Radiobioloģijas doktors, emeritētais zinātnieks, biedrības Salaspils zinātniskais atomreaktors biedrs Arnolds MILLERS atbrauca uz interviju priecīgs. Jo deviņdesmit divu gadu vecumā un, «pabijis trīsdesmit gadus zem radiācijas», nupat bija atjaunojis autovadītāja tiesības. Neatkarīgajai zinātnieks pauž savas domas par apturētā Salaspils reaktora drošību un demontāžu.
– Salaspils atomreaktoru iedarbināja 1961. gada 26. septembrī. 1995. gada maijā Māra Gaiļa valdība parakstīja rīkojumu par pasākumiem, kas veicami reaktora likvidācijai. 1998. gada 19. jūnijā pētnieciskā kodolreaktora darbība tika apturēta. Reaktors nostrādāja 37 gadus. Tajā veica pētījumus kodolfizikā, radiācijas fizikā, ķīmijā un radiobioloģijā. Pēc reaktora apturēšanas vēl vairākus gadus tika rakstīts par «otro elpu». Bet – reaktors nedarbojas jau 17 gadus. Nu vairs par «otro elpu» neraksta, raksta par noplūdēm. Taču, pirms sākam runāt par reaktora drošību, īsi novērtējiet to, lūdzu, kā zinātnieks.
– Esmu radiobiologs. Nevaru vērtēt reaktora tehnisko pusi. Taču XX gadsimta septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados tiku iekļauts pārbaudes komisijās, un esmu pabijis vienā otrā Padomu Savienības reaktorā. Un varu teikt, ka tādu starojuma drošības līmeni, kāds tas bija mūsu reaktorā, kādu to bija nodrošinājis mūsu kolēģis Jānis Alksnis, nekur neredzēju. Ne Baltkrievijā, ne Gruzijā, ne Maskavā… Dozimetrija Salaspilī bija pirmklasīga. Visā Salaspils reaktora darbības laikā tā darbinieki nepieļaujami augstu starojumu nesaņēma. Un arī uz ārpusi no atomreaktora nekādi putekļi neparādījās. Ja filtri ir kārtībā, par to nav ko satraukties.
– Salaspils reaktors – tas bija viens no (ja nemaldos, no 20) akadēmiķa Kurčatova idejas (radīt šādu reaktoru tīklu visā PSRS) elementiem. Vai reaktors bija kas zinātniski motivēts vai uztiepts?
– Es jums varu teikt tikai to, ka šis izmēģinājuma tipa mazas jaudas reaktors mums bija liels solis uz priekšu. Un, iespējams, tas tā bija tikai tāpēc, ka Latvijas Universitāte savlaicīgi sagatavoja speciālistus, sagatavoja kodolfiziķus, kuri ļoti kvalitatīvi vadīja un uzraudzīja visu reaktora tapšanas procesu. Gamma kontūra, ko mūsu zinātnieki izgudroja, tajā laikā bija vienīgā pasaulē.
Reaktoru gribēja izmantot mediķi, biologi, ķīmiķi… Es varu runāt galvenokārt par bioloģiju. Mana darbavieta bija LU Bioloģijas institūts Salaspilī. Un es biju starp tiem, kas izmantoja reaktoru miera nolūkos. Atcerieties: «Atoms – mieram!» Mans darbs bija – apstarot bioloģiskos objektus, lai veiktu pētījumus radioģenētikā, selekcijā, augu fizioloģijā un radiācijas aizsardzībā. Galvenais, kāpēc mēs kļuvām populāri Padomju Savienības mērogā, bija tas, ka Salaspils reaktorā bija tāds neitronu starojums, kāds nevienā citā reaktorā nebija.
Piemēram. Atcerieties – uz radona vannām stāvēja rinda. Tātad – starojums var iedarboties arī pozitīvi. No tā secinājums – ja pozitīvi var iedarboties uz siltasiņiem, tad pozitīvi var iedarboties arī uz aukstasiņiem. Sāku interesēties par radiostimulāciju. Sāku pētīt praktisku jautājumu – cukura satura paaugstināšana cukurbietēs. Cepuri nost reaktora galvenajam inženierim Valdim Gavaram, kurš Millera tēmai izveidoja atomreaktorā speciālu iekārtu cukurbiešu sēklu apstarošanai, kas varētu apkalpot visu republiku. Septiņus gadus pārbaudījām manu metodi kolhozos. Rezultāti bija labi. Bet – tajā laikā cukurbiešu ražu pieņēma pēc svara. Starojums svaru nepalielina. Tikai cukura saturu. Kamēr šo jautājumu risināja, parādījās lēmums par reaktora slēgšanu. Biologu vajadzībām tika uzbūvēts tā sauktais astotais horizontālais eksperimentālais kanāls (pavisam reaktorā bija 10 horizontālie, 14 vertikālie kanāli – katrs savai pētījumu jomai). Mēs tajā nofiltrējām visus liekos starojumus un dabūjām tīru ātro neitronu starojumu. Radiobiologi zina – tas ir viens no starojuma veidiem, kuram ir vislielākais bioloģiskais efekts. Citur tādu kanālu nebija. Radioselekcija bija viens no mūsu virzieniem. Esam strādājuši gan Padomju Savienības, gan mūsu pašu selekcionāru vajadzībām. Dobelei, Priekuļiem… Lai iegūtu jaunas šķirnes. Otrs virziens – radioaizsardzība.
