Primārā biogāzes ražošanas izejviela laukos noteikti ir šķidrmēsli, kam sekotu pakaišu kūtsmēsli un lauku saimniecībā pieejamie lauksaimniecības atlikuma produkti: bojāti graudi un dārzeņi, neražas gadā neizaugusi labība, lopu uzturā neizlietotā barība, graudu pelavas u.tml.
Un tad būtu vērtējams jautājums par biogāzes iegūšanu no speciāli šim nolūkam audzējamiem augkopības kultūraugiem (bietēm, kukurūzas, saulespuķēm, topinambūra, zālaugiem u.c.). Ja no 1 ha apsētas platības var iegūt 5–6 tūkst. m3 biogāzes, tas dod iespēju iegūt 10 –12 tūkst. KWh elektroenerģijas un vēl tikpat daudz siltuma enerģijas.
Viens no Latvijas labākajiem piemēriem, kuru var uzskatīt par bezatlikuma saimniekošanas metodi, ir agrofirma Tērvete. Pie govju fermām uzstādītajā biogāzes koģenerācijas stacijā tiek pārstrādāti gan šķidrmēsli, gan lopbarības, gan alus ražošanas pārpalikumi. Vienlaikus koģenerācijas procesā saražotais siltums tiek piegādāts daudzdzīvokļu māju apsildei un izmantots alus ražošanā. Savukārt substrāts nogādāts atpakaļ uz lauka kā vērtīgs augu mēslojums. Saražotā elektroenerģija tiek pārdota Latvenergo tīklā. Bet tas nav vienīgais pozitīvais piemērs.
