Ar Zolitūdē sabrukušā veikala Maxima pārdevēju Mariku Melderi tiekos traģēdijas gadadienas rītā. Piemiņas vieta, kas iekārtota pie nožogojuma, aiz kura pārtrūka 54 nevainīgu cilvēku dzīves, ne mirkli nepaliek tukša – lai gan ir agrs rīts, cilvēki liek sveces un ziedus mirušo piemiņai. Tikko uzsnigušajā sniegā mirdz sveču liesmiņas, arī mūsu noliktās. Daudziem cilvēkiem acīs mirdz asaras, pat tādiem, kuriem šī traģēdija neatņēma tuviniekus un draugus.
Marika teju ik dienas iet garām vietai, kur kādreiz strādāja. To ieraugot, viņas sirds sāpēs asiņo. Tikai tagad, kad drupas ir novāktas un pāri palikusī pazemes autostāvvieta pārsegta ar jumtu, viņas sirdī iestājies miers. Marika nemeklē vainīgos un nealkst pēc atriebības. «Vienīgais, ko es vēlos, lai nekad vairs šāda traģēdija neatkārtotos un nevienam nebūtu jāpārdzīvo tādas sāpes un šausmas,» saka Marika.
Gaismas faktors
Lai gan kopš traģēdijas ir pagājis gads, viņas atmiņās tās dienas notikumi ir tikpat spilgti kā tikko piedzīvoti. Brīdi, kad viņas acu priekšā sabruka daļa veikala, viņa droši vien neaizmirsīs nekad. «Es joprojām redzu, kā viens ēkas stūris pēkšņi iebruka. Pie griestiem piestiprinātās lampas gluži kā Ziemassvētku spuldzīšu virtenes krita zemē. Es joprojām dzirdu šo skaņu pak, pak, pak... Veikals iegrima biedējoši melnā tumsā. Vienīgi palīgtelpās vēl dega gaisma, un cilvēki instinktīvi skrēja uz gaismas četrstūri kā vienīgo glābiņu. Mana darba vieta atradās tieši tam pretī. Redzēju sievieti, kura savu bērnu bija iemetusi iepirkumu ratos un izmisīgi centās izlavierēt ar tiem starp preču un gruvešu kalniem, redzēju frizieres, kuras pārbīlī bija pieplakušas pie ēkas vēl nenobrukušās sienas, redzēju Maxima darbiniekus, kuri, paši smagi savainoti, palīdzēja cilvēkiem izkļūt laukā no drupām un centās atrast darba kolēģus, kuri varbūt ir kaut kur iespiesti, redzēju pilotus, kuri pie glābjošās aizmugures izejas piesteidzās vieni no pēdējiem,» stāsta pārdevēja.
Kāda sieviete pie sabrukušā veikala histēriski kliegusi, ka viņai jāsameklē vīrs, kurš palicis veikalā. Marika kundzi aizvedusi pie tobrīd jau piebraukušās ātrās palīdzības. «Lūdzu, lai iedod kundzei kādas nomierinošas zāles. Uz milzīgās traģēdijas fona tas bija tāds sīkums, un šobrīd tas varbūt izskatās smieklīgi,» par sevi pasmaida Marika. Bet tobrīd vēl nebija nojaušami traģēdijas apmēri. Marika cer, ka šī kundze savu vīru sagaidīja dzīvu izkļuvušu no veikala. Taču 54 cilvēkus tuvinieki tā arī nesagaidīja, arī piecus Maxima darbiniekus – Marikas darbabiedrus. Visšausmīgākais bijis, kad Marikai tāpat kā citiem, kuri būtu varējuši pazīt bojāgājušos un sakropļotos, vajadzēja doties viņus atpazīt.
Mariku pirmajā laikā pēc traģēdijas vajāja stindzinošas atmiņas, taču pamazām, pateicoties psihologu gādībai, šķita, ka tās sāk pamazām bālēt. «Biju aizgājusi uz Dailes teātra izrādi Oņegins, taču izrādi līdz galam nevarēju noskatīties. Izrādes beigu daļā ir skats, kurā uz skatuves ir balts četrstūris. Tajā brīdī man reālā pasaule pārstāja eksistēt. Es redzēju gaismas četrstūri, uz kuru izmisumā skrien cilvēki, lai izkļūtu laukā,» atceras Marika. No šausminošajām atmiņām nevar izbēgt arī citi kolēģi, ar kuriem Marika strādāja kopā traģēdijas brīdī. Daži no viņiem joprojām sapņos redz brūkošas ēkas un dzird cilvēku palīgā saucienus.
