Par nopelniem pētniecībā un oriģināliem pētījumiem migrācijas jomā Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Cilvēka ģeogrāfijas katedras profesore Zaiga Krišjāne pagājušajā gadā saņēma LU Gada balvu. Cik mobili esam valsts iekšienē, cik lielā mērā turpinās emigrācija un kādi ir tās motīvi, kādas cerības varam lolot ar valsts piedāvāto reemigrācijas programmu, kādiem migrācijas procesiem jāpievērš uzmanība politikas veidotājiem – Neatkarīgās intervija ar Z. Krišjāni.
– Kādi ir jūsu pētījuma galvenie secinājumi, par ko saņēmāt LU Gada balvu?
– Balva nav tikai mana, bet visas LU Cilvēka ģeogrāfijas katedras darba rezultāts. Ilgstoši pētām iedzīvotāju ģeogrāfisko mobilitāti, lielākoties iekšzemes migrāciju, ikdienas mobilitāti jeb svārstmigrāciju.
– Vai cilvēku atbildēs par dzīvesvietas maiņas iemesliem kaut kas pārsteidza? Vai Latvijas iekšzemes migrācijai ir būtiski citādas tendences nekā citās valstīs?
– Kopš 1991. gada migrācija daudz vairāk ietekmēja iedzīvotāju skaita izmaiņas nekā dabiskais pieaugums – esam zaudējuši vairāk nekā 400 tūkstošus cilvēku. Deviņdesmito gadu sākumā iemesls lielā mērā bija padomju armijas izbraukšana, tad kādu laiku bija stabilizācijas periods, kad lielāka ietekme par migrāciju bija mirstībai, kas pārsniedza dzimstību, un izveidojās tā sauktā demogrāfiskā bedre. Krīzes laikā zaudējām lielu iedzīvotāju skaitu, visvairāk 2010. gadā, kad izbrauca vairāk nekā 35 000 iedzīvotāju.
– Ar kādiem datiem jūs operējat – tikai oficiālo statistiku? Mihaila Hazana pētījumos minēti daudz lielāki skaitļi.
– Datu avoti ir dažādi. Šie dati ir no Centrālās statistikas pārvaldes par migrāciju, kas tika precizēti pēc 2011. gada tautas skaitīšanas. Var strīdēties par skaitļiem, bet tendenci tie atspoguļo. Redzam iedzīvotāju skaita pieaugumu Pierīgā, savukārt Rīgā iedzīvotāju skaits ir samazinājies. Vislielākā migrācija ir bijusi pilsētas centrā, kur konstatēts gan lielākais iedzīvotāju skaita kritums, gan iedzīvotāju sastāva izmaiņas, savukārt iedzīvotāju skaits pieaudzis Rīgas nomalēs. Pilsētas iekšienē cilvēki ir ļoti mobili, daudzi maina dzīvesvietu sava rajona, apkaimes ietvaros – tā ir vispārēja Latvijas un arī pasaules tendence. 2012. gada pētījums rāda, ka ap 17% cilvēku maina dzīvesvietu vienas apkaimes, piemēram, Ķengaraga ietvaros, cilvēki ir pieraduši pie vides, bet viņiem vajag, piemēram, lielāku dzīvokli.
Daudzi no Rīgas iedzīvotājiem pārcēlušies uz Pierīgu, kā arī devušies uz ārvalstīm. Iedzīvotāju skaita pieaugums Pierīgā ir izteikti saistīts ar suburbanizācijas procesiem. Urbanizācijas procesa sākotnējā fāzē iedzīvotāji dodas uz pilsētām, kur ir darbs un līdz ar to labāki dzīves apstākļi, bet ar laiku pilsētā dzīve kļūst dārgāka, cilvēki grib dzīvot lielākos mājokļos, ko pilsētā nevar atļauties, un pārceļas uz piepilsētu. Tā ir arī tradicionāla shēma Rietumu pilsētās – līdzīgi tas izpaudās arī pie mums. Pirmskrīzes periodā iedzīvotāji kā galveno pārcelšanās motīvu minēja tieši mājokli, ģimenes motīvus, kas dominē, pārceļoties uz Pierīgu. Savukārt pārceļoties uz Rīgu, dominējošie iemesli ir darbs un mācības.
