Valsts aizsardzība – tā patlaban ir dižākais pļāpu bestsellers. Vai katrs loka savas bailes visneiedomājamākajās variācijās. Tāpēc, ka neredz pretī mierīgu, draudiem pienācīgi sagatavotas valsts seju. Ko par to saka cilvēki, kuriem, tā teikt, amats neļauj bīties? Piemēram, Saeimas deputāts (Nacionālā apvienība), brigādes ģenerālis rezervē Kārlis KRĒSLIŅŠ.
– Vai Latvijas politiķu un militāro analītiķu draudu redzējums sakrīt?
– Ir atšķirības. Politiķi palaikam izsaka frāzes, kas orientētas vairāk uz popularitātes celšanu. Bet analīze, dziļāks vērtējums – tas vairāk ir militāro cilvēku un ekspertu ziņā.
– Šajās lietās es vārdu «popularitāte» aizvietotu ar vārdu «stulbums». Jo, piemēram, konfliktējošo pušu politiķu niķis «privatizēt» starptautiskās tiesības tuvina stāvokli pasaules pārdalīšanai, nevis stabilitātei.
– Tā nav jauna problēma. Ja atceramies, pēc Otrā pasaules kara tika panākta konceptuāla vienošanās par valstu robežām. Tomēr tās mainās (PSRS sabrukums, Dienvidslāvija). Bet ar nosacījumu – vadošās valstis, pirmām kārtām ASV, atzīst šādas pārmaiņas. Putins, vairākkārt izteicies, ka tā ir Krievijas valsts diskriminācija, nolēma mainīt šo kārtību. Islāma valsts neatzīst valstu robežas. Līdzīgi tiek uztverta «krievu pasaules» ideja. Rodas juridiskas dabas jautājumi saistībā ar notikumiem, piemēram, Sīrijā… Bet, ja vienā pusē ir ar starptautisko normatīvo aktu ievērošanu saistītas neprecizitātes un kļūdas, tad otra puse, piemēram, Krievija, to vēro, testē – cik tālu var aiziet. Un tad ir Piedņestra, ir Gruzija, ir Ukraina, bet reālas pretreakcijas ne no Eiropas Savienības, ne citiem nav. Jo kļūdas tiek pieļautas gan vienā, gan otrā pusē.
Arī Ukrainas pusē. Sevišķi sākuma posmā, kad tur bija atsevišķu oligarhu vienības, kuras uzskatīja – mēs tiksim galā.
Taču pats par sevi skaidrs, ka ne ASV, ne Eiropas valstis nevar pieļaut to, ka tiek atvērta Pandoras lāde un sākas robežu pārskatīšana. Un – no akadēmiskā viedokļa raugoties – tie starptautiskie normatīvie akti, kas tagad atrodas apritē, bija labi pagājušajā gadsimtā, bet šajā ir jau diezgan paslikti.
– Cik kvalitatīvu valsts aizsardzības politiku reālā laikā piedāvā Aizsardzības ministrija (AM)? Vai politiskā griba un militārās spējas ir definētajiem draudiem atbilstošā kondīcijā?
– Pirmkārt, vajadzētu skaidri formulēt, kāda ir valsts aizsardzības politika. Tas ir elementāri. Bet nav izdarīts. Varu paņemt Valsts aizsardzības koncepciju – tur būs runāts par kolektīvo aizsardzību, tur būs runāts par zemessardzi… Bet, ja trūkst skaidra formulējuma, tā ir liela bēda. Jo tad nevaram tikt līdz daudzām konsekvencēm. Piemēram, priekš kam mums divi štābi? Mācību vadības pavēlniecības un Apvienotais štābs? Bija domāts, ka kara laikā Apvienotais štābs organizēs valsts aizsardzību. Bet, ja ir kolektīvā aizsardzība, tad mēs paši to neorganizējam. Esmu par to runājis arī Saeimā. Skaidru atbildi – kāda ir valsts aizsardzības politika? – neesmu saņēmis.
– Bet tas taču ir pamats, uz kura būvēt pārējo – ko, cik un kur reāli vajag.
– Tur jau tā lieta. Piemēram, es principā atbalstu ideju palielināt bruņotos spēkus par 2000 karavīriem. Bet sākotnēji vajag saprast, ka NATO valstis ir vienojušās: 2% no IKP aizsardzībai. Un runa nav par kvantumu kā tādu, bet par kvalitāti. Ja mums Latvijā ir sapieri, tad varbūt vajag ieguldīt vairāk tur. Ja mums ir speciālo uzdevumu vienība, kas praktiski nokomplektēta tikai uz pusi, tad varbūt vajag pabeigt to komplektēt. Ja runāt par kolektīvo aizsardzību, skaitliskais nav tik būtisks.
