2015. gadā Latvijas lauksaimniecību un pārtikas pārstrādes rūpniecību gaida vairāki smagi pārbaudījumi. Viens no svarīgākajiem Latvijas pārtikas produkcijas eksporta tirgiem – Krievija – ir nestabils. 2014. gada augustā ieviestais Krievijas importa aizliegums skāra piena, gaļas, augļu un dārzeņu produkciju, bet Krievijas rubļa devalvācija samazina arī to pārtikas rūpniecības eksportu, kuru sankcijas neskāra.
Otrs lauksaimnieku pārbaudījums ir gaidāmā piena kvotu atcelšana, kas ietekmēs gan Latvijas, gan visu ES dalībvalstu piena lopkopību. Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs un Latvijas Zirgaudzētāju biedrības prezidents Edgars Treibergs.
– Lauksaimniekiem ir visai atšķirīgas intereses. Kā jums izdodas atrast kopēju viedokli starp tiem, kas tiek pie Eiropas naudām, lai atrisinātu savas problēmas, un tiem, kam visas savas ir problēmas ir jārisina pašiem?
– Man par laimi, organizācijas, kas ir apvienojušās Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomē, viena otru labi saprot. Piemēram, Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija apvieno lielās saimniecības, bijušās padomju saimniecības vai kolhozus, tādus kā Tērvete, Lāčplēsis, Pampāļi u.c. Tās ir lielas un spēcīgas saimniecības, un šo saimniecību vadība labi saprot, kā viena vai otra pārmaiņa ietekmēs mazās un vidējās zemnieku saimniecības. Tas ļauj sagatavot izsvērtus priekšlikumus. Mums ir vecbiedrs Jūlijs Beļavnieks, kādreizējais sovhoza Madliena vadītājs, kurš katras izmaiņas izvērtēs, aprēķinot, kā tās ietekmēs mazo un kā lielo saimniecību ekonomiku. Antagonisma nav, un arī lielu pretrunu nav. Protams, kad jādiskutē, kādā virzienā dalīt ES naudas septiņu gadu periodam, tad katrs mēģina pavilkt deķi uz savu pusi, bet tas notiek, nepārkāpjot pieklājības robežas.
– Masu informācijas līdzekļos vairāk ir pamanāma Zemnieku saeima, kuras konferencēs uzstājas Ministru prezidente, kas aicina šīs organizācijas biedrus savas problēmas atrisināt, zvanot uz mobilo telefonu valdības vadītājai. Vai citu organizāciju dalībniekiem ir tādas pašas iespējas?
– Laimdota Straujuma, pirms kļuva par Ministru prezidenti, bija zemkopības ministre. Kad viņa ierodas uz Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas pasākumiem vai bioloģisko lauksaimnieku vai Zemnieku federācijas pasākumiem, tad es domāju, ka viņa saka tieši to pašu. Ja rodas kādas nopietnas problēmas, tad zvaniet man. Es droši vien arī varētu viņai piezvanīt, bet šādu iespēju izmantojis neesmu. Kad man gadās piedalīties apspriedēs Ministru kabinetā, tad gan izmantoju iespēju un apmainos domām ar Ministru prezidentes kundzi.
– Šogad summējas divas problēmas. Krievijas tirgus nav pieejams, un jau aprīlī ES izbeidzas piena kvotu sistēma. Tiem, kuri var palielināt piena ražošanu, vairs nebūs nekādu ierobežojumu.
– Kvotas šogad tiks atceltas, un nav precīzi zināms, kādas sekas tas izraisīs. Ja citviet samazināsies piena iepirkuma cenas, tad tas atstās ietekmi arī uz Latviju.
Lielākā problēmu zona neapšaubāmi ir piena lopkopība, kura smagi izjūt gan Krievijas embargo, gan rubļa devalvācijas sekas. Ar dārzeņu audzētājiem problēmu jautājumi jau ir kaut cik sakārtoti, taču piena lopkopībā nekas nav beidzies, bet problēmas tikai pieaug. Piena nozarē situācija ir smaga un kļūst vēl smagāka. Tāpēc organizācijas vēršas Konkurences padomē un izmanto jebkuru iespēju, lai kaut nedaudz nostiprinātu nozari. Kad pie Ministru prezidentes notiek tikšanās par sadarbību ar komercbankām un tirgotājiem, tad vārdos viss ir labākajā kārtībā. Bankām jānāk pretī lauksaimniekiem, bet tirgotājiem ir jāņem mūs produkcija. Savukārt realitātē tas piepildās tikai daļēji. Bankas sarunās, klātesot valdībai, apsola – jā, mēs nāksim pretim, bet, kad situācija skar konkrētas saimniecības, tad tā pretimnākšana vairs tik liela nav.
