Einars Repše vienmēr ir apgalvojis, ka saistībā ar Bankas Baltija krahu viņa vadītā Latvijas Banka neko neesot varējusi padarīt, jo bankā saimniekojuši krāpnieki, blēži un zagļi.
Taču patiesība ir pilnīgi cita - kā detalizēti apraksta nule iznākusī L. Lapsas un K. Jančevskas grāmata Grābeklis, E. Repšes vadītā Latvijas Banka ir bijusi neiedomājami nolaidīga un vienlaikus iecietīga pret Aleksandru Laventu un pārējiem bankas izsaimniekotājiem. Nra.lv ieguvusi tiesības ekskluzīvi publicēt fragmentus no jaunās grāmatas nodaļas, kura atklāj - kāda ir patiesā E. Repšes atbildība par Bankas Baltija kraha "nogulēšanu".
1994. gada septembra beigas Latvijas Banka pēkšņi, daudziem negaidot, aptur Latvijas Tautas bankas darbību, jo izskatās, ka tās vadītājs, ekscentriskais mākslinieks Māris Ārgalis izsniedzis vairākus miljonus latu kredītos kompānijām, kuras pats arī kontrolējis, - turklāt, kas būtiski, bez nepieciešamā nodrošinājuma. 20. septembrī tiek nolemts iesniegt bankas maksātnespējas pieprasījumu tiesā, kā arestēt bankas aktīvus.
Pēc Tautas bankas faktiskās slēgšanas nepaiet ne pāris nedēļas – un oktobra sākumā Latvijas Banka nolemj īpašā pārraudzībā ņemt Tautas bankai 300 tūkstošus latu aizdevušo Topbanku, kura bija aizkavējusi depozītu procentu izmaksas noguldītājiem. Oktobra beigās Topbankai tiek atņemta licence – lielā mērā tāpēc, ka stāsti par lielajiem līdzekļiem ārvalstu bankās izrādījušies nepatiesi.
Savukārt nākamajos mēnešos pamazām nāk klajā neglītā patiesība par šīs bankas funkcionēšanu Einara Repšes un Latvijas Bankas „ciešajā uzraudzībā”. Kredīti izsniegti dīvainām kompānijām un pat bez adekvātiem dokumentiem, bankas reālais saimnieks Boriss Osipovs pazudis nezināmā virzienā ar atlikušo naudu, savā vietā atstājot „zicpriekšsēdētāju”, kurš taisnojas, ka nemaz neesot izpratis parakstāmos papīrus. Kraha brīdī banka ir faktiski iztukšota.
Te nu līdz tam klusējušais Latvijas Bankas prezidents Einars Repše pēkšņi "atmostas", atrod vainīgo un sāk... asi kritizēt prokuratūru, kura pārāk lēni rīkojoties sakarā ar Topbankā atklātajām nelikumībām, taču izrādās, ka pati Latvijas Banka nav iesniegusi tiesībsargāšanas iestādēm nekādus pierādošus dokumentus.
Taču līdztekus dusmām nekāda konstruktīvāka reakcija neseko, - lai gan izputējušo banku saimnieki uzskatāmi pierādījuši, ka ir spējuši par spīti Latvijas Bankas „ciešajai uzraudzībai” veiksmīgi izsaimniekot iespaidīgus līdzekļus un uzvesties kā parasti blēži, ne Einars Repše, ne citas amatpersonas neparko negrib noticēt, ka šādas parādības varētu būt izplatītas vai ka pāris banku krahs varētu liecināt par visas sistēmas problēmām.
Ļoti optimistisks ir, piemēram, Latvijas Bankas padomnieks Uldis Klauss: „Tas vien, ka dažas bankas slikti strādā, ka dažās bankās varbūt ir krimināli elementi un ka tās ir sniegušas nepareizu informāciju, vēl nenozīmē, ka Latvijā iestājusies banku krīze. Nav ne banku, ne finanšu krīzes!” Turklāt saskaņā ar oficiālajiem Latvijas Bankas skaitļiem banku sfēra kopumā joprojām izskatīs lieliskāk nekā jelkad iepriekš.
Tiesa, daudzi pamana to, ka no 1994. gada oktobra Banka Baltija strauji sāk samazināt depozītu procentus: sākumā no 50% līdz 40%, tad līdz 30% un pat 20%. Bankas Baltija prezidents Tālis Freimanis rudenī publiski nāk klajā ar gauži neviennozīmīgi traktējamu atziņu: "Nesen nomira slavenais basketbolists Jānis Krūmiņš, un varbūt tāpēc man ienāca prātā tāds salīdzinājums – Jānis uz laukuma visvairāk tika sists, jo viņš bija vislielākais, visgarākais, vissmagākais. Banka Baltija arī pašlaik ir vislielākā un vissmagākā no bankām, tāpēc arī mūs visvairāk sit.”
