadu otrajā pusē šī partija tika virzīta projām no varas, kas Ž. Tikmera izpildījumā 1998. gada februārī tika pasniegta kā brīvprātīga pāreja uz toreizējo topa uzņēmumu Skonto, kur viņš gan pārāk ilgi nepalika un kļuva par Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretāru.
Daudz neveiksmīgāks bija direktors ar otro kārtas numuru Alvis Vītols. Šajā amatā viņš atradās no 1998. gada maija līdz 2000. gada martam, bet pēc tam daudz ilgāku laiku veltīgi tiesājās par atjaunošanu amatā. Viņa padzīšana publiski tika pamatota ar Ministru prezidenta Andra Šķēles atklājumu, ka valdības ēkas pagrabā izbūvētas dažas telpas, kuras visīsāk un skaidrāk saucamas par somu pirti. Noskaidrojās, ka to ierīkošanai iztērēti 60–70 tūkstoši latu, bet tā arī nekļuva skaidrs, kurš Valsts kancelejas direktors un/vai kurš no ministru prezidentiem tad, kad īsā liekā viens otru nomainīja Guntars Krasts, Vilis Krištopans un A. Šķēle, licis tās ierīkot. Kopš tā laika telpas neesot nekādi izmantotas. Pēc A. Vītola teiktā, īstenībā viņš padzīts par atteikšanos rakt sakaru kabeli starp valdības ēku un Parex banku (starp A. Šķēli un Valēriju Karginu).
Pirts lietas publiskais efekts bija apmēram tāds pats kā E. Dreimanes pieļautā Ministru kabineta aizsiešana ar bantīti 2013. gada sākumā. Tā laika Neatkarīgā glabā fotoliecības, ka valdības ēkas galvenās durvis patiešām bija uz pusgadu aizsietas ar bantīti, jo Latvijas likumi ļauj jebkuram apstrīdēt jebkura objekta nodošanu ekspluatācijā, kas bija jāizdara arī ar valdības ēkas kāpnēm pēc to savešanas kārtībā. Ministri paklausīgi gāja pa sētas durvīm, bet divos gadījumos bantīte tika nelikumīgi atsieta. V. Dombrovskis neuzdrošinājās vilkt valdības ēkā caur sētu Lielbritānijas premjeru, policisti neuzdrošinājās aizdzīt dziesmu svētku gājiena skatītājus, kas izmantoja valdības ēkas kāpnes kā lielisku tribīni. «Vai turpmāk jebkurš drīkstēs lietot jebkuru ekspluatācijā nenodotu būvi vai arī valdība (Ministru prezidents Valdis Dombrovskis) un Valsts kanceleja (direktore Elita Dreimane) ir piešķīruši sev ekskluzīvas tiesības uz likumpārkāpumiem,» Neatkarīgā minēja 2013. gada 8. jūlijā.
Piršu un bantīšu lietas rāda valsts aparāta degradācijas pakāpi, kurā labi iederas arī E. Dreimanes palīgā saucieni. Viņu gribot padzīt no darba, jo Satversmes aizsardzības birojs gatavojas atņemt viņai pielaidi valsts noslēpumiem.
Nopietnākie publiski zināmie pārmetumi E. Dreimanei varētu būt saistīti ar sabiedrībai noplūdinātajiem Valsts kancelejas iebildumiem pret Satiksmes ministrijas rīkošanos ar aviosabiedrību airBaltic. Tika sākts kriminālprocess, Drošības policija 2013. gada beigās pārmeklēja E. Dreimanes palīga Ivara Mēkona darba vietu un dzīvesvietu, bet nekādas represijas ne pret vienu nesekoja. Nākamais ieraksts par I. Mēkonu publiskajās datu bāzēs izcēla viņu kā Valsts kancelejas 2014. gada marta čempionu atalgojumā ar 5524 eiro. Nu jau 2015. gada marts atnācis ar mazu pagrūstīšanos pie ļoti bagātīgi piepildītas valsts siles.