Dažādās zemēs ir vērojam atšķirīga rīcība pēc Krievijas tirgus aizvēršanas. Dāņi sāka būvēt lielus (6000 govju) pienkopības kompleksus Pleskavas apgabalā. Ja pienu eksportēt nevar, tad var uzcelt lielu fermu, ievest augstražīgas govis un piegādāt pienu Krievijas tirgum no kompleksa, kas atrodas Krievijas iekšienē. Kad atcels importa aizliegumus, tad Latvijas ražotājiem savu nišu nebūs tik viegli atgūt. Latvijai var palīdzēt tas, ka līdz šim uz Krievijas tirgu mēs eksportējam piena produktus ar augstu pievienoto vērtību – sierus, sieriņus utt. Kamēr rublis bija stiprs, ienākumi bija labi.
– Kas izraisīja lielākas problēmas – Krievijas aizliegums importēt lielu daļu no pārtikas precēm vai Krievijas rubļa devalvācija?
– Negatīvais iespaids ir līdzvērtīgs. Manuprāt, Latvijas valdībai vajadzēja rīkoties operatīvāk. Tiklīdz tika izziņots Krievijas aizliegums importēt piena produktus, augļus un dārzeņus, Latvijas valdībai bija nekavējoties jāvēršas pie Eiropas Komisijas un jāaicina steidzami kompensēt zaudējumus. Iedalīti tika 400 miljoni eiro, no kuriem Latvija saņēma nedaudz virs 7 miljoniem eiro. Mēs uzskatām, ka tas ir pārāk maz. Tā ir ļoti maza summa. Latvija varētu panākt vairāk. Mēs par šo jautājumu rakstījām ES lauksaimniecības un lauku attīstības komisāram Filam Hoganam. Viņš atbildēja, ka vēlētos ar mums tikties laikā, kad viņš apmeklēs Latviju. Tad arī diskutēsim par šo jautājumu. Ja atbalsts no EK būtu lielāks, tad zemnieki nebūtu tik izmisuši.
– Manuprāt, Latvijas valdībai ir laba izpratne par lauksaimniecības vajadzībām.
– Svarīgi bija uzsvērt to, ka jākompensē nevis jebkuri zaudējumi, bet tie vairāk jāiedala valstīm, kurām Krievijas tirgus zudumam bija svarīga nozīme un ļoti liela ietekme. Holande un Vācija neizjuta tik lielu ietekmi no Krievijas aizlieguma importēt lauksaimniecības produktus. Spānija un Polija izjuta aizliegumu attiecībā uz augļiem, bet Latvijas, Igaunijas un Lietuvas lielākās problēmas bija piensaimniecībā. Kad Latvijas zemkopības ministrs Jānis Dūklavs tiksies ar ES valstu lauksaimniecības ministriem, tad viņam vajadzētu šo jautājumu pacelt no jauna. ES piena nozares palīdzības pakete ir jāattiecina arī uz 2015. gadu. Bez kvotām mums ir citi aktuāli jautājumi. Daudzām fermām nav izbūvētas mēslu krātuves. Šīs fermas nevar pretendēt uz lauksaimniecības tehnikas nomaiņas vai modernizācijas pasākumiem paredzētajiem ES fondiem. Šīs prasības atkal ir liels slogs daudzām saimniecībām. Tagad ES līmenī atkal tiek runāts par ogļskābās gāzes kvotām. Mēs, lauksaimnieki, nesaprotam, kāpēc Latvijai ar tik zaļu vidi būtu jāsamazina ogļskābās gāzes izmeši. Kad tika diskutēts par ogļskābās gāzes kvotu apjomu, tad ES dienvidu zemes panāca, ka aprēķinos netika iekļautas mežu platības. Mežainā Latvija, kas ar skābekli apgādā Eiropu, ir spiesta samazināt lauksaimniecības izmešu daudzumu! Valstīm, kas savus mežus iznīcināja, kuras patērē Latvijas mežu skābekli, ir tādi paši noteikumi. Mēs saražojam skābekli pietiekamā daudzumā.
– Vai zirgkopība nepārvēršas par izmirstošu nozari?
