Par veselības aprūpei nepieciešamo finansējumu, veselības ministra meklējumiem un medicīnas kvalitāti tagad un nākotnē saruna ar bijušo veselības ministri profesori Baibu Rozentāli (Saskaņa) un ārstu – gastroenterologu Hosamu Abu Meri (Vienotība).
Kur atrast Napoleonu veselības aprūpē
Anita DAUKŠTE
Par veselības aprūpei nepieciešamo finansējumu, veselības ministra meklējumiem un medicīnas kvalitāti tagad un nākotnē saruna ar bijušo veselības ministri profesori Baibu Rozentāli (Saskaņa) un ārstu – gastroenterologu Hosamu Abu Meri (Vienotība).
– Veselības aprūpes sistēmu visi ar to saistītie raksturo kā pilnīgu krahu. Par veselības ministru arī neviens negrib strādāt. Ko jūs, būdami mediķi un vienlaikus darbojoties politikā, varat pateikt: veselības aprūpes sistēmai izdosies kļūt veselai?
Baiba Rozentāle: – Ja nebūs pietiekams finansējums, tad nē. Salīdzināšu veselības aprūpi ar divriteni: tas var braukt tikai tad, ja ir divi riteņi, vai ne? Bet šobrīd veselības aprūpes sistēmas divritenis nebrauc: jo viens ritenis – pacienti un ārsti – tam ir, bet otra – finansējuma – nav. Un bez abiem riteņiem tas nebrauks nekā!
Tagad mēs medicīnā esam nonākuši pie aizas malas – viss ir novests līdz katastrofai, kā saka cienījamā onkoloģe Plātes kundze. Nākamais – pretvēža gads, bet šajā jomā viss novests līdz kliņķim. Citi to nesauc par katastrofu, bet par haosu. Un abiem ir taisnība.
Otra lieta – kā nozarei var nebūt ministra ?! Pēc vēlēšanām to vien dzird, kā visi raujas uz amatiem. Kāpēc tagad vairs ne?
Hosams Abu Meri: – Pilnīgi piekrītu profesorei Rozentālei par to, ka tas ir kauns – atstāt nozari bez ministra. Es, protams, saprotu cilvēku motivācijas nenākt šajā amatā – vēlēšanas ir tuvu, nozarei naudas nav...
– Vai tad tā nav Vienotības atbildība? Ko jūsu partija par to saka?
H. A.: – Vienotība arī nav priecīga, ka tā ir noticis. Un saprot, ka finansējuma ir par maz. Tomēr šobrīd situācija ir tāda, kāda ir. Un vai Vienotība atbildēs par nozari pēc vēlēšanām – tas ir atklāts jautājums. Runājot par finansējumu nozarei, manuprāt, tas ir ne tikai naudas trūkuma, bet arī sadales jautājums. Es par ārstu strādāju Latvijā kopš 1993. gada un kopš šī laika nepārtraukti dzirdu vienu un to pašu: kvotas ir par mazu, pēdējos trīs mēnešus gadā sēžam bez darba... Kāpēc to nevar atrisināt jau no paša sākuma – plānojot pareizi finanses? Es saprotu – 2009. gada krīze nopietni ietekmēja veselības aprūpes sistēmu – un vēl tagad cīnāmies ar tad drastiski samazinātā finansējuma sekām; es katru trešo dienu kādam konstatēju zarnu vēzi, bet man ir skaidrs – ja tas tiktu laikus ārstēts, tā nebūtu noticis. Slimību profilakse diemžēl ir nolaista, un tagad – finansējuma tiešām vajag vairāk, jo pacienti ir ielaisti.
Neesmu bijis ministrs, nezinu, kā tiek noteiktas finansējuma prioritātes nozarē, tikai mūžīgi dzirdu – ģimenes ārstiem trūkst naudas, onkologi nav apmierināti, kardiologi arī prasa vairāk. Saprotiet, nākamgad būtiski vairāk naudas veselības aprūpei nebūs. Varbūt tomēr ir vērts vienkārši pareizi sadalīt prioritātes?! Tad es arī kā ārsts zināšu, vai man sūtīt pacientu tālāk uz procedūrām, vai nē.
B. R.: – Jūs runājat pārsvarā par to, ka sistēmā var taupīt naudu. Naudu tiešām var taupīt – arī ģimenes budžetā, nosakot pareizās prioritātes. Bet šeit nav runa par to – naudas vienkārši ir par maz, lai taupītu. Ir amorāli teikt pensionāram – sakrājiet naudiņu, aizbrauciet atpūsties kaut kur uz dienvidiem! Jo viņam taču nepietiek naudiņas pat ēšanai. Tā ir vienkārši cilvēku mānīšana, stāstīt, ka nauda ir, tikai tā tiek slikti sadalīta. Vai arī šī Einara Repšes izdaudzinātā Nīderlandes veselības aprūpes sistēma, ko tagad vajagot Latvijā, – tā taču vispār mūsu valstij neder! Nīderlande ir valsts ar 16 miljoniem iedzīvotāju, kas atvēl medicīnai 12% no IKP. Un arī Nīderlande tikai 2006. gadā pēc lielām diskusijām ieviesa šo brīvprātīgi obligāto veselības apdrošināšanu. Tur par pamatpolisi ir jāmaksā 95 eiro mēnesī, bet pensionāram – 160 eiro, nu ja pavisam mazturīgs – 110 eiro. Vai tad mūsu pensionārs to var atļauties ?! Un, vai samazinot šīs polises cenu, piemēram, atbilstoši mūsu situācijai, mēs varēsim teikt, ka vispār kaut kas ir uzlabojies?
Es uzskatu, ka naudas trūkumu medicīnā nosaka politiskās gribas trūkums šo naudu veselības aprūpes sistēmai iedot.
Abu Meri kungs minēja, ka krīzes laikā veselības aprūpe nopietni cieta. Es šajā laikā ar savu komandu izdarīju ļoti lielu darbu –strukturālās reformas Veselības ministrijā, ko varēja vēl turpināt. Turklāt Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds atļāva daļu no aizdevuma naudas izmantot sociālā drošības spilvena pasākumiem, iekļaujot tajā, piemēram, 100% medikamentu kompensāciju maznodrošinātajiem, atcēlām maksu par izmeklējumiem. Protams, krīzē nauda medicīnai bija arī, pateicoties nemitīgām politiskām cīņām. Katram nozares ministram ir jācīnās par savu nozari! Ideāli, ja premjers, finanšu ministrs un veselības ministrs nāk no vienas partijas.
H. A.: – Piekrītu, tas būtu pareizi.
B. R.: – Tā jau nupat bija ar Vienotības ministriem, bet to izjauca. Bet politiskajai gribai veselības aprūpes kraha priekšā būtu jāparādās: iedot naudu nozarei tik, cik tā reāli prasa.
(Pilnu interviju lasiet ššisdienas NRA)
