Latvijas valsts un komercbanku apmaiņai ar pieklājības žestiem pagaidām nav finansiāla seguma.
Saeima 19. februārī nobalsoja un Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece Valsts prezidenta vietā izsludināja grozījumus Maksātnespējas likumā, uz ko valstī lielāko komercbanku pārstāvji atbildēja ar izvairīgiem solījumiem palasīt, kas tad tagad ierakstīts likumā, ko groza ik pēc pāris mēnešiem.
Maksātnespējas likums apraksta kārtību, kādā fiziskas un juridiskas personas drīkst neatdot savus parādus, tiekot pakļautas tikai tām sankcijām, kādas noteiktas konkrētajā likumā. Publiski visapspriestākais sankciju piemērs ir hipotekārā parādnieka pienākums atstāt mājokli, kas pirkts par bankā aizlienētu naudu: jā, tas ir parādniekam nepatīkams pienākums, bet parādnieka izjūtas taču nedod nekādu ieguvumu bankai. Protams, banka vienā konkrētā gadījumā neko neiegūtu arī tad, ja parādnieks tiktu likts cietumā, taču tad parādnieki caurmērā tomēr būtu spiesti vairāk domāt par parādu atdošanu nekā par neatdošanu ar Maksātnespējas likuma normu izpildes paņēmienu.
Maksātnespējas likumā dotās iespējām nepiespiež Latvijas iedzīvotājus tās masveidā izmantot. Upurējot skaitļu precizitāti uzskatāmībai, varētu izveidot tādu piramīdu: bankām parādā ir 112 tūkstoši mājsaimniecību, no tām parādu atdošanu kavē 12 tūkstoši un no tiem tikai no divsimt līdz diviem tūkstošiem mājsaimniecību ir vairāk vai mazāk, ar lielāku vai mazāku pārliecību saskatāmas pazīmes, ka kredītu neatdošana ir galvenā saimnieciskā darbība, no kā šīs mājsaimniecības pārtiek. Lielum lielā daļa parādnieku veic brīnumus un varoņdarbus savu tēriņu ierobežošanā, lai tikai spētu atmaksāt kredītus. Cilvēki baidās no nepatikšanām, kādas viņiem pašiem neizbēgami rastos, ja kredītus atteiktos atdot visi 100 vai vismaz 50 tūkstoši mājsaimniecību. Ja bankas uz to atbildētu, apraujot apgrozāmo līdzekļu aizdošanu uzņēmumiem, viņi varētu palikt bez algām, bez apkures (siltumu ražojošie uzņēmumi ziemās krīt lielos parādos) u.tml.
Uzņēmējdarbībā iesaistījušies cilvēki ir, pēc definīcijas, vairāk tendēti uz risku, tāpēc juridisko personu vidū parādu neatdošana plašāk izplatīta. Uzņēmēji paļaujas uz to, ka varbūt vēl nekas graujošs nenotiks, ja parādus neatdos tieši viņi, bet atdos lielākā daļa no pārējiem. Par galveno iemeslu, kāpēc juridiskās personas Latvijā viegli tiek vaļā no saviem parādiem, pērn tika identificēts ne tik daudz Maksātnespējas likuma teksts, cik maksātnespējas administratoru reālā darbība neatkarīgi no tā, kas kurā likumā ierakstīts. Tas mudināja valdošo partiju grupējumu un valdību vismaz izrādīt atbalstu parādu atgūšanai no juridiskām personām. Paralēli tiem Maksātnespējas grozījumiem, ar kādiem pirms Saeimas vēlēšanām tika apsolīta gandrīz vai pilnīga un automātiska privātpersonu atbrīvošana no viņu parādiem, tika grozīti citi likumi un maksātnespējas administratori pasludināti par valsts amatpersonām. Pēc vēlēšanām privātpersonām apsolītie papildu labumi tika gandrīz pilnībā atcelti 19. februārī. Valsts amatpersonu statuss administratoriem ir palicis, tomēr nav manāma politiskā griba nodrošināt šim statusam atbilstošu kontroli.
Banku reakcija ir kredītportfeļu atlikumu deldēšana, kas stabili turpinājās līdz pagājušā gada beigām. Šobrīd jaunākie dati rāda kredītu izsniegšanu janvārī, kad kredītu atlikumu summa vairs praktiski neatšķiras no decembra summas. Nullei tuvo izmaiņu pārvēršanai par plusu varbūt pietiks ar jaunajām ģimenēm solītajām valsts garantijām mājokļu iegādei. Notikumi ar visām iepriekšējām valsts garantijām māca, ka dažu turpmāko gadu laikā tās nāksies iekļaut valsts parādā. Šī parāda pieaugums jau kopš 2008. gada ir slāpējis privāto kredītu atlikuma samazināšanas sekas īstermiņā, pārliekot tās uz tālāku nākotni. Banku nevēlēšanās kreditēt privāto sektoru valstī ar smagu publisko parādu nastu ir šādas nākotnes pazīme.