Ne tik daudz kā krīzes gados, bet Latvijas iedzīvotāji joprojām dodas uz ārvalstīm. Pirms pievienošanās ES izteikts bija austrumu virziens, daudzi devās pie radiniekiem vai izmantoja citas iespējas pārcelties. Sākotnēji pēc ES paplašināšanās 2004. gadā dominēja trīs valstis, kas neierobežoja darba iespējas – Lielbritānija, Īrija, Zviedrija, tad pēc 2007., 2008. gada Latvijas iedzīvotāju emigrācijas valstis mainījās līdz ar darba tirgus nosacījumu maiņu ES valstīs. Par nozīmīgu galamērķi kopš 2011. gada ir kļuvusi arī Vācija.
– Saskaņā ar jūsu pētījuma datiem, 90. gadu vidū uz NVS valstīm devās pat 70% no visiem izbraukušajiem!
– Jā, sākotnēji tas bija saistīts ar padomju armijas aizbraukšanu, daudzi te arī zaudēja darbu līdz ar lielo rūpniecības kompleksu sabrukumu, un daudzi atgriezās valstīs, no kurām bija iebraukuši padomju gados, izbrauca arī gados vecāki cilvēki. Arī krīze deviņdesmito gadu vidū daudzus pamudināja doties prom.
– Bet arī pēc pievienošanās ES 34% vēl izbrauca uz NVS valstīm – arī daudz!
– Salīdzinoši daudz, bet vairāk nekā 60% devās Eiropas virzienā. Pašlaik joprojām dominē Lielbritānija (2013. gadā tajā dzīvoja vairāk nekā 70 tūkstoši ieceļotāju no Latvijas), bet par otro nozīmīgāko izceļošanas valsti ir kļuvusi Vācija, trešajā vietā – Īrija, jo arī šo valsti ietekmēja krīze. Ļoti strauji ir audzis izceļotāju skaits uz Norvēģiju, kur ir labas darba un peļņas iespējas.
– Kādas, jūsuprāt, ir reemigrācijas programmas iespējas? Ekonomikas ministrijas pārstāvji pauduši, ka uz reemigrāciju varēsim cerēt tad, kad vidējais atalgojums Latvijā būs vismaz imigrācijas valsts minimālās algas līmenī, bet pašlaik minimālā alga Īrijā ir teju divreiz lielāka par vidējo algu Latvijā.
– Te jāskatās izbraukšanas motīvi, kas ir dažādi. 2012. gadā veicām lielu internetaptauju piecos lielākajos izbraukšanas galamērķos, izmantojot portālu draugiem.lv. Atklājās, ka aizbraucēji lielākoties ir jaunāki par 25 gadiem. Motīvos ļoti spilgti iezīmējas divas grupas: tie, kas devās prom neilgi pēc ES paplašināšanās, izmantoja iespēju labāk nopelnīt, labāk dzīvot. Tie, kas izbrauca vēlāk, bija krīzes migranti, kas lielākoties bija spiesti aizbraukt, jo nevarēja atrast darbu Latvijā – šo kā iemeslu minēja 62% aptaujāto. Šī ir būtiska atšķirība izceļošanas motīvos.
– Ko no tā secinām? Ar kādiem nosacījumiem, cik daudz varētu atgriezties? Vai tas ir tikai labi atalgota darba jautājums, vai arī, piemēram, mājokļa pieejamības, ja redzam, ka izceļojuši visvairāk ir jaunieši?
– Migrācija ir komplekss process, ko vienu pašu nevar ietekmēt. Cilvēki izbrauc ne tikai peļņā, bet arī dodas studēt ERASMUS apmaiņas programmu ietvaros. Protams, ekonomiskie motīvi ir svarīgi, lai atgrieztos, bet ietekmē arī radinieku viedoklis, aicinājumi, bērnu skolas gaitu uzsākšana, kas ir būtisks izšķiršanās brīdis. Bet tas, ka 22% aptaujāto saka, ka gribētu atgriezties Latvijā, vieš cerības. Ja tiešām piektā daļa atgrieztos, tas būtu labs rādītājs! Bet, protams, šī vēlme ne vienmēr sakrīt ar iespējām, un grūti iepriekš paredzēt, kas pieliks to pēdējo punktu, lai pakotu mantas. Uzskatu, ka laba iniciatīva ir valsts īstenotās diasporas programmas, kas palīdz emigrējušajiem Latvijas iedzīvotājiem uzturēt saikni ar Latviju, kas arī var palīdzēt pieņemt izšķirošo lēmumu. Protams, svarīga ir vispārējās ekonomiskās situācijas uzlabošanās valstī.
