Valmieras vājdzirdīgo internātvidusskola – attīstības centrs – ir vienīgā šāda veida iestāde Latvijā, kur bērni ar dzirdes problēmām mācās no pirmsskolas vecuma līdz pat vidusskolai. Patlaban tajā zinības apgūst pusotra simta audzēkņu. Lai gan šādu bērnu ir daudz vairāk, daļa izvēlas mācīties vispārizglītojošās skolās. Skolas pedagogi gan uzskata: to var darīt tad, ja vecāki ir gatavi nopietni strādāt papildus, pretējā gadījumā rezultātu nebūs.
Valmierā pirmā skola kurlmēmiem bērniem tika atvērta 1875. gadā, bet pašreizējā vietā esošā tapusi nepilnus desmit gadus vēlāk. Pēc tam ēkas gan pārbūvētas, gan no jaunas tapušas. Pašreizējo nosaukumu skola ieguva 2010. gadā, kad tika atvērtas arī vidusskolas klases. Patlaban skolā mācās 145 audzēkņi – kopā ar bērnudārzu un vidusskolu, un trīs klasēm, kurās mācās bērni ar garīga rakstura traucējumiem. Kādreiz audzēkņu skaits bijis lielāks – ap 180, bet kritums radies gan demogrāfisko problēmu, gan integrācijas dēļ. Skolas uzskaitē ir 120 bērnu, kas mācās citās skolās. «Šis skaitlis ir nosacīts, jo nevienai skolai nav pienākuma mums atklāt šādus datus,» skaidro atbildīgā par attīstības centra darbu Daina Liepiņa, piebilstot, ka skola sniedz arī atbalstu iekļaujošajai izglītībai – ar konsultācijām vecākiem, pedagogiem un speciālistiem. Viņa gan norāda, ka vispārizglītojošā skolā daļai bērnu nebūt nav viegli mācīties, taču vecāki nereti nevēlas savas atvases laist prom no mājām uz internātskolu, lai gan tur ir daudz labāka materiāli tehniskā bāze un arī pedagogi ir labāk sagatavoti darbam ar šādām veselības problēmām. Rezultāti ārpus centra esot labi tad, ja bērnam agri tiek ielikts dzirdes implants un surdopedagogs ar viņu ļoti daudz strādā. Diemžēl surdopedagogi lielākoties ir koncentrēti Valmierā un Rīgā (tur ir pamatskola) un piebraukāt pie katra nespēj. «Tad nu notiek tā, ka bērnam ir astoņi gadi, bet viņš tiek vēl marinēts bērnudārzā, jo nav attīstīta valoda. Taču vecāki kā mūris – nelaidīšu uz internātskolu, un viss. Reiz šāda nostāja uz bērnu noteikti atsauksies. Lūk, ir man zināms kāds puisītis: ar grūtībām pārgāja uz otro klasi, tur nosēdēja divus gadus, tagad trešā klasē sēž jau otro gadu. Mēģinu runāt ar mammu – nepiekrīt un tagad pat vairs klausuli neceļ, kad zvanu,» noplāta rokas D. Liepiņa, atzīstot, ka parastā skolā būtu vajadzīgs vismaz pedagoga asistents, kas papildus strādātu ar šādiem bērniem, taču tā esot tikai dažās vietās.
Runājot par skolas materiāli tehnisko bāzi, direktora vietniece ārpusklases darbā Ina Kursīte norāda, ka tā pa šiem gadiem esot sakārtota, skola izremontēta. Arī valsts finansējums nedaudz pieaudzis – no 75% līdz 81%, taču 100% no Ministru kabinetā noteiktā apjoma gan nekad nav izdevies saņemt. Piepelnīties ļaujot arī Dzirdes centrs, kurš (ar Vācijas atbalstu) jau vairāk nekā 20 gadu veiksmīgi darbojas Dinas Tanbergas vadībā. Kopā visu saskaitot, galus savilkt varot. Vislielākā problēma esot sporta zāle. «Vājdzirdīgiem bērniem, kas dzīvo internātā, ļoti vajadzīgas kustības. Varbūt vēl vairāk nekā citiem. Tad nu izmantojam sportam aktu zāli, kura nav piemērota šādām aktivitātēm, turklāt tiek ļoti nodzīvota, vai arī vingrojam laukumā pie skolas, vai pat gaiteņos,» teic I. Kursīte. Diemžēl pašvaldība šobrīd nesaredzot iespēju uzcelt jaunu zāli un mudinot izmantot citu Valmieras skolu sporta bāzi vai olimpisko centru, taču, lai tur nokļūtu, nākas patērēt laiku un par to papildus jāmaksā, un nereti šīs telpas vajadzīgajā laikā ir aizņemtas.
