Dižajam kombinatoram pēc dažiem gadiem varēsim svinēt deviņdesmito jubileju, tomēr Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova romānu varoni Latvijas lasītāji mīl joprojām.
Trīs labas ziņas
Ostapa Bendera faniem labās ziņas ir trīs. Vispirms LTV šovs Lielā lasīšana apliecināja, ka romāns Divpadsmit krēsli ierindojies 71. vietā starp visu laiku mīļākajām latviešu lasītāju grāmatām. Tad nāca otra ziņa – JRT režisora Alvja Hermaņa vadībā strādā pie Divpadsmit krēslu iestudējuma, Bendera lomu atvēlot Andrim Keišam, un varam ar nepacietību gaidīt, kāds viņa versijā būs leģendārais vīrietis apelsīnu krāsas puszābakos, kurš pārzināja četrsimt samērā godīgu paņēmienu, kā atņemt naudu gan vienkāršiem pilsoņiem, gan dažādu valsts iestāžu darbiniekiem. Salīdzināt būs ar ko, jo Benderu uz kinoekrāniem savulaik atveidojuši Sergejs Jurskis, Arčils Gomiašvilli un Andrejs Mironovs.
Trešais jaunums – ilgi gaidīts, latviski pirmoreiz nupat izdots Divpadsmit krēslu turpinājums – Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova romāna Zelta teļš necenzētā versija. (Divpadsmit krēsli ar Mihaila Odesska un Dāvida Feldmana priekšvārdu, kurā skaidrotas krēslu tapšanas aizkulises, tika izdots pirms pāris gadiem.)
Cenzūra un labojumi
Ilfa un Petrova romānos visus labojumus var dalīt divās grupās. Pirmā ir dabiska – jebkurš autors uzlabo savu garabērnu, mainot tajā nianses un detaļas, cenšoties panākt maksimālo rezultātu. Tādu labojumu atklāšana publikai ir diezgan slidena lieta, kas vairāk gan interesē daiļrades pētniekus, nevis normālus lasītājus. Otra ir cenzūras/pašcenzūras darbošanās. Lasot Divpadsmit krēslu pilno versiju, apgalvojumi par cenzūras netīrajiem darbiem vairumā gadījumu izskatījās aiz matiem pievilkti. Labojumus drīzāk gan prasīja nevis politiska, bet literāra loģika.
Cita lieta ir Divpadsmit krēslu nepublicētās nodaļas, piemēram, stāsts par Kisas Vorobjaņinova vētraino jaunību, kas lieliski pamato viņa uzvedību vecumdienās. Izmetot šo nodaļu, neķītrā muižniecības priekšnieka demarši no konkrēta indivīda apraksta pārvēršas par visas bijušo šķiras aprakstu, iegūstot nepārprotamu ideoloģisku nokrāsu. Tāpat no Divpadsmit krēsliem ir pazudusi izcila nodaļa par to, kā komponisti haltūristi pārraksta no Polijas atsūtītās Rietumu komponistu dziesmu notis un uzdod tās par savām dziesmām. Stāsts par muzikālo plaģiātu, kas bija pietiekami raksturīgs pat dažam augsta ranga komponistam, Padomju Savienībā šķita pārāk skandalozs, lai to laistu apgrozībā.
Zelta teļā tādas redzamas cenzūras nav. Autori mainījuši tikai romāna beigas. Būtībā tā ir viena nodaļa Ādams teica tā, kas oficiālajai versijai, atmetot mums pazīstamās beigas, būtu jāpievieno 35. nodaļas 396. lappusei pēc teikuma: «Viņam kļuva auksti, un viņš ar nožēlu atcerējās, ka otru kažoku tā arī nebija nopircis.»
Manuprāt, ne oficiālajā, ne arī nepublicētajā versijā romānam beigu nav. Kāpēc? Visticamāk, biedrs Benders autorus iedzina strupceļā. Iecerēts kā negatīvs personāžs, viņš kļuva par publikas mīluli, jo, tā vien šķiet, bija vienīgais brīvais cilvēks visā PSRS. Savienot romāna loģiku, pēc kuras Benderam miljonāram nāktos pārcelties uz Riodežaneiro, ar padomju literatūrai piedienīgu loģiku – blēdim jāsēž aiz restēm – nav iespējams.
