Ar skumjām jāatzīst: jo vairāk laiks iet, jo bērni tālāk ir no realitātes – šķiet, ka interneta, planšetdatoru un skārienjūtīgo telefonu sērga ir pārņēmusi visu prātus un sajūtas. Aizejam uz Bočelli koncertu – trešdaļa klausītāju bakstās pa telefoniem, aizejam uz koncertu baznīcā – pa telefonu nekautrējas runāt ne lieli, ne mazi, rādi pa logu mazulim stirniņu, kas ieklīdusi pagalmā, bērns mēģina ar pirkstiņiem aizskart stiklu un pievilkt to dzīvnieciņu tuvāk. Tie ir tikai daži piemēri, kas spilgti raksturo sabiedrības tendences. Šoreiz pat nerunāsim par datorspēļu atkarīgajiem un to, kādu iespaidu spēles atstāj uz cilvēka psihi.
Atceros bērnību un agros pusaudžu gados – dauzījāmies ar draugiem pa upmalu, un, kaut arī ļoti gribējās padzerties, uz mājām pēc ūdens neviens negāja: ieraudzīs mamma, liks palikt istabā! Tagad realitāte ir cita – liela daļa bērnu un jauniešu cenšas palikt nepamanīti pie datoriem savās istabās, lai tik vecāki viņiem neliek iziet ārā pastaigāt un svaigu gaisu paelpot. OK, ne jau visās ģimenēs tā ir un ne jau visi bērni pie datoriem vien sēž – prieks par tiem, kuri vēl arvien izjūt pirmā sniega brīnumu, pamana, kā ceriņam lapas plaukst un to, ka šodien jau trešo dienu līst.
Tērvetes dabas parks ir tā vieta, kur var sajust visus dabas brīnumus – patiesībā jau šeit neko vairāk ar’ nevajadzētu, kā vien meža smaržu, kādu nomaldījušos zaķi un čaklu skudru. Mežā nekad nav garlaicīgi – vien jāzina, kur lūkoties un kā klausīties. Taču šeit ir cilvēki, kam rūp, lai Latvijas bērni zinātu par mežu un dabu, par rūķiem un raganām, par Lutausi un Sprīdīti.
Decembris Tērvetes dabas parka darbiniekiem bijis dikti darbīgs – ciemojušies 1200 bērnu no dažādām Latvijas skolām un bērnudārziem. Visus viņus draudzīgi uzņēma Rūķu mamma un Rūķu paps, kas šogad visiem stāstīja par ūdeni – tas mēdz būt ciets, šķidrs un gaisīgs. Kur ūdens atrodams kokos, zemē un gaisā. Pa vidu vēl savus padomus deva profesors Termometrs, kam ar ūdeni ir visciešākā saskare. Ieradās arī mītiskā būtne – ūdens meitiņa Undīne. «Bērniem tā bija ne tikai izklaide, bet arī mācīšanās, jo kur gan citur lai uzzinātu, cik nozīmīgs ūdens ir dabai – gan augiem, gan dzīvniekiem. Ko nodara pārāk daudz lietus, kā daba jūtas, ja uznāk kailsals, un vēl citas dzīvei noderīgas lietas, piemēram, kas sniegpārsliņai kopīgs ar cilvēku? Parka apciemojuma finālā pie bērniem nāca vietējais Ziemassvētku vecītis – tam ir ļoti skaists zaļš tērps. Mums jau šķiet, ka viņš izkonkurēs ierasto sarkanbalto Santaklausu,» vēsta Tērvetes dabas parka pārstāve Sandra Zuševica.
Janvārī aktivitātes ir citas – senos laikos janvāris ir saukts arī par vilku mēnesi, tāpēc tagad viss par un ap vilkiem. Var uzzināt, kā un kur vilki dzīvo, kādas pēdas tie mežā atstāj un vēl visādus citus dabas likumus, ko vilki ievēro. Runā, ka arī Tērvetes pusē vilki patiešām redzēti. Katru dienu Rūķu sētā bērnus gaida Rūķu mamma vai Rūķu paps un parādīs gan vilka kažoku, gan ģipsī atlietas pēdas, lai varētu atšķirt vilka pēdas no liela suņa pēdām.
Ziema parkā ir klusāks periods, taču visi tiek aicināti uz vides izglītības pārgājienu Mācies lasīt – daba raksta, kurā zinošu gidu pavadībā mazie bērni ieraudzīs gan vāveru, gan zaķu, gan stirnu un citu dzīvnieciņu atstātās zīmes. Varbūt izdosies ieraudzīt arī kādu brīnumu. Pārgājienu vēlams iepriekš pieteikt, lai parka darbinieki var labi sagatavoties uzņemt viesus.
Parka darbinieki sagatavojušies arī doties ciemos uz skolām un bērnudārziem, lai atraktīvā veidā pastāstītu par kokiem un putniem. Aiciniet ciemos pasaku tēlus – bērniem patiks, un var garantēt, ka arī pieaugušie uzzinās ko interesantu un līdz šim nezinātu.