– Protams, 2015. gada zirgkopības nozari nevar salīdzināt ar to, kas bija kādreiz. 1940. gadā Latvijā bija 400 tūkstoši zirgu. Pašlaik kopējais zirgu skaits ir 12 tūkstoši. Tomēr Latvijas zirgaudzētāji var būt lepni. Latvijā izaudzētie zirgi ir palīdzējuši izcīnīt pasaules, Eiropas un olimpisko spēļu čempionu titulus un medaļas. Latvijas zirgu audzētājiem ir labi sasniegumi. Protams, ka tagad galvenā specializācija ir sporta zirgi un zirgi tiem, kam tas ir hobijs vai izklaide. Latvijas zirgu audzētāji ļoti daudz eksportē. Liels zirgu eksporta apjoms bija divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados. Zirgaudzētavas pakāpeniski palika mazākas un nav tik lielas, kādas tās bija pirms divdesmit pieciem gadiem.
Latvija eksportē zirgus uz ASV, Brazīliju, Apvienotajiem Arābu Emirātiem, uz visām ES valstīm, arī uz Krieviju. Patiesībā Krievija ir ļoti svarīgs Latvijas zirgu eksporta tirgus. Turklāt Krievijas sportisti ar mūsu zirgiem parāda ļoti labus rezultātus. Uz citām ES valstīm eksports ir vienkāršs, jo sanitārās procedūras ir novienādotas. Lai eksportētu zirgus uz Krieviju, zirgam pirms tam ir jāveic vienpadsmit papildu izmeklējumi, tostarp viens izmeklējums, kurš jānogādā uz laboratoriju Anglijā. Grūtākais ir nokārtot sanitārās prasības. Protams, dažreiz gadās, ka muitā zirgiem jāstāv pat desmit stundas, lai gan, transportējot dzīvus dzīvniekus, ir noteikta paātrinātā robežas šķērsošanas procedūra.
– Pērn jums tā arī neizdevās panākt, lai pārtikai tiktu piemērota samazinātā PVN likme.
– Par šo jautājumu mēs esam daudzkārt diskutējuši ar Laimdotu Straujumu, īpaši laikā, kad viņa bija zemkopības ministre. Ir sagatavots Irinas Pilveres pētījums par PVN ietekmi uz tautsaimniecību un lauksaimniecību. Lauksaimnieki neprasa samazināt PVN visai pārtikai, alkoholiskos dzērienus ieskaitot. Nē! Mūsuprāt, vajadzētu mazāku PVN tiem pārtikas produktiem, kas ātri bojājas – svaigam pienam, gaļai, augļiem un dārzeņiem.
Kopā ar Zemnieku saeimu bijām pie finanšu mistra. Jāsaka, ka aprēķini par zemāka PVN ietekmi uz budžetu, kas tika veikti Finanšu ministrijā, un tie, ko veicām mēs, ir atšķirīgi. Mēs uzskatām, ka šim jautājumam ir jāpaliek darba kārtībā. Līdzīgu atbalstu pauž arī Viesnīcu asociācijas pārstāvji, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija u.c. Varbūt ir jāsāk pakāpeniski, piemērojot samazināto PVN vienai konkrētai pārtikas produktu grupai, un tad jāvērtē, kā tas ietekmē nozari un ekonomiku kopumā.
– Vai jums bija viedoklis par mikronodokļa reformu?
– Mikronodokļa shēmas lauksaimnieki izmantoja visai maz, tāpēc darbaspēka nodokļi ir ļoti smags slogs. Lauksaimniekiem jau tā ir grūti atrast darbiniekus, bet tiem, kas godīgi maksā nodokļus, ir dubults slogs. Domāju, ka lauksaimniecības saimniecības cenšas maksāt nodokļus godīgi un aplokšņu algas nav izplatītas.
– No nodokļu jautājumiem, ko jūs izcīnījāt, bija bezakcīzes degviela.
– Tagad lauksaimniecības darbos izmantojamā degviela būs iekrāsota, tāpēc, sākot ar šī gada 1. jūliju, ir atcelts degvielas kopējā daudzuma limits 85,5 milj. litru vienam saimnieciskajam gadam. Tā kā zemnieki maksās minimālo akcīzes nodokļa likmi – 50 eiro par 1000 litriem, dīzeļdegviela būs diferencēta no 60 līdz 130 litriem uz 1 ha atkarībā no audzējamās kultūras. Protams, ka jaunā kārtība var nepatikt tiem, kam nav pietiekami lielu tvertņu vai savas noliktavas. Zemnieki sūdzas, ka tagad, izmantojot krāsoto degvielu, viņi nevar graudus vest uz sagādes punktiem. Bezakcīzes degviela ir domāta tikai lauku darbiem, nevis lai ar kravas un vieglajiem auto braukātu pa ceļiem. Ja ar traktoru pārsvarā brauc pa lauku, tad par traktorā izmantoto degvielu nav jāmaksā akcīzes nodoklis. Mēs veicām aptaujas, un lielākā daļa no aptaujātajiem jauno kārtību uzskata par labāku.