– Kāds ir reālais stāvoklis tagad?
– Reaktors ir slēgts… Nekas nenotiek.
– Kāds varēja būt iespējamais stāvoklis?
– Iespējamais stāvoklis… Mēs reaktoru būtu varējuši auglīgi izmantot vēl vairākus gadus. Bija starptautiskie līgumi. Fiziķiem, ķīmiķiem, arī biologiem… Mēs strādājām arī kosmosam. Arī mūsu institūts saņēma izdevīgus līgumus šajā ziņā. Tad, kad tālaika valdība lēma, reaktors bija darba kārtībā. Taču – katra lieta acīmredzot ir nolemta. Arī kodoldegviela beidzās. Mums tā būtu jāpērk.
– Latvijas Universitātes zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks uzskata, ka «atkritumu apsaimniekošana nav zinātnieku pamatnodarbošanās». Vai bija prāta darbs uzkraut reaktora apsaimniekošanu LU? Turklāt LU ir reaktora nomnieks, īpašnieks ir Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs.
– Nekādā ziņā. Tā bija muļķība. Mums taču ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ar tās institūtiem. Universitāte pareizi darīja, ka atkratījās. Attiecīgais lēmums stāsies spēkā no šā gada1. aprīļa. Jautājums par Salaspils kodolreaktora izslēgšanu no universitātes pamatkapitāla bija «iestrēdzis» Ministru kabinetā kopš 2011. gada.
– Ne pārāk sen lasīju, ka no Salaspils reaktora var sanākt maziņa Fukušima.
– Es kā radiobiologs saku: «Stāviet klusu!» Šodien tā kurbulēt cilvēku prātus ir ļoti kaitīgi. Ja kāds grib dabūt Salaspilī lētus dzīvokļus, lai raksta tādā garā. Tad varbūt varēs tikt vaļā arī no tiem milzīgajiem izdevumiem, kas vajadzīgi, lai reaktora telpas vietā būtu zālīte. Un tad zālīte varbūt būs zaļa, bet pat kazas tur nevarēs ganīt. Domājiet par nākotni!
Šodien tas, kas jādara, ir izdarīts, un nekādas briesmas nedraud. Briesmas draudēs tad, kad sāks jaukt nost. Par to ir runa.
– Bet noplūdes taču ir bijušas. Pat valdība sarosījās.
– Vēl pirms gada presē par šo tēmu bija tik liels klusums, ka varēja domāt – par radiobioloģiju un radiāciju ir aizmirsts. Mēs, biedrība, izcēlām šo tēmu gaismā, bet nevajag no tās taisīt briesmas un šausmas. Šodien es kā radiobiologs varu teikt: nekāda skāde tur nav notikusi un noplūde ir nieka aktivitātes vērta.
Lai katrs cilvēks varētu saprast, cik lieli ir draudi šajā jomā, Starptautiskā atomenerģijas aģentūra (IAEA), izmantojot Japānas un Francijas pieredzi, izveidoja kodolnotikumu vērtēšanai septiņu līmeņu skalu. Līdzīgu tai, pēc kuras vērtē zemestrīces. No niecīga notikuma līdz globālai avārijai. Saskaņā ar šo skalu tas, kas noticis Salaspilī, nepārsniedz pirmo līmeni (ar iekārtas bojājumiem saistīts niecīgs notikums). Analizējot reaktora demontāžas procesu, secinājām, ka ar pirmā un otrā līmeņa (incidents) gadījumiem var nākties rēķināties.
– Bet tie, kam rēgojās lielie draudi, piesauca vismaz trīs šausmas, kas noplūstot līdz ar ūdeni – cēziju, kobaltu un tritiju. Visbīstamākais esot tritijs.