Bet, ja runāt, ka aizsargāsimies paši... Var tādu teoriju pieņemt, bet jārēķinās ar to, ka pret nesalīdzināmu pārspēku gūt sekmes būs ļoti apgrūtinoši. Šajā ziņā Gruzijas konflikts varētu būt pamācošs piemērs. Mūsu ziņā ir atbildība par efektīvu atturēšanas laiku, kamēr stājas spēkā NATO līguma piektais paragrāfs. Te ir svarīga mūsu kaujas gatavība. Piemēram, cik ilgā laikā iespējams pacelt zemessargus. Ja jau runājam, ka mums ir militārā kaujas gatavība, tad to vajag testēt. Taču – vai zemessargiem ir zināms, kur viņi pulcēsies, kur saņems ieročus…
– Tas, ja gadās kas nopietns, jāzina ne tikai zemessardzei. Arī man, katram jāzina, kur viņam palikt un ko agresijas laikā darīt savas valsts aizsardzībai.
– Tā ir. Bet pajautājiet ko tamlīdzīgu kādam no rezerves virsniekiem – neviens nezina. Precīzi nav zināms pat tas, cik cilvēku ir Latvijā un cik aizbraukuši. Varbūt mobilizācijas plāns kādam kaut kur ir, bet redzējis es to neesmu.
Tostarp NATO katru gadu organizē krīzes pārvaldes mācības. Tās ir nopietnas mācības. Un arī Latvijā jābūt krīzes pārvaldes plāniem. Lokāliem, valsts līmeņa… Tādiem, lai tie sader, lai ir savstarpēji saskaņoti, lai dažādie ar krīzi saistītie spēki ir savstarpējai darbībai pietiekami trenēti. Taču pat tādos gadījumos kā Zolitūdes traģēdija vai pils degšana nebija jūtams, ka koordinācija būtu bijusi īpaši laba…
Turklāt – vai mūsu medicīnas personāls ir sagatavots visu veidu masu iznīcināšanas līdzekļu izmantojuma seku neitralizācijai?
– Jūsu teiktais man liek apšaubīt to, ka, piemēram, Nacionālās drošības koncepcija (NDK) reāli ir galvenais drošības dokuments. Vērtējot attiecīgos tekstus, man šķiet, ka NDK, Valsts aizsardzības koncepcija (VAK) un Nacionālo bruņoto spēku (NBS) likums pagaidām ir trīs lietas katra par sevi. Piemēram, princips «apvienot resursus un dalīt atbildību», manuprāt, nav solidāri, uzskatāmi nolasāms ne saistībā ar resursiem, ne saistībā ar atbildību. Paskaidrojiet, lūdzu, kādai jābūt šo tekstu savstarpējai sasaistei pēc būtības?
– Ja ņemt drošības lietas, ir ekonomiskā, politiskā, sociāli tiesiskā un militārā drošība. Tātad – ir jāanalizē draudi, riski, izaicinājumi drošībai. Ir ES drošības stratēģija. Lai gan šī stratēģija būtu jāpapildina atbilstoši mūsdienu izaicinājumiem, uz tās bāzes ir jāizstrādā Latvijas nacionālā drošības koncepcija (citās valstīs to sauc – stratēģija). Atbilstoši Nacionālās drošības likumam tā jāizstrādā pirmajā katras jaunās Saeimas darbības gadā. Tātad – līdz šī gada pirmajam oktobrim. Valsts aizsardzības koncepcija būtībā ir NDK sadaļa. VAK nosaka valsts militāro politiku. Tā ir bāze Nacionālo bruņoto spēku likumam.
– Bet kā var pastāvēt situācija, ka NBS attīstības plāns nav segts ar resursiem? Politiķi taču jau gadu skandē: «Baltijas valstis nākamās…» Lai arī bez visiem draudiem «redzējums bez resursiem ir mirāža». Kam izdevīgi ražot mirāžas? Tas ir tas pats, kas ražot bailes.
– Tas tā ir tāpēc, ka šīs attīstības lietas nav tikušas pienācīgi profesionāli diskutētas. Piemēram, plānā izsludinātas 74 prioritātes. Par kādu reālu segumu var runāt pie 74 prioritātēm? To nevar būt 74. Nosaki piecas, un tiksi skaidrībā par resursiem. Vai – pirms kāda laika jautāju, cik virsniekus gadā mums vajag sagatavot? Man teica – mums šogad vajag tik un tik. Tā nav atbilde, kas balstīta situācijas apjēgā (cik virsnieks dienē, cik mums viņu ir…). Ja virsnieks vidēji dienē 10 gadus un viņu ir 1000, tad mums katru gadu vajag 100 virsniekus. Varbūt šogad vajag 20, nākamgad vajadzēs 180. Ja cilvēki neizprot elementāras lietas, rodas sarežģījumi. Un tā ir tikai viena no problēmām Nesakārtoto jautājumu ir daudz – atbildīgajām iestādēm būtu jāsāk tie risināt.