Literārie vergi
Ar romāna Divpadsmit krēsli tapšanu viss ir skaidrs. Žurnāla 30 Dņej galvenais redaktors un izdevniecības ZIF vadītājs Vladimirs Narbuts un viņa vietnieks, sens Katajeva draugs, Vasilijs Regiņins ierosināja padomju literatūras grandam Valentīnam Katajevam radīt aktuālu satīrisku romānu komunistiskās partijas jaunās līnijas atbalstam, pie rakstīšanas liekot divus «literāros vergus» –no Odesas iebraukušos iesācējus Iļju Ilfu un Katajeva brāli Jevgeņiju Petrovu. «Vergiem» tiek piesolīts ne vien honorārs, bet arī tas, ka līdzās Katajevam uz grāmatas vāka būšot arī viņu uzvārdi. Tad, kad gatavs romāna sākums, Katajevs to izlasa un atsakās no autorības – visticamāk, nobīstas. Tomēr Odesas bēgļiem šī ir iespēja taisīt karjeru. Viņi to izmanto. Kā raksta Odesskis un Feldmans: «.. Ilfa un Petrova literārā debija vairs nemaz nelīdzinās veiksmīgam ekspromtam, savdabīgai pasakai par pelnrušķīti. Drīzāk tā bija lieliski iecerēta un rūpīga operācija ar manevriem uzmanības novēršanai un veiksmīgu propagandas nodrošinājumu.»
Romānu rakstot, rodas pamatīga problēma. Partijas vadošā līnija iekšējo intrigu dēļ mainās tik bieži, ka vakardienas aktualitātes reizēm labāk šodien nepieminēt. Romānu 1928. gadā nodrukā žurnāls 30 Dņej un apmēram gada laikā tas piedzīvo arī divus izdevumus grāmatā, turklāt divos dažādos variantos. Tas kļūst par starptautisku bestselleru, kuru līdz Otrajam pasaules karam ekranizē čehu un poļu kopražojuma filmā un nacistiskajā Vācijā.
Literatūras vēsturē nav atbildēts jautājums, kas pāris gadus vēlāk abiem nu jau slavenajiem autoriem liek atdzīvināt Ostapu Benderu, kuram, ja atminaties, Divpadsmit krēslu finālā Ipolits Matvejevičs pārgriež rīkli ar bārdas nazi. Visticamāk, autori nonākuši vēl lielākā verdzībā nekā karjeras sākumā. Ir saņemta pavēle rakstīt turpinājumu – tikai šoreiz atteikties nedrīkst, bet rakstīt ir vēl bīstamāk nekā Divpadsmit krēslu laikā.
Sistēmas gūstā
Bieži tiek citētas dīvainas rindas no Jevgeņija Petrova atmiņām: «Rakstīt Zelta teļu nebija viegli, naudas bija maz. Mēs atcerējāmies, cik viegli rakstījām Divpdsmit krēslus, un apskaudām paši savu jaunību ..» Romāna rakstīšana esot gandrīz pa gadu iekavējusies, jo Ilfs aizrāvies ar fotografēšanu. Bijusi arī apmēram gadu ilga pauze, jo idejas neesot īpaši raisījušās.
Ja to izlasa, tad var domāt, ka pāris gadu laikā rakstnieki kļuvuši par kusliem večukiem, ka viņi nav savam laikam dāsni apmaksāti autori, bet Ilfs nekad nav fotografējis arī iepriekš. Skaidrs, ka Petrovs atmiņās neraksta patiesību, jo viņš to nedrīkst darīt. 1928. gadā, kad Divpdsmit krēsli izdoti grāmatā, varu zaudē Ilfa un Petrova patrons un atklājējs Vladimirs Narbuts. Viņš krīt par upuri cīņās pret trockistu grupējumiem. Visvarenais izdevējs strauji sāk ripot pretim iznīcībai, līdz 1936. gadā tiek arestēts un pazūd Kolimas lēģeros. Apmēram pusgadu autori, bez aizmugures palikuši, neraugoties uz slavu un grāmatas atkārtoto izdevumu, nejūtas komfortabli. Padomju prese par Divpadsmit krēsliem klusē vai raksta ļoti kritiski. Tomēr tad romānu paslavē viens no tobrīd vēl visietekmīgākajiem partijas bosiem – Nikolajs Buharins.