– Paskaidrošu. Nozīmīga radioloģiska ietekme var būt tikai ilgi dzīvojošiem nuklīdiem. Cēziju (pussabrukšanas periods – trīsdesmit gadu) mēs varam noķert un bioloģiskās sistēmās atšķaidīt ar kālija jonu, ar kāliju. Tomēr cēzija jons ir kustīgs un augu saknēm viegli uzņemams. Tāpēc demontāžas gadījumā noteiktā platībā ap reaktoru uz laiku būs jāierobežo lauksaimnieciskā ražošana. Kobalta jona vērtīgie sāļi apmaiņas reakcijas ar augsnes kompleksu nedod, bet pāriet nešķīstošos, augiem neizmantojamos savienojumos. Līdz ar to kobalta pārvietošanās ar gruntsūdeņiem un augu starpniecību ir ļoti ierobežota. Ir novērots, ka gruntsūdeņu horizontālā kustība reaktora apkaimē ir neliela un līmenis zemāks par četriem metriem. Kāpēc tritijs (pussabrukšanas periods – 12,6 gadi) ir bīstamāks? Ja, piemēram, cēziju mēs it kā varam uzsūkt augos utt., tad tritijs koncentrējas ūdenī. Tas ir tā sauktais mīkstais (beta) starojums, kas absorbējas nelielā slānī un kuru var noteikt tikai ar speciāliem skaitītājiem. Līdz šim ar tritiju nerēķinājās.
– Kāpēc jūs teicāt «domājiet par nākotni»? Vai tad nav pagājuši jau divi termiņi, kopš reaktoram jābūt demontētam? 2004. gadā lēma, ka demontēs līdz 2010. gadam, 2008., ka līdz 2013. Nu ministrs Kaspars Gerhards esot solījis nojaukt reaktoru četros gados, tātad – līdz 2019. Bet vai tad tagad nekas nav jādara?
– Kāpēc nav? Gan biedrība, gan atsevišķi speciālisti (Visvaldis Mozgirs, Valdis Gavars, Gunta Ķizāne…) ir publiski vērtējuši reaktora stāvokli. Valsts vadītāji ir tikuši informēti par darbiem, kas jāveic nekavējoties. Mēs esam rakstījuši par to, ka nepietiekamā finansējuma dēļ daudzām radiācijas monitoringa mēriekārtām nav veikti profilakses un remonta darbi, ka nav pienācīgi veiktas inženieruzraudzības funkcijas, nav īstenoti darbi, kas bija jāpaveic jau pēcapturēšanas programmā...
– Bet vai akūto apdraudējumu var novērst ar pērn oktobrī «neatliekamajiem darbiem» atvēlētajiem 118 891 un ar šogad februārī piešķirtajiem 15 000 eiro?
– Kā radiobiologs domāju – tās naudas ir daudz par maz.
– Tad kāpēc turpināt lāpīties, kā tas bijis jau 17 gadus, bet neķerties uzreiz pie reālas demontāžas?
– Šodien reaktorā galvenais jautājums – atbrīvoties no liekās radioaktivitātes. No radioaktīviem šķīdumiem. Kodolreaktorā glabājas ap 120 kubikmetriem piesārņota ūdens, no tiem ap 100 kubikmetriem atrodas tvertnēs, kuru drošība pazeminās, bet ap 20 kubikmetriem reaktora bākā (pašā reaktorā). Kopš reaktora apturēšanas veiktie darbi radioaktīvi piesārņotā ūdens apjoma samazināšanai bijuši krasi nepietiekami.
Mēs no savas puses esam izveidojuši veselu shēmu, kam ir jābūt, lai telpas noārdītu tā, ka videi netiek nodarīts nekas bīstams. Mēs esam vērtējuši demontāžas darbu ietekmi uz vidi un sabiedrību, uzrādot gan iespējamos riskus un to cēloņus, gan iespējamos piesārņojuma variantus un negadījumus, gan arī nepieciešamos pasākumus to novēršanai.
Bet – pie šīsdienas manipulācijām ar naudām varam saskarties ar ļoti bīstamu brīdi. Sāks jaukt nost, un… pietrūks naudas!!!
Jāpiebilst, ka mūsu valstī nav tādas organizācijas, kas varētu veikt atomreaktora nolīdzināšanu līdz zaļajai zālītei, kā bijis plānots. Tās varētu būt kaut kādas ārzemju firmas. Un vēl viens jautājums – vai mums Latvijā būs pietiekami liela kontrole, lai ārzemju firmas novāktu reaktoru tā, lai radioaktīvie putekļi nesāk staigāt apkārt?