– Kas, jūsuprāt, būtu labāks prezidents lauksaimniekiem?
– Kad Andris Bērziņš tika ievēlēts, tad es jutu, ka daudzi lauksaimnieki bija visai negatīvi noskaņoti pret jauno prezidentu. Mēs uzaicinājām Valsts prezidentu uz apspriedi par kopējo lauksaimniecības politiku. Tikšanās bija ieplānota uz vienu stundu, bet diskutējām vairāk nekā divas stundas. Kad tikšanās bija beigusies, tad bija kundzes, kas savas domas par Andri Bērziņu mainīja par 180 grādiem. Lai kāds jautājums tiktu apspriests, gan par lauksaimniecību, gan par lauku ceļiem, par visiem jautājumiem prezidents sniedza cilvēcīgas un sapratnes pilnas atbildes. Manuprāt, Andris Bērziņš ir labākais prezidenta kandidāts. Man nav saprotami pārmetumi, ka viņš nespējot izteikties. Janvārī Andris Bērziņš kopā ar Latvijas uzņēmējiem piedalījās starptautiskajā izstādē Zaļā nedēļa Berlīnē. Valsts prezidents teica savu runu vācu valodā, un tā tika uztverta ar lielu sajūsmu. Pēc tam jautāju Vācijas latviešiem, kā vācieši to uztvēra. Atbilde bija: vācieši bija patīkami pārsteigti par Andra Bērziņa labo vācu valodu, ka citas valsts prezidents var tik sirsnīgi un labi izteikties vācu valodā. Parunājos ar mūsu žurnālistiem. Viedoklis bija pilnīgi pretējs. Prezidents nav pateicis to, nav pieminējis šito. Tad man palika bēdīgi. Mēs visur, ja tā var teikt, meklējam utis. Šobrīd Latvijai nav vajadzīgs karstas putras strēbējs, kas draudēs Krievijai ar karu vai nostrādās ko tamlīdzīgu. Bērziņa mieram un izturētībai, it īpaši kritiskos apstākļos, būtu liela vērtība. Bērziņš ir prezidents, kas ir atteicies no nevajadzīgām ekstrām. Biju uz Operas svētkiem Siguldā. Kad pēc priekšnesuma cilvēki gāja laukā, tad pamanīju, ka prezidents ar savu kundzi nāk no septītās rindas, palaižot citus pa priekšu. Uzskatu, ka Andris Bērziņš ir ļoti cilvēcīgs prezidents.
– Nepaužot lauksaimnieku viedokli, kādas ir jūsu personiskās domas – vai prezidents būtu jāievēlē tautai vai Saeimai?
– Es domāju, ka labāk lai vēlē Saeima. Kaut vai deputāta Kaimiņa epopeja. Ievēlēs par prezidentu kaut kādu kaimiņu, ko tad? Tas ir apsmiekls! Tie, kas balsoja par Kaimiņu, tagad jūtas kā samazgu spaini uz galvas dabūjuši. Ja vēlēs tauta, tad nākamajā rītā pamodīsimies, un Kaimiņš jau prezidents. Neticu, ka Saeimas vairākums varētu ko tādu ievēlēt. Prezidenti, kurus ievēlēja Saeima, ir nosvērtāki.
– Vai, jūsuprāt, Zemnieku savienība atbilst savam nosaukumam? Vai tā ir partija, kas pārstāv lauksaimnieku intereses?
– Kopumā sadarbība ar ZZS vienmēr ir bijusi ļoti laba. Ja vērtējam ZZS frakcijā esošos deputātus, tad lauksaimnieki vēlētos redzēt, lai amatos būtu ne tikai sportisti, uzņēmēji un bijušie pašvaldību vadītāji. Saeimā vajadzētu būt vairāk tādiem cilvēkiem, kuri pārzina lauksaimniecības nozari. Man ir liels gandarījums, ka Latvijas Zemnieku savienības kongresā, kas notiks 28. martā, uz partijas priekšsēdētāja pirmā un otrā vietnieka amatu kandidēs Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Armands Krauze un zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. Šie ir cilvēki, kuri ne tikai labi pārzina visus nozares jautājumus, bet tiem ir arī autoritāte lauksaimnieku vidū. Īpašs prieks man ir par Armandu Krauzi, jo viņš pirms ievēlēšanas Saeimā vairākus gadus ir bijis Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes pārstāvis Briselē, bija iekļauts Eiropas Savienības Ekonomikas un sociālo lietu komitejā, labi pārzina gan Latvijas apstākļus, gan tos mehānismus un zemūdens straumes, kas notiek ES.