– Ik pa laikam ziņās lasām, ka Latvijā izzūd pa kādam ciemam, tiek slēgtas lauku skolas. Daži baņķieri māca, ka tas ir neatgriezenisks process, ka neesam tik bagāti, lai laukos uzturētu infrastruktūru, skolas, un ir jābeidz tur tērēt sabiedriskie līdzekļi. Redzat, ka šis lauku iztukšošanās process turpināsies? Kāda būs aina laukos pēc 20 gadiem?
– To ir grūti novērtēt, bet tendence iedzīvotāju skaitam mazināties un koncentrēšanās ap Rīgu saglabāsies. Otra tendence, kam jāpievērš uzmanība – iedzīvotāju vidējais vecums pieaug, un jādomā, kā piesaistīt jaunos cilvēkus. Pēdējos gados jaunie cilvēki izvēlas ne tikai dzīvi Pierīgā, bet arī dodas, piemēram, uz Siguldu, Jelgavu un vienlaikus turpina regulāri braukt uz darbu Rīgā. Notiek arī pārvietošanās citu reģionu ietvaros, ne tikai no laukiem uz pilsētām. Cilvēki no pilsētām pārceļas uz apkārtējiem pagastiem un lauku mājām. Iedzīvotāju skaits daudzviet laukos samazinājies.
Saprotams, ka nevar izdarīt visu, ir jābūt investīciju prioritātēm, bet būtu svarīgi vismaz nepasliktināt esošos apstākļus. Vienā gadījumā varbūt vajag jaunu ceļu, citā – nostiprināt lauku centru. Daudzi lēmumi ir pašu reģionu ziņā, kur labāk redzams, kas ir primāri vajadzīgs. Nedomāju, ka investīcijas infrastruktūrā, kas uzlabo cilvēku dzīves kvalitāti, būtu līdzekļu šķērdēšana. Bet tas arī jāskata kontekstā ar iedzīvotāju migrācijas tendencēm.
Piemēram, 2013. gada statistikas dati vairs neuzrāda iedzīvotāju skaita pieaugumu Pierīgā, bet ir vērojams iedzīvotāju skaita pieaugums Rīgā. Jāskatās, vai šī tendence Rīgai atgūt savus iedzīvotājus būs noturīga.
– Vai arī tā bija tikai reakcija uz draudiem paaugstināt sabiedriskā transporta biļešu cenas un solījumu saglabāt zemāku tarifu Rīgā deklarētajiem iedzīvotājiem?
– Iespējams. Šovasar plānojam veikt aptauju, tad redzēsim. Piedalāmies arī lielākā valstu pētījumu programmā EKOSOC, lai ilgtermiņā izvērtētu šādas izmaiņas.
– Vai vēl bez šīs deklarēšanās Rīgā akcijas pētījumos parādās migrācijas procesu saistība ar valsts vai pašvaldību īstenoto politiku? Piemēram, vai ietekme ir bijusi administratīvi teritoriālajai reformai, vai strādā speciālo ekonomisko zonu nosacījumi, Latgales ekonomiskā programma, kādi Eiropas kohēzijas fondi, Labklājības ministrijas 2013. gadā ieviestā reģionālās mobilitātes programma...
– Kaut kāda ietekme ir, bet jautājums, kā to novērtēt.
