«Izjūtas neapšaubāmi ir īpašas, lai arī atšķirīgas. Ir prieks, saviļņojums un pagodinājums par uzticēšanos; ir liela atbildības izjūta un vēlēšanās attaisnot gaidīto,» saka vijolniece Ilze Zariņa, kurai komponists Vilnis Šmīdbergs sarakstījis jaundarbu Astotais Liepājas koncerts vijolei un orķestrim. No šodienas Liepājas Simfoniskais orķestris dodas koncerttūrē.
Par izjūtām, spēlējot skaņdarbu, kas rakstīts, domājot par Ilzi un viņas pārvaldīto mūzikas instrumentu, vijolniece teic: «Pirmais iespaids ir ārkārtīgi svarīgs, no tā var būt atkarīga darba nākotne, tāpēc jūtu izteiktu atbildību pret komponistu. Šajā gadījumā īpaši vēl ir tas, ka Vilnis Šmīdbergs ar savu mūzikas valodu man ir ļoti tuvs. Mūsdienu mūzikā ir tik daudz trokšņu, skaņu efektu, it kā jauna meklējumu; ir arī pretējais – izteikts minimālisms, bet tik maz ir komponistu, kuri dzird krāsas, kuru skaņu partitūra ir bagāta. Krāsas nav tikai redzamā veidā, tās ir arī dzirdamas. Vilnis Šmīdbergs raksta dziļi, ar segumu, un tā ir sirds diktēta mūzika, nevis ar prātu izkalkulēta. Ja man izdosies vien pietuvoties tam, kā šo koncertu sadzird komponists, tā man būs liela balva.»
Vijolniece stāsta, ka daudz viņas dzīvē snieguši vecāki, un nevilcinās viņus saukt par savas dzīves nozīmīgākajiem skolotājiem līdztekus pašai dzīvei. «Viss svarīgākais nāk no viņiem. No pašas mazotnes ar mani runāts kā ar pieaugušo. Nekad nekas nav slēpts, noklusēts vai sargāts no bērna acīm vai ausīm. Esmu augusi realitātē, redzot, ko nozīmē sāpes, grūtības, un redzot arī, kas ir patiess prieks. Mani centās audzināt par cilvēku, kurš zina, kas ir godaprāts, sirdsapziņa, kas ir labi un kas ir slikti. Tie ir mani pamati, bet vecāki, protams, nevar izveidot visu, lai arī kā to vēlētos. Pašas dzīve mani skolojusi visvairāk. Piedzīvots daudz, redzēts, izjusts arī. Dzīves vērtību sistēmu esmu pārdomājusi stipri agros gados, kas manī varbūt ieviesis pārlieku lielu nopietnību, bet joprojām cenšos mācīties un mainīties. Ir daudz īpašību, no kurām mēģinu atbrīvoties, un tāpat ir tādas, kuras gribu atgūt, jo zudušas,» viņa ir atklāta.
«Neesmu ekstrēmu izjūtu vai piedzīvojumu cienītāja. Man visspilgtākās ir iekšējās izjūtas, kurām nav sakara ar notikuma svarīgumu. Šī vasara man bija pretimnākoša ar to, ka diezgan daudz laika varēju pavadīt laukos un būt saskarē ar zemi. Bieži jūtu iekšēju pateicību par to, ka man ir dota spēja just. Ja varētu materializēt to, ko jūtu, esot ar rokām zemē, esot saskarē ar dabu, vārdi būtu lieki. Tas spēks, tā enerģija un izjūtas, ko gūstu, stāv pāri galvu reibinošiem notikumiem. Daba ir mana vide, es jūtu to, un man šķiet, ka tā jūt mani. Un šīs vasaras pavadītais laiks laukos ir kā spēka un izjūtu rezervuārs darba sezonai.» Ilze stāsta, ka viņas atpūta nav iedomājama bez jau minētās dabas, tāpēc viņa ikdienā daudz staigā, lai gūtu līdzsvaru un veltītu laiku domu sakārtošanai. «Brīnišķīgas ir dienas, kad rodas iespēja izbraukt ārpus pilsētas, aizbraukt uz cilvēku maz skartām vietām, būt tālu prom no asfalta un mašīnu trokšņiem. Vēl pilnīgi cita vide, bez kuras vairs nevaru sevi iedomāties, ir zirgi un jāšana. Tikai tad, kad pārcēlos uz Liepāju, tiku pie šī bērnības sapņa realizēšanas. Un, ja man vajadzētu nosaukt, kad varu pilnīgi atbrīvot domas, tad vienīgā vieta un laiks, kad man to izdodas izdarīt, ir esot zirga mugurā. Tiklīdz pārcēlos uz Liepāju, sameklēju telefonus un adreses, kur varētu meklēt zirgus. Pirmā vieta, uz kurieni piezvanīju un aizbraucu, bija Jura staļļi. Tur esmu palikusi un ceru palikt, kamēr vien mani ņems pretī. Esmu šiem cilvēkiem pateicīga, jo tur jūtos kā savs cilvēks.»
Ilze ir dzimusi un augusi Rīgā, bet šobrīd viņas dienas paiet Liepājā. «Ilgus gadus Rīgu saucu un jutu kā savu pilsētu, līdz tā man sāka kļūt par skaļu, par trokšņainu, stresainu un blīvu. Liepāja dzīvo citā tempā un ritmā. Neskatoties uz brāzmaino vēju, nav steigas, ir patīkams ritums un miers. Jūra pieejama desmit minūšu laikā, centrā gaiss ir svaigs un smaržo pēc jūras; naktī, rītos dzirdamas putnu balsis. Nu Liepāja ir vieta, kuru saucu un jūtu par savu mājvietu.».