Jau 1929. gada ziemā abi autori atkal ir zirgā. Ir uzradies varens atbalstītājs – slavenais Pravdas feļetonists Mihails Koļcovs, Jagodas un Ježova aprindu ar specdienestiem saistīts cilvēks, vienubrīd arī Staļina mīlulis un delikāto misiju veicējs, kurš vēsturē iegājis kā žurnālu Krokodil un Čudak dibinātājs. Viņš abus rakstniekus pieņem darbā žurnālā Čudak. Tā oficiālais mērķis bija kritizēt padomju birokrātiju un tos, kas vēlējās izkalpoties partijai, pie viena parādot Rietumiem, ka PSRS esot preses brīvība.
Visticamāk, ideja par Bendera atdzimšanu rodas jau 1928. gadā. Kādam ir iepatikusies Ilfa un Petrova asprātīgā iztapība un prasme ar satīras palīdzību kārtot partijas grupējumu lietas. Iespējams, šis kāds ir Buharins, bet 1929. gada 19. jūnijā Nikolaju Buharinu padzen no partijas politbiroja un Pravdas galvenā redaktora krēsla. Šo procesu pavada daudzu rakstnieku publiska kaunināšana. Ar to varētu skaidrot Petrova minēto pārtraukumu rakstīšanā līdz 1930. gadam, ja tāds vispār ir bijis, jo acīm redzami nācies veikt korektīvas romāna uzstādījumos. Tā, protams, ir tikai versija, jo patiesība šajā jautājumā nav dokumentēta.
Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs atšķirībā no blēža Ostapa nav brīvas personības, bet gan divi talantīgi sprukās iedzīti konjunktūristi, kuri, pateicoties sevis radītajam nevaronim Benderam, kļuvuši par 20. gadsimta satīras klasiķiem. Likteņa paradokss – sistēma, izliekoties par demokrātisku, viņiem pasūtīja satīrisku pamfletu par sevi, viņi tādu radīja, veiksmīgi pārvarot neredzamas straumes un intrigas. Turklāt, ja rakstnieku patroni gāja bojā represijās, tad dumpīgā biedra Bendera pasaules slava rakstniekus no represijām izglāba. Sistēmai taču vajadzēja nodemonstrēt, ka Padomju Savienībā valda vārda brīvība.
Zelta teļš
•Romāns. Pirmpublikācija PSRS presē 1931. gadā, grāmatā 1933. gadā, latviešu tulkojuma autors – Alberts Jansons
•ASV, Francijā, Anglijā un Austrijā romāns grāmatā iznāca agrāk nekā PSRS. To reklamējot, amerikāņu izdevēji rakstīja: «Šī grāmata ir pārāk smieklīga, lai to izdotu Krievijā»
•Jevgeņija Petrova īstais uzvārds ir Katajevs. Viņš ir rakstnieka Valentīna Katajeva brālis un pseidonīmu izvēlējies tāpēc, ka sācis savu literāro karjeru tikai tad, kad Valentīns jau tika uzskatīts par slavenu mākslinieku. Jevgeņijs rakstnieka karjeru esot attīstījis, strādājot Odesas kriminālizmeklēšanā. Viņa pirmais rakstu darbs bijis nezināma vīrieša līķa apskates protokols
•Iļjas Ilfa īstais vārds ir Ijehiels Leibs Ben Arjē Fainzilbergs. No burtiem I, L un F ir veidots viņa literārais pseidonīms. Ilfa ģimenes liktenis labi parāda 20. gadsimta sākuma Odesas ebreju dzimtu traģēdiju. Viens Iļjas brālis dodas emigrācijā un kļūst par franču, otrs par krievu padomju gleznotāju. Franču mākslinieks Sandro Fazini iet bojā koncentrācijas nometnē
•Romāna Zelta teļš panākumi PSRS strauji pieauga pēc režisora Mihaila Šveicera ekranizējuma (1968). Galvenajās lomās šajā filmā darbojās izcilie aktieri Sergejs Jurskis, Leonīds Kuravļovs, Zinovijs Gerdts un Jevgeņijs Jevstigņejevs
http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/10/24/biedrs-benders-atkal-uzdarbojas