– Man liekas, ka politiķi te piekopj savdabīgu dubultstandartu – par draudiem klaigā tā, it kā bailēm būtu lielas acis, bet praksē pret reālo drošības apgādu izturas kā netramdīti idioti.
– Turklāt militārā joma ir parocīga ar to, ka daudzus neērtus jautājumus viegli var pasludināt par slepeniem, noslēpt. Un to bieži izmanto. Un kas tad īsti ir minimāli nepieciešamās aizsardzības spējas? Lielākā daļa politiķu uzskata, ka valstij jāspēj nodrošināt uzticamu teritoriālo aizsardzību. Daudz interesantāku atbildi uz šo jautājumu sniedz jauns vācu drošības jautājumu pētnieks Fēlikss Zaidlers. Viņaprāt, viss, kas valstij nepieciešams, ir ātrās reaģēšanas spēki un speciālo operāciju vienības, lai tās var glābt savus pilsoņus ārkārtas situācijās ārvalstīs. Es viņam piekrītu.
– Aizsardzības ministrijas (AM) janvārī rīkotajā seminārā Bīriņos tika jautāts – vai Latvija spēs iet palīgā Bulgārijai? Kāda ir mūsu reālā atbilstība NATO stratēģiskajā koncepcijā definētajām galvenajām funkcijām (kolektīvā aizsardzība, krīzes menedžments, kooperatīvā drošība)?
– Es uzskatu, ka mums ir jābūt gataviem un jāpalīdz. Bet visu laiku ir jātur prātā kritērijs – 2% no IKP aizsardzībai. Tie ir resursi, uz kuru pamata jānosaka prioritātes, kas mums ir un kas jāizdara.
NATO nenosaka to, cik lielam jābūt karavīru skaitam mūsu NBS.
NATO piedāvā attīstības mērķus. Bet NATO štābam ir jābūt informācijai, kas ko var dot. Čehi uzrakstīja – mēs kolektīvajai aizsardzībai esam gatavi dot bataljonu. Ja konflikts Čehijā – mums ir brigāde. Tagad ir NATO ātrās reaģēšanas spēki un Eiropas kaujas grupa. Mēs piedalāmies. Bet nevar būt tā, ka mēs 2010. gadā uz NATO ātrās reaģēšanas spēkiem 253 cilvēku vietā aizsūtām trīs.
– Turpat Bīriņos tika teikts, ka NATO darbība nav definēta hibrīdkaram. Kā tieši Latvijā var izpausties hibrīdkarš?
– Atsevišķi hibrīdkara elementi darbojas jau šobrīd, bet es pieļauju, ka Krievija patiešām varētu testēt NATO – cik esam kopā, kā tieši darbosies piektais paragrāfs… Krievijas darbība varētu būt šāda – neiet uz visām trijām Baltijas valstīm, iet uz vājāko posmu. Šajā ziņā vājākais posms ir Latvija. Dažādu iemeslu dēļ.
Saistībā ar hibrīdkaru iedomājieties šādu scenāriju. Robežsardzes atskaitē sacīts, ka pagājušajā gadā palielinājies nelegālo imigrantu skaits. Mums ir parasta robeža. Cilvēki iet pāri, viņus noķer… Bet ja nu nāk pāri simts, ja tūkstotis, pieci tūkstoši? Kā ar viņiem apieties, kā viņus kvalificēt? Es domāju, ka šāda veida situācija, kad sanāk civilie un kad bruņoto spēku karavīrus nevar izmantot, vajadzētu izmantot zemessardzi (ZS). Latvijai ir jāizstrādā jauna Valsts militārā stratēģija (VAK). Atbilstoši jāprecizē normatīvie akti un precīzi jānosaka ZS vieta un uzdevumi valsts aizsardzības sistēmā. Tagad
ZS cenšas pildīt neiespējamo misiju – dublēt sauszemes spēkus. Ja zemessardze palīdzētu policijai, tad šādus scenārijus varētu slāpēt daudz efektīvāk. Un – tas ir tikai viens variants. Var izspēlēt dažādus. Hibrīdkaram līdzi nāk propaganda. Bet, lai NATO varētu iesaistīties, tiešām ir precīzi jāstrādā, lai izprovocētu pretinieku no netiešas uz tiešu darbību. Vai vismaz jāatrod ieroči…
– Bet tad iznāk, ka vajag jaunu piektā panta spēkā stāšanās definīciju… Atbilstošu reālam apdraudējumam.