Ar skatu uz griestiem
Marika ir viena no tiem Zolitūdes Maxima darbiniekiem, kas turpina darbu šajā uzņēmumā. Uz jauno darbavietu – Maxima veikalu Imantā – viņa dodas bez bailēm par savu drošību, jo Maxima Latvija vadība, negaidot nekādas prasības no valsts, pati jau nākamajā dienā pēc traģēdijas uzsāka visu citu Maxima veikalu apsekošanu. Taču Marika ir ievērojusi, ka daļa pircēju, ejot veikalā, joprojām pamet bažīgu skatu uz griestiem. Pirmajos mēnešos pēc traģēdijas arī Marikas septiņgadīgais mazdēls nevēlējās doties iekšā nevienā veikalā Maxima. Tikai pēc tam, kad Marika atsāka strādāt un mazdēls redzēja, ka vecmāmiņa katru vakaru atgriežas mājās no darba Maxima sveika un vesela, viņš pārvarēja savas bažas.
Pēc traģēdijas pārdevēja apjauta vēl kādu sakritību – traģiskajā dienā veikalā bijis maz bērnu. «Atceros, ka viena pircēja man lūdza, lai pasteidzos, jo mašīnā viņu gaidot bērni, kas šoreiz nav gribējuši nākt līdzi veikalā. Ievēroju, ka vairāki pastāvīgie pircēji, kuri parasti nāca uz veikalu ar bērniem pie rokas, tajā dienā veikalā bija bez atvasēm. Līdzīgi novērojumi bijuši arī citiem – gan pārdevējiem, gan pircējiem. Nezinu, vai tā bija sakritība vai kas cits,» domīgi teic Marika.
Izkļuvusi no sabrukušas ēkas un nogādājusi satraukto kundzi pie mediķiem, viņa devās uz netālu esošo dzīvesvietu. Taču, nonākusi mājas siltumā un mierā, viņa drīz posās atpakaļ uz traģēdijas vietu. Viņa nespēja palikt mierīgi mājās, jo raizējās par saviem kolēģiem un pārdevējiem no citiem veikaliem, par apkārtējo māju iedzīvotājiem, kas regulāri nāca uz veikalu. Arī daudzi pircēji allaž smaidīgo un sirsnīgo pārdevēju bija ielāgojuši. Gan traģēdijas naktī, gan arī vēlāk visa gada garumā pie viņas nāca klāt daudzi sveši cilvēki un teica: «Cik labi, ka esat dzīva!»
Kopā jušanas spēks
Kad lūdzu M. Melderei interviju, viņa kādu brīdi šaubījās, jo viss notikušais vēl bija pārāk spilgtā atmiņā. «Taču pēc 18. novembra svētkiem un skaistā salūta sajutu, ka pirmo reizi gada laikā esmu gatava runāt par traģēdiju. Visu šo gadu es izvairījos lasīt vai skatīties televīzijas pārraides, kurās tiek runāts par Zolitūdes traģēdiju. Tas bija pāri maniem spēkiem. Šī ir pirmā reize, kad saņēmos runāt par traģēdiju. Turklāt vēlējos pateikt visai sabiedrībai paldies par to milzīgo atbalstu un saliedētību. Tik spēcīgu un fantastisku kopā jušanu pirms tam biju piedzīvojusi, tikai stāvot roku rokā ar svešiem cilvēkiem Baltijas ceļā, dodoties aizstāvēt Latvijas tikko atgūto neatkarību uz barikādēm. Arī traģēdijas brīdī un visu šo gadu jutu līdzīgu saliedētību, kad neviens nevienu nešķiroja pēc tautības, reliģijas, turības vai ieņemamā amata,» teic Marika.
Viņa arī vēlas pateikt paldies Maxima Latvija vadībai, kura pierādīja, ka šajā grūtajā brīdī var parūpēties par saviem darbiniekiem, gan nodrošinot psihologa palīdzību, gan materiāli palīdzot cietušajiem un bojāgājušo tuviniekiem. Arī Marika ir sajutusi, ka uzņēmuma attieksme pret darbiniekiem ir mainījusies. «Kaut neliels, bet tomēr algas pielikums ir. Arī stundas man tagad jāstrādā mazāk nekā tad, kad strādāju Zolitūdes Maxima,» atklāj M. Meldere.
