Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Latvijā

Plēšas par čekas kartīšu biznesu

Latvijas Valsts arhīvs tirgo savu dokumentu digitālkopijas par cenām, kas vilina arī privātuzņēmējus iesaistīties šādā biznesā © Rēķins

LPSR Valsts drošības komitejas dokumentu izpētes komisijas līdzšinējā darbošanās un tagadējā izformēšana izskaidrojama kā cīņa par tiesībām tirgoties ar čekas kartīšu digitālajām kopijām.

Latvijas Valsts arhīvs pašlaik tirgo publiski pieejamo dokumentu digitālās kopijas tālākai pavairošanai kaut cik derīgā kvalitātē par 9,96 eiro gabalā, pat neieskaitot piemaksu par digitālo datu nesēju. Pāris no arhīva šādā veidā atpirktu dokumentu šodien, 25. martā, tiek publicētas Neatkarīgās 16.–17. lpp. nebūt ne nejauši. Šodien taču tiek pieminēti 1949. gada martā no Latvijas uz Sibīriju aizvestie cilvēki. Tā tas iegājies latviešu presē un citos masu saziņas līdzekļos kopš Atmodas. Līdzīgas vajadzības izmantot arhīvu krājumus rodas arī saistībā ar tādiem datumiem kā 14. jūnijs, 18. novembris, 4. maijs, vēl saistībā ar atsevišķu cilvēku un iestāžu apaļām jubilejām utt. Datu digitalizācija ļoti atvieglotu dokumentu iekļaušanu starptautiskā apritē, kur maksātspējīgu pētītāju (ar tādiem var saprast gan atsevišķus zinātniekus, gan iestādes un projektus) ir nesalīdzināmi vairāk nekā Latvijā. Viegli iedomājams, ka vismaz pirmajos gados pēc iepriekš slēpto čekas dokumentu krājumu atvēršanas tieši par šiem dokumentiem būtu vislielākā interese.

Dokumentu digitalizācija varētu nozīmēt, ka jāmaksā būs ne tikai par dokumentu kopijām, bet arī par to aplūkošanu. Tagad kauns prasīt naudu par tiesībām izskatīt dokumentus, kuru radīšanai izmantoto papīru, tinti un darbu jau apmaksājušas, sacīsim, PSRS valsts drošības iestādes. Cita lieta būtu dokumentu digitalizētās kopijas, jo čeka taču nav atstājusi mantojumā ne datorus, ne dokumentu atlasei piemērotas datorprogrammas. Ja kāds to visu nodrošinās, tad atlīdzības saņemšana par to arī nebūtu nekas principā nepareizs. Savukārt papīra dokumentu krājumu aizvēršana izmantošanai vienlaikus ar digitālo dokumentu atvēršanu ir pašsaprotama kā vienīgais veids ļoti, ļoti ilgai papīra dokumentu oriģinālu saglabāšanai.

Protams, publisko līdzekļu izmantošana digitālo arhīvu izveidošanā varētu nodrošināt arī publisku bezmaksas pieeju digitālajiem arhīviem, līdzīgi kā tai Nacionālās bibliotēkas krājumu sadaļai, kas digitalizēta pamatā par Eiropas Savienības piešķirtu naudu. Visi šie apsvērumi bija jāņem vērā, tiklīdz čekas dokumentu izpēte kaut idejiski tika sasaistīta ar to digitalizāciju. Valsts iestādes izrādījās nespējīgas kaut ko tādu iedomāties, bet šo tukšumu aizpildīja privātā iniciatīva. Proti, pagājušā gada oktobrī tika nodibināta sabiedriska organizācija LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) pret latviešu tautu vērsto totalitāro noziegumu dokumentu digitalizācijas krātuve.

Sabiedriskā organizācija pēc nosaukuma ir grūti atšķirama no pavisam citas, proti, valstiski izveidotās LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izpētes komisijas. Vēl vairāk nekā nosaukumi ir saplūduši krātuves un komisijas personālsastāvi – tas patiešām ir, t.i., līdz šim bija vienu un to pašu cilvēku kopums gandrīz nemainīgā secībā. Komisijas vadītāja loma tika piešķirta Kārlim Kangerim, bet krātuvei bija izveidota valde un padome, kuras priekšgalā nosēdās komisijas locekļi Didzis Šēnbergs un Ritvars Jansons. Tīrās sagadīšanās dēļ R. Jansons ir vīrs Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei, bet D. Šēnbergs – partijas Vienotība Ētikas komisijas priekšsēdētājs.

Krātuves ierīkošana radīja iespaidu, ka jau ir partijiski saskaņota atļauja dažiem valdošās koalīcijas aktīvistiem vismaz cerēt, ka viņi labi nopelnīs, praktiski nekontrolēti apsaimniekojot valsts dotās monopoltiesības uz čekas arhīviem. Tomēr Saeimas pārvēlēšanas izraisītās pārgrupēšanās valdošajā koalīcijā ir šo pasākumu izjaukušas. Čekas dokumentu izpētes komisijas uzraudzība tika atkabināta no Izglītības un zinātnes ministrijas, kur D. Šēnbergs nemitīgi gozējās toreizējās ministres Intas Druvietes sabiedrībā. Uzraudzīšanas pienākumu ne tikai pārņēma, bet arī sāka pildīt Tieslietu ministrija ar apvienības Visu Latvijai! -Tēvzemei un Brīvībai/LNNK deleģēto ministru, I. Mūrnieces partijas biedru Dzintaru Rasnaču priekšgalā. Viņa izraudzītais komisijas administratīvo funkciju nodrošinātājs Jānis Tomels stāsta par krātuves reģistrēšanu D. Šēnberga privātā adresē, kur atkal sagadīšanās dēļ iemitinājies arī komisijas locekles Kristīnes Jarinovskas izveidotais Konstitucionālo tiesību institūts. No šādiem mudžekļiem ir jātiek vaļā, un komisija jāveido no jauna. J. Tomels sola, ka vismaz projektu valdības rīkojumam par jaunas komisijas izveidošanu Tieslietu ministrija sagatavošot ļoti ātri.