– Pagājušajā gadā, kad tika izvesti karavīri no Afganistānas, NATO ģenerālsekretāra palīdze pateica, ka tagad NATO ir jauns uzdevums. Tieši sakarā ar šodienas kariem saprast, kā jāpilnveido mūsu dokuments. Tas tiešām ir vajadzīgs.
– Savelkot kopā to, ko jūs teicāt, es sliecos domāt, ka mēs par aizsardzību kaut cik rūpējamies, bet par drošību nē. Jo tas, kas pastāv ārpus fiziskās aizsardzības jomas, ir tik irdens, ka uz to nevar paļauties kā uz drošības resursu.
– Pilnīgi piekrītu. Esmu teicis – Ukrainas situācija nevar izveidoties Somijā, Zviedrijā vai Šveicē, kur cilvēki saprot, ko viņi dara, ir apmierināti ar valsts vadību. Bet Latvijā tāda situācija var izveidoties, jo uzticība valsts vadības institūcijām ir zema. Ir aktīva Kremļa propaganda un liels skaits cilvēku, kuri dzīvo šajā informatīvajā telpā. Tā ir augsne nedrošībai un provokācijām.
– Kas ir mūsu uzvara konkrētā draudu un izaicinājumu situācijā?
– Es varētu piekrist NBS komandierim Raimondam Graubem, ka mūsu uzvara ir laiks. Ar laiku tā kā vajadzētu uzvarēt. Bet es to saku vairāk filozofiskā nozīmē. Jo laiks visu noliek savā vietā. Taču saistībā ar laiku mani dara tramīgu, piemēram, tas, ka mēs izmirstam. Cik latviešu te dzīvos pēc kāda laika? Vai saglabāsim savu valsti? Vēl mani satrauc doma, vai šie nemieri, konflikti uz Zemes, nav mehānismi, ar kuriem cenšas regulēt cilvēku skaitu.
– Lūdzu, rezumējiet kopainu definitīvi un pasakiet, kādi galvenie darbi, jūsuprāt, no tās izriet?
– Latvijai nav alternatīvas valsts aizsardzības politikai, kas noteikta Nacionālās drošības koncepcijā: «Latvijas militārās drošības stratēģiskais pamatprincips ir dalība NATO kolektīvās aizsardzības sistēmā, kas nodrošina, ka iespējamie militārie draudi pret Latviju tiek uzskatīti par kopējiem draudiem NATO.» Latvijai ir iespēja loģiski sakārtot savu aizsardzību un kļūt par piemēru citām ES un NATO valstīm. Jo valstīm ar militāro rūpniecību, daudzskaitlīgiem bruņotajiem spēkiem un iespējām veidot vērā ņemamas pašaizsardzības spējas to izdarīt ir daudz sarežģītāk. Latvijas aizsardzības jautājumu konceptuāla sakārtošana ļauj loģiski un pamatoti analizēt AM un IeM ministriju apvienošanas iespējas vai to precīzu funkciju un atbildības jomu sadali bez nevajadzīgas dublēšanās, kā arī veidot kopēju izglītības un mācību iestādi valsts aizsardzības struktūru speciālistiem.
Pirmkārt, jāpanāk aizsardzības nozares speciālistu sapratne par valsts aizsardzības izaicinājumiem XXI gadsimtā un to izpratne. Otrkārt, likumi un citi normatīvie akti jāsakārto atbilstoši reālajai situācijai drošības jomā. Treškārt, jānosaka NBS un NBS sastāvdaļu vieta, nozīme un uzdevumi Latvijas drošības sistēmā. Ceturtkārt, precīzi jānosaka NBS un NBS sastāvdaļu prioritātes.
– Karš būs?
– Kara, trešā pasaules kara XX gadsimta izpratnē nebūs. Šāds konvencionāls karš nevar būt arī tāpēc, ka Krievijas resursi ir desmit un pat vairāk reižu mazāki nekā NATO resursi. Bet – Ukrainā notiek konvencionāls karš, un vēsturē ir bijuši arī citi kari, kuri notikuši bez formālas kara pieteikšanas. Taču, ja izcelt hibrīdkaru, tad ir būtiski, lai cilvēkiem būtu pieejama informācija un lai būtu uzticība gan medijiem, gan politiķiem, gan valdībai. Man jautā – kas jādara? Nevajag melot! Stāstiet taisnību. Cilvēki sapratīs.