– Man, skatoties uz šo nopietno lietu, zināmu ironiju rada tas, ka pirms desmit gadiem demontāžai vajadzēja 8,7 miljonus latu, bet tagad runā par 5,4 miljoniem eiro. Vai nu šajā laikā bijis kāds tehnoloģisks lēciens, vai arī šādas aprēķinu svārstības augstākās perfekcijas lietās izskatās dīvaini. Varbūt reaktors nav vēl demontēts pamatā tāpēc, ka pārāk stipra bijusi vēlēšanās «uzvārīties»?
– Tā, lūk, varētu būt jūsu tēma. Izpētiet, kas tur un kā.
– Salaspils reaktora stāvoklis, dažādas skaļas un skandalozas situācijas mūs, nespeciālistus vēl kaut cik satrauc. Bet vispārējais, ikdienišķais fons, ko taču jau veido arī visādas sīkas mantas, mums samērā vienaldzīgs. Turklāt valstī nav pienācīgi organizētas civilās aizsardzības. Vai ir vismaz pienācīga radiācijas kontrole?
– Radiācijas kontrole pastāv. Turklāt mūsu radiācijas kontrole strādā labāk nekā zviedru. Starp citu, ja zviedri, Zviedrijas radiācijas institūts ieguldīja naudu, lai latviešu valodā tiktu uzrakstīta grāmata Vispārīgā radiobioloģija un praktiskā radioekoloģija (A. Millers, 1995.) tad tas rāda, ka viņi mūs augstu vērtē. Vai vērtēja. Savukārt grāmatā lakoniski vērtēts ne tikai tālaika radioaktīvais fons Latvijā, bet aplūkota arī cilvēku rīcība ārkārtas situācijās.
Nav radiobioloģiskās kontroles. Proti – mēs kontrolējam radiācijas līmeni pilsētās, uz robežām, zemē, gaisā, pārtikā… bet nekontrolējam jonizējošā starojuma iedarbību uz dzīviem organismiem, orgānu, audu un šūnu funkcionālo stāvokli, to struktūru. Ar jums tagad runā pensionārs. Ja ar jums runātu kodolfiziķis vai ķīmiķis, jūs varētu teikt: nav ko ar to veci runāt, viņš zina novecojušas lietas. Bet, ja
runājam par bioloģiskām sistēmām – tur ir dabas lietas. Tās nemainās. Var gadīties arī tādas situācijas, kad dozimetrs rāda – tur nekā nav, bet radiobiologs saka: ziniet, ar jums ir cauri! Tas pats ar Fukušimas iespaidu. Pa gaisu starojums un putekļi šurp neatnāks. Bet – pa jūru nāk zivtiņa.
Starojuma ietekmi mēs lielā mērā noklusējam. Mobilie telefoni tagad labāki, bet ar pirmajiem mēs rīkojāmies kā ziloņi puķu dobē. Sildījām smadzenes. Līdzko virtuvē ieslēdz mikroviļņu krāsni, suns bēg ārā. Suns bēg, bet mums mikroviļņu iedarbība – nākotnes jautājums. Katra šūna pie mazākā iespaida rezonē, bet mēs vārdu «rezonanse» baidāmies lietot.
Nedod dievs, ja rezonansi sāks izmantot bioloģijā.
– Un jūs pats? Izskatās, ka esat kļuvis imūns pret radiāciju.
– Jā, viena korespondente man reiz jau teica: cilvēks aiziet uz aukstām zemēm un pierod. Tāpat arī jūs reaktorā pieradāt. Baltas muļķības. Starojums iedarbojas savādāk nekā pārējie fizikālie lielumi. Mans noslēpums ir – saprāts un situācijas novērtējums. Es vienmēr staigāju ar dozimetru. Tāpēc var teikt, ka esmu ieguvis šķietamu «imunitāti».
– Vai esat mācījis sekotājus, doktorantus?
– Man bija trīs četri, kas tika gatavoti. Taču – vienam piedāvāja ļoti izdevīgu darbu, un arī pārējie dažādu iemeslu dēļ ir no radiobioloģijas aizgājuši. Arnolds ir palicis vientuļš.
Bet, rezumējot gribu vēlreiz uzsvērt: saistībā ar Salaspils atomreaktora pašreizējo stāvokli uzskatu, ka – pirms izlaist «džinu» no pudeles, jāpadomā, kā to varēs pēc tam notvert. Pirms sākt reaktora demontāžas darbus, nepieciešams nodrošināties ar pieredzējušiem, kompetentiem darbu izpildītājiem un visam darbu apjomam nepieciešamajām finansēm.