Kas tai laikā patiesībā notiek aiz slēgtām durvīm? To daudzus gadus vēlāk publiski atklāj tad jau likvidējamās Banka Baltija likvidatora BDO Invest Rīga valdes priekšsēdētājs Andris Deniņš: „Fakti ļoti uzskatāmi pierāda, ka Latvijas Bankas darbinieki pārbaudes Bankā Baltija veica un arī pārkāpumus konstatēja, taču Latvijas Bankas vadība ne tikai izlikās tos neredzam, bet pat nodarbojās ar Bankas Baltija reālo rezultātu slēpšanu.
1994. gada janvārī Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes darbinieki veica Bankā Baltija pārbaudi, konstatējot virkni pārkāpumu tās darbībā un tos attiecīgi arī fiksējot. Tā paša gada jūlijā divi citi Latvijas Bankas darbinieki veica vēl vienu Bankas Baltija pārbaudi, secinot, ka Bankas Baltija bilanci 1994. gada 1. augustā veido Ls 225,6 miljoni, bet 32% no pārbaudītajiem aizdevumiem izsniegti vispār bez nodrošinājuma vai atbilstošiem dokumentiem, kā arī atrodot citus būtiskus pārkāpumus.”
Un tas vēl nav viss: „1995. gada 27. janvārī Latvijas Banka nosūtīja vēstuli Bankai Baltija, kurā cita starpā bija norādīts: „Lai lieki nesarežģītu audita veikšanu, audita laikā Latvijas Banka nav domājusi sūtīt pati savus pārbaudītājus uz banku...” Savukārt februārī Latvijas Bankas un Bankas Baltija auditora Coopers&Lybrand sanāksmes laikā Einars Repše uzdod zīmīgu jautājumu: „Kā Banka Baltija var mainīt audita rezultātu?” Coopers&Lybrand pārstāvja Dž[erija]. Ralovska atbilde ir ļoti izsmeļoša: „Tehniski viņi var, kā izdarīja ar pagājušo gadu, ar jūsu apstiprinājumu.” Šī sarakste un izteikumi skaidri parāda, ka Latvijas Banka slēpa reālos Bankas Baltija darbības rezultātus.”
Vēl vairāk – kā gadus vēlāk norāda Andris Deniņš, „citi dokumenti apliecina, ka Latvijas Banka ne tikai izlikās neredzam pati savu darbinieku atklātos faktus, bet pārbaudīja to Bankas Baltija noslēgto darījumu detaļas, ar kuriem vēlāk bija iespējama klaja Bankas Baltija noguldījumu izšķērdēšana. Kliedzošākais piemērs ir darījums, ko Bankas Baltija „slikto aizdevumu nopirkšanai” veica Finhold Ltd. — Bankas Baltija lielākais un ar bijušo Bankas Baltija vadītāju A[leksandru]. Laventu cieši saistītais akcionārs.
Faktiski šie sliktie kredīti tika nopirkti par pašu Bankas Baltija noguldītāju naudu, tieši šajā laikā Bankai Baltija izmaksājot ļoti lielus kredītus gan akcionāriem, gan ar tiem saistītajām firmām. Taču lielākā Latvijas sabiedrības daļa diez vai ir informēta, ka šā darījuma detaļas tika rūpīgi saskaņotas ar... Latvijas Banku. Pēc Coopers&Lybrand atzinuma, „Latvijas Bankas prezidents izteica atbalstu plānotajam darījumam un savu atzinību par to, ka lielākais akcionārs plāno palīdzēt Bankas Baltija finansiālo pozīciju uzlabošanā...””.
„No dokumentiem izriet, ka Latvijas Bankas darbinieki, kas pārbaudīja Banku Baltija, ļoti savlaicīgi identificēja tās problēmas un neatbilstību normatīviem, bet Latvijas Bankas vadība, ņemot vērā šos savu darbinieku negatīvos atzinumus par Banku Baltija, faktiski aizliedza Latvijas Bankas atbildīgajām amatpersonām turpmāk veikt Bankas Baltija uzraudzību,” – šāds ir nesaudzīgais Andra Deniņa slēdziens par reālajām norisēm 1994. gadā.
Tikmēr Einars Repše tolaik par kaut ko tādu nemin ne vārda, - Latvijas Bankas pašpasludināto banku uzraudzības gadu mūsu varonis noslēdz, publiski runājot tikai un vienīgi par stabilo latu un gaidāmo noguldījumu un kredītu procentu samazināšanos, - pat Topbankai un Tautas bankai vēl optimistiski tiek dots laiks „atveseļoties”.
Turpinājums sekos.
