Gandrīz neiespējami, ka šodien četrdesmit četrus gadus veco Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētāju Gaidi Bērziņu neapstiprinās tieslietu ministra amatā. Šī būs jau trešā reize, kad viņam tiek uzticēts veidot valsts tieslietu sistēmu.
2006. gadā, kad viņš par tieslietu ministru kļuva pirmo reizi, viņš bija šaurā lokā plaši pazīstams jurists, kas roku bija iesitis maksātnespējas administrācijas sistēmas veidošanā.
Pēc vidusskolas beigšanas 1989. gadā, G. Bērziņam bija nepieciešami desmit gadi, lai iegūtu maģistra grādu tiesību zinātnē. Taču jau pēc bakalaura grāda iegūšanas viņš kļuva par juridiskā biroja Lex Studio direktoru. Viss liecina, ka jau bakalaura studiju laikā jaunais G. Bērziņš iepazinās ar Tēvzemei un Brīvībai aktīvistiem, kas viņu 26 gadu vecumā pārliecināja kandidēt Rīgas pašvaldības vēlēšanās 1997. gada pavasarī.
Toreiz jauniegūtie partijas biedri nepieredzējušajam G. Bērziņam atvēlēja neperspektīvo 42. vietu no sešdesmit pieejamajām, un, protams, viņš netika ievēlēts, vēlēšanu biļetenā pretim savam vārdam izpelnoties 1238 mīnusus un tikai 304 plusus. Salīdzinājumam – 11. Saeimas vēlēšanās viņš savā vēlēšanu apgabalā bija pirmais numurs un ar 5860 plusiem un 802 svītrojumiem Kurzemē bija atbalstītākais Nacionālās apvienības pārstāvis.
Tiek novērtēts
Neraugoties uz jau paredzamo neveiksmīgo startu vēlēšanās, viss liecina, ka jaunais jurists Tēvzemei un Brīvībai vadošajiem politiķiem šķitis pietiekami perspektīvs, lai veltītu laiku un enerģiju jaunas nacionāli domājošas vai vismaz tajā virzienā strādājošas paaudzes veidošanai. Tā paša gada rudenī G. Bērziņu ar 14 deputātiem Saeimā pārstāvētā Tēvzemei un Brīvībai iebīda Latvijas Privatizācijas aģentūras padomē līdz pat 1999. gada vasarai.
Toreizējais aģentūras vadītājs Jānis Naglis atceras, ka tolaik ikviens Saeimā pārstāvētais politiskais spēks varēja izvirzīt savu cilvēku padomē un šādā veidā tur nokļuvis arī G. Bērziņš. «Viņš bija pragmatisks vīrs ar jurista rūdījumu jau tais laikos, nevaru pateikt neko tādu, ka viņš lobētu kādu vai iestātos par nesaprotamām lietām,» saka J. Naglis.
Strādājot aģentūrā, G. Bērziņš izmēģina laimi arī 1998. gada Saeimas vēlēšanās, taču arī šoreiz neveiksmīgi. Kaut arī parlamentā tiek ievēlēts rekordliels viņa pārstāvētā spēka deputātu skaits – 17, viņš paliek aiz strīpas.
Nolemts TM
1999. gadā G. Bērziņš kandidē uz Privatizācijas aģentūras valdes locekļa vietu, taču tiek atsaukts no padomes un darbu aģentūrā pārtrauc. Tomēr tas nenozīmē, ka partijas biedri no viņa novērsušies. Viņš kļūst par Lattelekom valsts pilnvarnieku, strādā Trasta komercbankas padomē, konsultējis Maksātnespējas administrāciju un bijis pat Valsts radio un TV centra padomes loceklis, līdz 2005. gadā uzreiz pēc pašvaldību vēlēšanām viņu iecēla par Rīgas starptautiskās autoostas padomes locekli. Līdztekus tam viņš uzsāk zvērināta advokāta privātpraksi.
Astoņus gadus audzējot muskuļus, zināšanas par procesiem aizkulisēs un ietekmi partijā, G. Bērziņš 2006. gadā atkal startē Saeimas vēlēšanās, un atkal neveiksmīgi – Saeimā tika ievēlēti astoņi partijas biedri, bet viņš bija tikai 11. atbalstītākais.
TB/LNNK jau pirms vēlēšanām bija teikuši, ka viņi tieslietu ministra amatam izvirza tolaik mazpazīstamo advokātu G. Bērziņu. Pārliecinot topošo premjerministru Aigaru Kalvīti, ka koalīcijā jāuzņem arī TB/LNNK, partijas līderi arī panāca, ka G. Bērziņš pirmo reizi kļūst par tieslietu ministru. Krīzes rezultātā 2009. gadā, krītot A. Kalvīša valdībai, viņš ministra krēslu zaudē un atsāk praktizēt advokatūrā.
Tomēr jau pēc gada viņš atkal atgriežas Saeimā, kuras gaitas pārtrauc tālaika Valsts prezidenta Valda Zatlera leģendārais rīkojums Nr. 2. Arī ārkārtas vēlēšanās G. Bērziņš tika ievēlēts Saeimā un pārliecinoši kļuva par tieslietu ministru, līdz nespēja rast kopīgu valodu ar premjeru Valdi Dombrovski par ebreju īpašumu atdošanu kādreizējo to saimnieku pārstāvjiem. Tas bija 2012. gada jūnijā.
Tumšie plankumi
Lai arī iepriekš Bērziņš darbojies vairākos valsts uzņēmumos, nekādos lielos skandālos viņa vārds neparādās. Bez aizdomām par dalību maksātnespējas sistēmas kontroles izveidošanā un saistīšanu ar kādas ietekmīgas personas stipendiātu sarakstu viņam nepaveicies iesaistīties neveiksmīgā starpniekfirmu biznesā Rīgas Centrāltirgū. Tolaik G. Bērziņam daļēji piederošais uzņēmums GIA īrēja vienu no Centrāltirgus ēkām (spīķeriem), kuras telpas tālāk par daudz lielāku maksu tika izīrētas dažādiem tirgotājiem.
G. Bērziņa iesaistīšanās šajā biznesa notika īsi pēc 2005. gada pašvaldību vēlēšanām, kad Centrāltirgus padomes vadības grožus pārņēma tēvzemietis Vents Balodis. Turklāt Bērziņa un vēl divu cilvēku 2005. gadā dibinātā firma šo spīķeri ieguva nomā bez konkursa. Šāds bizness ir ar salīdzinoši zemu riska pakāpi un nes lielu peļņu. Starpnieku firma tirgum par nomu maksāja aptuveni 60 santīmu par kvadrātmetru, bet no tirgotājiem par nomu iekasēja jau divus līdz trīs latus.