Nozīmīga ir arī ikdienas svārstmigrācija, iespaidīgs cilvēku skaits ik dienas dodas uz darbu Rīgā no citām pilsētām un no Pierīgas. Piemēram, apmēram 30% no Jelgavas nodarbinātajiem brauc uz citu vietu strādāt – no 26 tūkstošiem strādājošo apmēram astoņi tūkstoši. Daļa, iespējams, brauc uz apkārtējiem pagastiem, bet vairums – uz Rīgu. Raugoties profesionālā šķērsgriezumā, šo svārstmigrantu vidū ir ļoti daudzi vadošie speciālisti, vadītāji, augsti kvalificēti speciālisti. Šī kustība ir bijusi visu laiku, bet mainās motīvi. Padomju laikā ļoti daudz cilvēku brauca uz Rīgu strādāt, jo vienkārši nevarēja Rīgā dabūt dzīvokli, nebija iespējas tur dzīvot. Tagad cilvēkiem ir iespējas izvēlēties, kur dzīvot, atkarībā no tā, kur ir lētāks mājoklis, pievilcīgākā vide, ģimene.
– Kā uz šiem migrācijas un demogrāfijas datiem būtu jāreaģē politikas plānotājiem, kas jāņem vērā, kādi varētu būt mūsu nākotnes vai pat jau šodienas izaicinājumi? Piemēram, arvien vairāk uzņēmēji sūdzas par kvalificēta un strādāt griboša darbaspēka trūkumu, par strukturālo bezdarbu.
– Migrācijas process ir norisinājies visu laiku, bet valstī nebija tik izteikts iedzīvotāju skaita samazinājums un sabiedrības novecošanās procesi. Nākotnē mūsu saimniecības nozares būs savādākas, un līdz ar to gados jaunākajiem cilvēkiem radīsies iespējas darboties un ieviest inovācijas.
– Domājat, ka ar jaunajām tehnoloģijām varēs kompensēt emigrācijas un negatīvās demogrāfiskās situācijas radīto cilvēku iztrūkumu, lai noturētu kaut vai esošo ekonomikas līmeni?
– Domāju, saimniecības nozaru struktūra mainīsies. Tehnoloģijas nekad neaizstās cilvēku, bet parādīsies dažādas jaunas iespējas. Cilvēki, pateicoties mobilitātes iespējām, uzkrāj jaunas prasmes, iemaņas, arī naudu, kas maina arī attieksmi un daļai arī dod iespējas atgriezties.
– Varēsim iztikt bez darbaspēka ievešanas vai, kā dzirdēts, jaunu, reproduktīvā vecuma sieviešu ievešanas?
– Mēs esam iesaistīti globālajos procesos. Jautājums par to, kā sevi kā valsti gribam redzēt nākotnē – ar lētu darbaspēku vai attīstītām augstām tehnoloģijām. Mums arvien pieaug ārvalstu studentu skaits – dosim viņiem iespēju darboties!
– Jūsuprāt, mums vajadzētu liberalizēt imigrācijas vai nodarbinātības politiku attiecībā uz ārvalstniekiem vai augstākās izglītības iegūšanas nosacījumus, lai vairāk pievilinātu ārvalstu studentus? Daudz mūsu jauniešu brauc studēt uz Dāniju, jo tur augstākā izglītība ir bez maksas, jaunieši tur piestrādā, lai apmaksātu savu uzturēšanos, citi paliek. Tādējādi, ļaujot bez maksas studēt ārvalstniekiem, valsts piesaista kvalitatīvu auditoriju, kura vēl pieliek savu roku valsts kopprodukta uzturēšanā! Vai mums šī tādu cilvēku piesaistes politika, kādus mēs te gribētu redzēt, ir pietiekami tālredzīga?
– Mēs sākam beidzot par to vairāk domāt. Latvijas augstskolās ir arvien vairāk ārvalstu studentu, arī cilvēki, kas ieguvuši izglītību ārzemēs, cenšas iegūtās zināšanas realizēt, atgriežoties savā valstī. Var īstenot dažādas politikas, bet, jebkurā gadījumā, mēs Latvijā nekad nesagatavosim visus mums nepieciešamos speciālistus, un jārēķinās, ka cilvēki brauks studēt uz ārzemēm.
– Kas ir mūsu stiprā puse, ar ko varam konkurēt cilvēku piesaistes ziņā?
– Latvija ir ļoti laba vieta dzīvošanai, mums ir daudzveidīgi dabas resursi, no dzīves pievilcības viedokļa mums ir ļoti labvēlīga vieta. Te ir patīkami dzīvot.
